Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis, pamatojot nepieciešamību apstādināt Krievijas ‘kara mašīnu’ un aizsargāt Ukrainas iedzīvotājus no Krievijas karavīru pastrādātajām zvērībām, nosauca Krieviju par totalitāru fašistisku valsti.[1] Arī akadēmiskajā vidē pat pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī Krievija reizēm ir tikusi raksturota kā fašistiska valsts. Par pagrieziena punktu šajā ziņā kalpo Krievijas īstenotā Krimas aneksija 2014. gadā, pēc kuras daudzi Krievijā pastāvošo režīmu ir dēvējuši par fašistisku. Pie šādiem autoriem pieskaitāmi vēsturnieki Timotijs Snaiders un Aleksandrs Motiļs. Vai tā ir taisnība, un vai mūsdienu Krievijas politisko režīmu patiešām var raksturot kā fašistisku? Vai tiešām valsts, kura Otrā pasaules kara laikā bija daļa no starptautiskās anti-fašistiskās koalīcijas, pati ir kļuvusi par fašistisku valsti?
Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, turpmākajos paragrāfos vispirms tiek aplūkots fašisma pazīmes. Pēc tam tiek aplūkotas gan tās pazīmes, kuras liecina par to, ka Krievija ir fašistiska valsts, gan arī pazīmes, kas liecina par pretējo. Galvenais secinājums ir tāds, ka Krievijā pastāvošajā režīmā var saskatīt fašisma pazīmes, un iebrukums Ukrainā liecina, ka tās ir kļuvušas izteiktākas. Tomēr ar ideoloģijām nekad nekas nav vienkārši, un fašisms tam ir apliecinājums. Lai arī V.Putina režīms atbilst dažām fašisma pazīmēm, tomēr atbilstība kopumā ir diskutabla. Zinātnieku aprindās ir iespējamas diskusijas gan par fašisma būtību un pazīmēm, gan arī par Krievijas atbilstību šim pazīmju kopumam. Tomēr publiskajā telpā vārds ‘fašisms’ vairs nenozīmē gandrīz neko. Kā rakstījis Džordžs Orvels, tad tas ir kļuvis par vārdu, kas tiek izmantots, lai noniecinātu un deleģitimizētu kādu politisko kustību vai valsti, kuras rīcība ir nepieņemama.[1] Šādi raugoties, nav pārsteigums, ka Krievija dēvē Ukrainas iedzīvotājus par nacistiem (kas, protams, nav taisnība), savukārt liela daļa vērotāju fašisma pazīmes saskata pašā Krievijā. Tātad ‘fašisms’ ir kļuvis par retorisku/diskursīvu instrumentu, kas palīdz attaisnot noteikta veida rīcību pret kādu valsti vai cilvēku grupu.
Būtu jauki, ja pastāvētu vienots priekšstats par to, kas ir fašisms. Diemžēl, fašisma definēšana līdzinās centieniem pienaglot galertu pie sienas. Protams, strīdi notiek arī par citu politisko ideoloģiju būtību, taču, kā atzīmē Umberto Eko, fašisms var būt iekšēji pretrunīgs, un tam ir dažādas formas. Savukārt to, kā fašisms izpaudīsies un izskatīsies konkrētajā valstī, noteiks šīs valsts unikālās iezīmes (kultūra, vēsture).[2] Tas varētu šķist banāli un nesvarīgi, taču stila jautājums fašisma ietvaros ir ļoti nozīmīgs. Melnie krekli Itālijā un nacisma estētika Vācijā apliecina, ka fašismam ir raksturīgi radīt par sevi priekšstatu kā par ultramodernu (un vīrišķīgu) kustību. Šādi raugoties, Krievijā arī var saskatīt fašisma pazīmes (prezidenta V.Putina absurdi dārgā jaka 18. marta pasākumā Maskavā un Čečenu līdera Ramzana Kadirova modīgie Prada zābaki), tomēr vienotu politiskā režīma veidotu un atbalstītu stilu Krievijā saskatīt nevar. Turklāt Krievijai, kuras ekonomika galvenokārt balstās uz izejmateriālu eksportu, būtu grūti sevi pozicionēt kā ultramodernu valsti. Pēc iebrukuma Ukrainā ir vērojami mēģinājumi veidot režīma stilistiku uz ‘Z’ un ‘V’ simbolu bāzes, taču ir grūti prognozēt, vai šie simboli pārdzīvos konkrēto militāro operāciju un nostiprināsies Krievijas sabiedrībā.
Fašismam ir ne tikai estētiskās, bet arī ideoloģiskās izpausmes. Kādas tēmas veido fašisma ideoloģisko kodolu? Šeit jānodala katra fašistu režīma unikālās pazīmes no tām pazīmēm, kas raksturo vairumu fašistisko režīmu. Idejiski fašismu raksturo atrašanās opozīcijā liberālisma un marksisma/sociālisma ideoloģijām, ko Rodžers Ītvels raksturo kā ‘trešā ceļa’ meklējumus. Mūsdienās ‘trešā ceļa’ meklējumi apzīmē centrisku sociāldemokrātisku pozīciju, taču 20. gs. pirmajā pusē ‘trešais ceļš’ bija radikāla opozīcija liberālismam un marksismam, kas paredzēja spēcīgas valsts izveidi (ko, protams, vadītu saliedēta politiskā elite) un kas īstenotu ambiciozu mērķi izveidot jauna tipa cilvēku (‘new man’ no angļu valodas) un saliedētu nāciju. Fašistu skatījumā valstij jābūt vienotai, un sabiedrības iekšējā daudzveidība tiek uzskatīta par nevēlamu parādību.[3] Saliedētas sabiedrības izveidošanai būtisks priekšnosacījums ir tautas kopīgas sajūtas radīšana, kur noderīgu funkciju pilda nacionālisms, proti, fašistiskos režīmus nereti raksturo agresīvs nacionālisms vai rasisms, kas var izpausties gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā agresīva imperiālisma formā. Papildus fašisma svarīgākajiem elementiem, Umberto Eko ir definējis 14 pazīmes, kas bieži (bet ne vienmēr) ir raksturīgas fašistiskajiem režīmiem.[4] Piemēram, fašistiskajām kustībām ir raksturīgs cīņas elements, un priekšroka tiek dota izlēmīgai rīcībai un darbībai, nevis ilgstošām diskusijām un laikietilpīgiem labākā rīcības modeļa meklējumiem. Fašistiskie režīmi arī nereti izveido paramilitāras kustības, kas var palīdzēt varas iegūšanas procesā un varas noturēšanā.
Vai pašreizējais Krievijas režīms ir fašistisks? Mana atbilde uz šo jautājumu sastāv no trīs daļām. Pirmkārt, Krievijā nenoliedzami ir fašistiski grupējumi, taču tādi ir arī daudzās citās valstīs. Arī Krievijas intelektuālajā vidē ir autori, kuru uzskatus var raksturot kā fašistiskus, piemēram, Aleksandrs Dugins. Krievijas rīcībā ir manāmas fašisma pazīmes, piemēram, paramilitārie grupējumi, kuru mērķis ir pie varas esošās politiskās elites atbalstīšana. Turklāt Ukrainas kara kontekstā Krievija ir kļuvusi fašistiskāka. To apliecina militārās operācijas simbolikas mērķtiecība izmantošana, agresīvs un Ukrainas tautu dehumanizējošs nacionālisms, kā arī sabiedrības mobilizēšana. Tomēr jāatceras, ka nacionālisms nav tas pats kas fašisms. Militāras agresijas īstenošana kādu citu valsti nav uzskatāma par neapšaubāmu fašisma pazīmi. Arī cilvēktiesību pārkāpumi un opozīcijas politiķu noslepkavošana (Borisa Ņemcova slepkavība un Aleksejaj Navaļnija slepkavības mēģinājums) nav raksturīga tikai fašistiskiem režīmiem.
Otrkārt, Krievija neatbilst virknei būtisku fašisma pazīmju. Marlēne Laruelle, kura uzrakstījusi grāmatu ar mērķi noskaidrot, vai Krievija ir fašistiska valsts, uzskata, ka Putina Krievija nav fašistiska, jo nepastāv ideoloģiskais pamats, kura mērķis ir izveidot jauna tipa sabiedrību. Tieši pretēji, V.Putins ir centies Krieviju pozicionēt kā konservatīvu valsti, kas aizstāv tradicionālās vērtības.[5] Lai arī fašistiskie režīmi mēdz glorificēt pagātni, tomēr to būtiska pazīme ir centieni izveidot nākotnes sabiedrību/cilvēku. Krievijā šis būtiskais elements iztrūkst, un V.Putina režīmam faktiski iztrūkst ideoloģiskais pamats, kāds pastāvēja Benito Musolīni Itālijā un Ādolfa Hitlera Vācijā. Arī Rodžers Griffins uzskata, ka Putina Krievija nav fašistiska valsts, jo pašreizējais politiskais režīms nebalstās uz revolucionāru ideoloģiju un neizvirza par mērķi veidot jauna tipa sabiedrību, proti, V.Putina režīms cenšas nodrošināt sabiedrības paklausību pie varas esošajiem, taču tas necenšas radikāli pārveidot Krievijas sabiedrību ar utopiskas ideoloģijas un masu mobilizācijas palīdzību.[6] Arī kara pret Ukrainu komunicēšana Krievijā ir bijusi neraksturīga fašistiskiem režīmiem, jo vārda ‘karš’ izmantošana ir bijusi aizliegta, to aizstājot ar neskaidro jēdzienu ‘speciālā militārā operācija’. Agresīviem fašistiskiem režīmiem tas nav raksturīgi, jo agresija parasti ir neslēpta.
Treškārt, pašreizējā situācijā diskusijas par to, vai V.Putina Krievija ir vai nav fašistiska valsts, ir neproduktīvas, jo tās novērš uzmanību no militārās agresijas pret Ukrainu. Šobrīd svarīgākais uzdevums ir apstādināt Krievijas ‘kara mašīnu’, un to var paveikt Ukrainas iedzīvotāji kaujas laukā ar pēc iespējas lielu Rietumvalstu militāro un ekonomisko atbalstu. Krievijas uzbrukums ir neizprovocēta agresija, un Krievijas bruņoto spēku paveiktās zvērības pret Ukrainas iedzīvotājiem ir neattaisnojamas un sodāmas. Šis ir Ukrainas ‘tēvijas karš’, un Ukrainas iedzīvotāji ir pelnījuši visu iespējamo palīdzību. Šajā kontekstā jautājums par to, vai Krievija ir fašistiska valsts, ir maznozīmīgs. Tikpat labi Krievijā pastāvošo režīmu un tā īstenoto agresīvo ārpolitiku var raksturot ar citiem jēdzieniem, piemēram, ‘autoritārisms’, ‘totalitārisms’, ‘putinisms’, ‘rašisms’, ‘imperiālisms’, ‘koloniālisms’ un ‘ultranacionālisms’. Krievija varbūt ir daļēji fašistiska valsts, taču daudz būtiskāk ir tās, ka tās īstenotā agresija pret Ukrainu ir pilnīgi nepieņemama. Līdz ar to pašreizējā situācijā Rietumvalstu atbildei vajadzētu būt vērstai uz Krievijas militārās agresijas apstādināšanu, nevis tās politiskā režīma kategorizēšanu.
[1] Orwell, G. Politics and English Language. 1946. https://www.orwellfoundation.com/the-orwell-foundation/orwell/essays-an…
[2] Eco, U. Ur-Fascism. The New York Review, 22 June 1995. https://www.nybooks.com/articles/1995/06/22/ur-fascism/
[3] Eatwell, R. Fascism: A History. Chatto & Windus, 1995. ii. lpp.
[4] Eco, U. Ur-Fascism. The New York Review, 22 June 1995. https://www.nybooks.com/articles/1995/06/22/ur-fascism/
[5] Laruelle, M. Is Russia Fascist? Cornell University Press, 2021. 138-156. lpp.
[6] Citēts: Shekhovtsov, A. Russia and the Western Far Right: Tango Noir. Routledge, 2017. 70. lpp.
[1] Polijas premjerministra kancelejas tvitera konts, 04.04.2022. https://twitter.com/PremierRP_en/status/1510890459152986112?ref_src=tws…
