Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins nav NATO fans. Tieši pretēji – viņš savā attieksmē izrāda gandrīz apsēstības pilnu nepatiku pret aliansi, tā ASV politikas domnīcā “Brookings” raksta pētnieks Stīvens Paifers (Steven Pifer), kurš specializējies ārpolitikas, ieroču kontroles un neizplatīšanas jautājumos. Tā vietā Putins apgalvo, ka NATO izmantoja Krievijas vājumu pēc Padomju Savienības sabrukuma, lai paplašinātos uz austrumiem, tādējādi pārkāpjot solījumus, ko Rietumu līderi savulaik it kā devuši Maskavai. Taču šādu solījumu nav bijis, un to apstiprina kāds, kurš noteikti to būtu zinājis – toreizējais Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs.
Putina naratīvs pret NATO
Tas, ka Rietumi pārkāpj solījumu par NATO nepaplašināšanos, jau izsevis zināms, kā Putina izdomāts naratīvs viņa retorikā pret NATO. Jau 2007. gada februārī savā ekscentriskajā uzrunā Minhenes Drošības konferencē Putins sacīja: “Un mums ir tiesības jautāt: pret ko ir vērsta šī [NATO] paplašināšanās? Un kas notika ar mūsu Rietumu partneru apliecinājumiem pēc Varšavas pakta likvidēšanas? … Es gribētu citēt NATO bijušā ģenerālsekretāra Manfreda Vornera teikto 1990. gada 17. maijā Briselē. Viņš sacīja toreiz sacīja, ka “fakts, ka mēs esam gatavi neizvietot NATO armiju ārpus Vācijas teritorijas, dod Padomju Savienībai stingras drošības garantijas.” Kur ir šīs garantijas?”
Lai gan jau vairākus gadus ir visai skaidrs, ka Ukrainas dalība NATO šobrīd nav reāla, Putins turpināja paust sašutumu par NATO spēku izredzēm Krimā, un tādā gadījumā Krievijas bezdarbība “nozīmētu, ka NATO flote atrastos tieši Krievijas militārās slavas centrā [Sevastopolē], un tas radītu nevis iluzorus, bet gan pilnīgi reālus draudus visai Dienvidkrievijai”.
Taču Rietumvalstu līderi nekad nav solījuši nepaplašināt NATO, un to ir apliecinājuši arī vairāki analītiķi. Marks Krāmers (Mark Kramer) šo jautājumu detalizēti pētījis un aprakstījis izdevumā “The Washington Quarterly” jau 2009. gadā. Viņš deklasificēja amerikāņu, vācu un padomju ierakstus, uz kā balstīja savu analīzi, un norādīja, ka diskusijās par Vācijas atkalapvienošanos “divi-plus-četri” formātā (abas Vācijas, ASV, Padomju Savienība, Lielbritānija un Francija) Padomju Savienība nekad nav izvirzījusi jautājumu par NATO paplašināšanos, kā vien tādā kontekstā, kā to varētu piemērot bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR).
Rietumu NATO saistības
Tas par ko vācieši, amerikāņi, briti un franči bija vienisprātis 1990. gadā, ka bijušajā VDR teritorijā netiks izvietoti ne-Vācijas NATO spēki. Tolaik M. Krāmers bijis ASV Valsts departamenta Krievijas padomes direktora vietnieks, un šis jautājums noteikti bijis toreizējā ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera, Padomju Savienības prezidenta M. Gorbačova un PSRS ārlietu ministra Eduarda Ševarnadzes diskusijas dienaskārtībā. Turklāt 1990. gadā tikai retais pieļāva iespēju, ka NATO reiz varētu paplašināties uz Austrumiem.
Līgums par ārvalstu karaspēka neizvietošanu bijušā VDR teritorijā tika iekļauts 5. pantā Līgumā par galīgo vienošanos pret Vāciju, kuru 1990. gada 12. septembrī parakstīja abu Vācijas, Amerikas Savienoto Valstu, Padomju Savienības, Lielbritānijas un Francijas ārlietu ministri. Līguma 5. pantā bija trīs noteikumi.
Kamēr tiks pabeigta padomju spēku izvešana no bijušās VDR, šajā teritorijā tiktu izvietotas tikai tās Vācijas teritoriālās aizsardzības vienības, kas nav integrētas NATO. Tāpat bija noteikums par to, ka netiks palielināts Berlīnē izvietoto ASV, Lielbritānijas un Francijas karavīru skaits.
Tiklīdz padomju spēki būtu izvesti, NATO piešķirtie Vācijas spēki varētu tikt izvietoti bijušajā VDR teritorijā, kamēr ārvalstu spēki un kodolieroču sistēmas tur izvietotas netiktu.
Bijušā PSRS prezidenta Gorbačova skats
Tagad ir vēl kāda ļoti autoritatīva balss no Maskavas, kas šo izpratni apstiprina, un tas ir bijušais Padomjus Savienības prezidents – M. Gorbačovs, kurš šo amatu ieņēma arī tad, kad notika šīs pārrunas un līgumu sarunas par Vācijas atkalapvienošanos.
Kāds Krievijas žurnālists Gorbačovam intervijā jautā, kāpēc viņš “neuzstāj, lai viņam [Gorbačovam] dotie solījumi— īpaši no tā laika ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera puses, ka NATO nepaplašināsies uz Austrumiem, tiktu juridiski atšifrēti.”
Tāpat M. Gorbačovs turpināja, ka “vienošanās par galīgo izlīgumu ar Vāciju noteica, ka valsts austrumu daļā netiks veidotas jaunas militārās struktūras, netiks izvietots papildu karaspēks, kā arī netiks izvietoti jebkādi masu iznīcināšanas ieroči. Tā tas arī pieņemts visus šos gadus.” Protams, bijušais PSRS prezidents izmantoja iespēju kritizēt pašreizējo NATO paplašināšanos, nosaucot to par Maskavas 1990. gadā sniegto garantiju pārkāpumu, taču viņš uzsvēra, ka par plašāku nepaplašināšanos nekādu solījumu no NATO puses neesot bijis.
Kā norāda raksta autors un pētnieks S. Paifers, Putins nav muļķis, un viņam noteikti ir pieeja šiem vēsturiskajiem sarunu ierakstiem no tā laika, tāpēc viņš gan jau izprot Rietumu līderu un NATO saistības. Taču Rietumu it kā dotais solījums nepaplašināt aliansi neapšaubāmi paliks Putina naratīvs, ko turpināt vērst pret NATO. Tas ir tāpēc, ka tas ir ļoti piemērots tēlam, ko Krievijas vadonis cenšas radīt – saniknota Krievija, ko citas valstis izmanto, tāpēc tā kļūst aizvien izolētāka no pasaules – nevis savas rīcības, bet gan mērķtiecīgo Rietumvalstu mahināciju dēļ.
