Krievijas operācija Kazahstānā ir atklājusi, ka tās problēma nav Rietumi. Savukārt Baltijas valstu problēma joprojām ir Rietumu salīdzinoši pasīvā reakcija, Lietuvas sabiedriskajam medijam “LRT.lt” skaidro Tartu Universitātes reģionālās politikas studiju profesors Andrejs Makaričevs.
Janvāra sākumā Krievijas ārpolitika saskārās ar divām krīzēm vienlaikus, proti, neveiksmīgiem mēģinājumiem risināt sarunas ar ASV, NATO un Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), no vienas puses, un Kazahstānas iekšpolitisko satricinājumu, no otras puses. Paralēli spriedzes eskalācijai ar Rietumiem Maskava izvēlējās militarizētu reakciju uz nemieriem Kazahstānā, pirmo reizi izmantojot Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO), lai nosūtītu karaspēku uz šo valsti.
Šie divi notikumi, kas pārklājās, ir atklājuši problēmu daudzveidību, kas jārisina Krievijas ārpolitikai. No vienas puses, kļuva skaidrs, ka reālie izaicinājumi Krievijas stratēģiskajām pozīcijām kaimiņos esošajās postpadomju valstīs nāk nevis no Rietumiem, bet gan vai nu no Krievijai lojālu autokrātisku režīmu iekšējās nestabilitātes, vai arī no tādām militārām konfrontācijām kā karš starp Azerbaidžānu un Armēniju par Kalnu Karabahu.
Krievijas spēku straujo izvešanu no Kazahstānas varētu izskaidrot ar Ķīnas negatīvo reakciju uz KDLO operāciju. Vēl viens izskaidrojums ir Krievijas izvairīšanās no divu operāciju īstenošanas vienlaikus, proti, Kazahstānā un Ukrainā. Neatkarīgi no iemesliem pat īslaicīgas karaspēka izvietošanas fakts pēc Krievijas sabiedrotā lūguma bija politiski nozīmīgs žests, lai izveidotu un nostiprinātu tādu valstu grupu, kas ir ģeopolitiski lojālas Krievijai un gatavas pieņemt tās vadību un pārākumu.
Krievijas prokremliskie plašsaziņas līdzekļi jau ir izmantojuši šo daudzpusējo rīcību, lai uzsvērtu Krievijas spēku un varenību kā trumpi, kas nākotnē kalpos kā trumpis attiecībās ar Rietumiem.
Tomēr, rūpīgāk izpētot, šķiet, ka Krievijas ietekmes nostiprināšanās pār tās KDLO sabiedrotajiem tikai vājina Putina plašāko argumentu par Krievijas iespējamo "marginalizāciju", kas, saskaņā ar Kremļa stāstnieku teikto, ir izstumta no starptautiskās politikas.
Līdzīgi arī Krievijas karaspēks, kas nosūtīts uz Kazahstānu, ir skaidri parādījis, ko Maskava saprot ar savu ietekmes sfēru. Runa nav par ekonomiku vai, piemēram, ar veselību saistītiem projektiem, kas būtu loģiski Covid-19 pandēmijas dēļ, bet galvenokārt par nedemokrātisku režīmu militāru aizsardzību, kuri saskaras ar iekšpolitiskiem izaicinājumiem. Ņemot vērā šādu darba kārtību, ir maz ticams, ka Maskava var viegli panākt, lai Kazahstāna piekāpjas tādos jautājumos kā, piemēram, Krimas aneksijas atzīšana vai, iespējams, nākotnē Luhanskas un Doņeckas "neatkarības" atzīšana.
Vēl mazāk ticams ir tas, ka Maskava varētu saņemt atbalstu no KDLO iespējamā militārā operācijā pret Ukrainu. Krievijas militārās infrastruktūras pārvietošana uz Baltkrievijas teritoriju, saskaņā ar Krievijas bruņoto spēku komandieru retoriku, tiek īstenota Krievijas un Baltkrievijas savienotās valsts ietvaros.
Šķiet, ka notikumi Kazahstānā ir svarīgāki ES nekā NATO, Kazahstāna un ES ir saistītas ar Padziļinātās partnerības nolīgumu, bet Armēnija, kas oficiāli ir uzsākusi militāro palīdzības misiju Kazahstānas prezidenta Tokajeva glābšanai, ietilpst Austrumu partnerības valstu grupā.
Izlikties, ka ar ES partneriem nekas nenotiek, būtu līdzvērtīgi tam, ja ES paliktu malā no politiski nozīmīgas lomas Dienvidkaukāzā un Vidusāzijā.
Tagad ES saskaras ar dubultu izaicinājumu - tikt izslēgtai no sarunu partneru grupas ar Krieviju par Eiropas drošības nākotni un zaudēt ietekmi Kazahstānā un, iespējams, Armēnijā. Šādos apstākļos palielinās Baltijas valstu neaizsargātības apmērs, ar ko tām jātiek galā.
No otras puses, daudzi Igaunijas sabiedriskās domas veidotāji pauda atklātu nepiekrišanu nesenajam ASV prezidenta izteikumam, kurš apšaubīja, ka uz Krievijas "nelielu iebrukumu" Ukrainā būtu stingri jāatbild ar pretpasākumiem. Arī Vācijas piekāpšanās politika Igaunijā ir izraisījusi noraidošu attieksmi.
Tāpat Igaunijas premjerministrs Emanuela Makrona nodomu atvērt alternatīvu "Eiropas" ceļu Maskavas prasību apmierināšanai raksturoja kā "satraucošu". Šo debašu publicitātes līmenis liecina ne tikai par situācijas steidzamību, bet arī par neveiksmīgo šķelšanos starp sabiedrotajiem, ko Kremlis labprāt izmantos, skaidro Tartu universitātes profesors.
