Marts – Krievijas izraisītās Ukrainas traģēdijas kulminācijas punkts?

Viedoklis
Sargs.lv/Tha Alphen Group
Ukrainas karavīri aizsargpozīcijās pret Krievijas okupantu spēkiem
Foto: Ukrainas karavīri aizsargpozīcijās pret Krievijas okupantu spēkiem/Foto: Maks Levin

Iespējamais Ķīnas atbalsts Krievijai, neskaitot tuvākās desmit dienas, būs kritisks. Tikmēr karš Ukrainā šobrīd ieiet kritiskā fāzē – sacensībās, lai sasniegtu Krievijas uzbrukuma un Ukrainas aizsardzības spēju kapacitāšu kulminācijas punktu. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Rietumi stiprinātu Ukrainas spējas pretoties, jo Krievija arvien vairāk sāk uzbrukt piegāžu bāzēm, caur kurām Rietumu letālā palīdzība Ukrainai tiek sniegta. Līdz ar to pat nākamā nedēļa var izrādīties kritiska, analizē drošības politikas eksperts, domnīcas “The Alphen Group” (TAG) dibinātājs un priekšsēdētājs profesors Dr. Džulians Lindlijs Frenčs (Julian Lindley-French) un ”Tha Alphen Group” eksperts, bijušais ASV Armijas komandieris Eiropā atvaļināts ģenerālleitnants Frederiks Bens Hodžess (Frederick Ben Hodges).

Eksperti norāda – kulminācijas punkts ir sasniegts, kad spēki vairs nav spējīgi veikt operācijas. Savukārt spēkiem, kuri jau ir iesaistīti uzbrukuma operācijās, šis punkts sasniegts, kad tie vienkārši nav spējīgi virzīties uz priekšu. Pēc otrā Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī uzreiz bija redzami vairāki šķēršļi okupantu spējai realizēt iecerēto zibenskaru.

Brīdī, kad Krievijas spēki šķērsoja Ukrainas robežu, parādījās liela plaisa starp Krievijas spēku apmēru un kvalitāti, kas nepieciešami, lai uzturētu uzbrukuma Krievijas militāro kustības nepārtrauktību, un reāli pieejamo spēku, ņemot vērā Ukrainas spēju pretoties un tās teritoriju, kurā Ukrainas bruņotie spēki notur aizsardzības pozīcijas.

Tikpat ātri arīdzan tapa skaidrs, ka Krievijas Ģenerālštāba pamata operatīvā un taktiskā plānošana ir neadekvāta. Liela daļa “militārās operācijas” pamatinformācijas bija vai nu kļūdaina, novecojusi, vai vienkārši nepareiza, nebija skaidri noteikti un atzīmēti operācijas mērķi un atbildības jomas starp bataljonu taktiskajām vienībām, bieži neizdevās nodrošināt drošus sakarus starp štābu un izvietotajiem spēkiem, spēku aizsardzība kā tāda vispār nepastāvēja, gaisa un sauszemes elementu kopīgās operācijas ārkārtīgi apgrūtināja koordinācijas un sakaru trūkums, tikmēr Krievijas prakse “iesēt” regulāro spēku obligātā dienesta karavīrus izraisīja strauju karavīru morāles samazināšanos, tiem saskaroties ar spēcīgo Ukrainas pretestību. Tam visam pāri – īpaši operāciju spēku un specializēto spēku trūkums savienojumā ar pietiekamas munīcijas trūkumu, sākotnējo Ukrainas “galvas nociršanas” stratēģiju padarīja politiski un militāri neiespējamu.

Tādējādi Krievijas iebrukums rezultējies kā slikti plānota un izpildīta “militārā operācija”, kurā nekompetence ir plecu pie pleca ar dārgu, iestrēgušu karaspēku, tādējādi Krievijas bruņotie spēki īsteno brutālas iznīcināšanas operācijas pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Tā sauktajam nodiluma, jeb spēku izsīkuma karam nepieciešams laiks, dzīvais spēks, munīcija un resursi. Krieviem strauji sāk izsīkt teju visi šie elementi, tāpēc viņi karadarbībai Ukrainā vervē sīriešus. Vienai no galvenajām mācībām, ko Krievijai vajadzēja apgūt no militārajām mācībām “Vostok” un “Zapad” – kaujas munīcijas patēriņš vienmēr pārsniedz munīcijas krājumus, īpaši pilsētu karadarbībā. Turklāt sankcijas munīcijas iztrūkumu ir pastiprinājušass, bloķējot munīcijas piegādes no tādām valstīm kā Somija un Slovēnija, tāpēc Krievija vērsās pie Ķīnas.

Tikmēr, kā atzīmē eksperti, ukraiņi ir izcēlušies kā aizsardzības spēks, un, kamēr Krievijas bruņoto spēku morāle strauji krīt, Ukrainas aizstāvju kaujas gars sasniedz arvien augstākas morāles virsotnes. Mācības, kas gūtas no Krievijas veiktās Krimas okupācijas 2014. gadā, liecina, ka ukraiņi veiksmīgi īstenojuši informācijas operācijas un spējuši apzināt Krievijas pavēlniecības vājajās vietās. Tāpat Ukrainas bruņotie spēki, izmantojot Rietumu sniegto atbalstu ar reāllaika izlūkdatiem, kā arī modernu pretgaisa aizsardzības un prettanku raķešu sistēmām, spējuši uzturēt mobilu aizsardzību, Krievijas formējumiem trāpot tieši tur, kur tiem sāp visvairāk. Vienlaikus gan šī varonīgā aizsardzība radījusi lielus zaudējumus Ukrainas regulāro spēku un neregulāro spēku rindās.

Savulaik Prūsijas ģenerālis un kara teorētiķis Karls fon Klauzevics uzskatīja – lai sekmīgi pielietotu militāro spēku pār ienaidnieka spēku, jābūt pārākam gan fiziski, gan morāli. Krievija šo karu uzsāka, ticot, ka ar fizisko pārākumu būs gana, lai gūtu virsroku pār Ukrainu. Karam pārejot no kustīga uz pozīciju karu, ļoti būtiski, lai Rietumi stiprinātu ukraiņu spēju pretoties. Praksē tas nozīmē nodrošināt pietiekamu letālo ieroču atbalstu, lai cīnītos ar krieviem, līdz viņi nonāk strupceļā, kur Kremlis sastopas ar akūtu dilemmu – pasludināt valstī vispārējo mobilizāciju, lai cīnītos ilgstošā karā, riskējot ar Sanktpēterburgas un citu pilsētu māšu dusmām, vai arī piekāpties ukraiņu nosacījumiem. Jebkurā gadījumā politiskā cena Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam būs augsta, ņemot vērā viņa pieņemtos muļķīgos stratēģiskos lēmumus.

1982. gadā divu mēnešu laikā Lielbritānija veiksmīgi atguva Folklendu salas no Argentīnas okupantiem. Lai to izdarītu, britiem bija jāveic garākais jūras uzbrukums militārajā vēsturē – kamēr Argentīna šīs salas bija tikai 400 jūdžu attālumā, briti no tām atradās vairāk nekā 8000 jūdžu attālumā. Milzīgais attālums arīdzan nozīmēja, ka nosūtīto vienību skaits bija ierobežots. Neskatoties uz to, briti guva virsroku, jo šim spēkam bija augstāks tehnoloģiskais un spēka kvalitātes līmenis, salīdzinot ar lielāko daļu Argentīnas pretinieku. Rezultātā briti spēja īstenot gan fizisko, gan morālo pārākumu.

Krievijas bruņotajiem spēkiem trūkst gan kvalitātes, gan kvantitātes iepretim Ukrainas bruņotajiem spēkiem, lai krievi spētu nostiprināt fizisko un morālo pārākumu. Tādējādi karš Ukrainā liecina par Krievijas ģenerālštāba nožēlojamo neveiksmi, īpaši modernizējot Krievijas armiju. Līdz ar to visa V. Putina politiskā stratēģija, izmantojot spiedienu un netiešus spēka draudus, lai panāktu savas kaimiņvalsts piekāpšanos, jau ir sašķobīta. Tomēr tas gan nenozīmē, ka V. Putinam un Krievijas radītajam teroram pienācis gals. Nē, tālu no tā.

Attiecīgi, kas Rietumiem tagad jādara? Pirmkārt, jāpaātrina un jāpaplašina to spēju un ieroču piegādes, kas paredzētas, lai palīdzētu Ukrainai iznīcināt sauszemes un jūras mērķus. Šajā gadījumā jālikvidē Krievijas  raķešu sistēmas un spārnoto raķešu palaušanas iekārtas no sauszemes un jūras platformām. Tas nozīmē – vairāk izlūkošanas, vairāk pretuguns radaru, vairāk tālā darbības rādiusa ieroču sistēmu, vairāk munīcijas, vairāk pretkuģu sistēmu un jūras mīnu. Otrkārt – Rietumiem jāskatās nākotnē. Gan Ķīna, gan Krievija jau dekonstruē šo karu, lai saprastu kļūdas un izvilktu no tām mācības. Tāpēc, kā uzsver abi ekspert – tas jādara arī Rietumiem.

“V. Putin, sargies no marta idejām,” rakstu noslēdz profesors Dr. Dž. L. Frenčs un atvaļināts ģenerālleitnants F. B. Hodžess.

Dalies ar šo ziņu