Krievijas diktators Vladimirs Putins savā runā, kas veltīta 9.maija “Uzvaras dienai”, uzstājoties Sarkanajā laukumā, pat ne reizi nepieminēja nedz Ukrainu, nedz ukraiņus. Tikmēr Donbass un jēdziens “mūsu teritorijas” atkārtojās vairākkārt. Domājams, ka V. Putins, neizrunājot tās valsts nosaukumu, kurā viņa karaspēks iebrucis, lai to “atbrīvotu no neonacistiem”, cenšas retušēt realitāti jeb – kas nav pateikts, tas ir neeksistējošs, “Kyiv Post” analizē Kijivas-Mohila Biznesa skolas asociēts profesors un Kivijas Nacionālās universitātes-Mohilas akadēmijas doktorantūras skolas direktors Mihailo Viņickijs.
Acīmredzot tagadni var retušēt tikpat efektīvi kā pagātni. Vairākas padomju pilsoņu paaudzes tika indoktrinētas ar stāstījumu par Otro pasaules karu, kas beidzās ar slaveno fotogrāfiju “Jegorovs un Kantarija paceļ karogu virs Reihstāga”. Gadu desmitiem šis attēls pasniegts kā autentisks drošsirdīgo Sarkanās armijas karavīru atveidojums, kurā viņi paziņo par savu triumfu pār nacismu pašā Vācijas sirdī. Tiesa, tāpat kā daudzas padomju radītās reprezentācijas par vēsturi, kuras Kremlis savā interpretācijā kultivē mūsdienās, ir viltotas, retušētas, un bez saiknes ar Ukrainu.
Fotogrāfiju uzņēmis Jevhens Haldejs, Doņeckas, kas agrāk saukta par Staļinu, iedzīvotājs, kurš vairākas dienas pēc ielu kaujām Berlīnē 1945. gada 2. maijā uz Reihstāga jumta uzņēma vairākas šī foto un “simboliskā notikuma” versijas. Sākotnējā versijā krievu virsnieks, kurš ar roku atbalstīja karavīru ar karogu, tika pieķerts nēsājot divus rokas pulksteņus, kas acīmredzami bija nozagti no vāciešiem Sarkanās armijas virzīšanās laikā. Tas vien liek uzskatīt, ka Krievijas militārajā praksē nekas nemainās – "suvenīru" zagšana no iekarotajām teritorijā tiek uzskatīta par normālu, vai tā būtu Berlīne, Buča vai Borodjanka.
Attēlu ar diviem rokas pulksteņiem fotogrāfs, protams, retušēja, un attēla galīgā drukas versija tika ļoti plaši reproducēta. J. Haldejs attēlā arī ievietoja dūmus, lai pievienotu emocionālu degsmi, jo saskaņā ar oficiālo vēstījumu padomju karogu vajadzēja pacelt drošsirdīgas cīņas epicentrā.
Patiesībā gan tie bija meli. Citās fotogrāfijās, kuras Haldejs todien uzņēma uz Vācijas likumdevēju ēkas jumta, dūmi nav redzami. Tāpat arī līdz fotosesijas norisei ielu kaujas Berlīnē jau bija beigušās.
J. Staļinam, tāpat kā pēc septiņām desmitgadēm V. Putinam, padomju “uzvara” bija Krievijas uzvara.
Šodien savā runā Sarkanajā laukumā Krievijas diktators uzsvēra Krievijas Federācijas "daudznacionālo" sastāvu, krievu un viņu daudzo sabiedroto varonību Otrajā pasaules karā cīņā pret nacismu. Viņš arīdzan mēģināja vilkt paralēles starp vakardienu un šodienu. Tiesa, V. Putina stāstā ir trīs acīmredzamas problēmas.
Otrkārt, Krievijas ienaidnieks – V. Putina neminētā Ukraina, nav darījis neko, kas pat tuvotos nacistu šausminošajām zvērībām, pret kurām Kremlis it kā cīnās. Ukraina nav uzbrukusi Krievijai un nekad nav radījusi nekādus draudus nedz Krievijai, nedz krieviem. Tomēr V. Putins pašreizējo karu raksturo kā Krievijas it kā “uzvarošās” cīņas ar nacistiem atkārtojumu, kas notika pirms vairāk nekā septiņām desmitgadēm.
Treškārt, “padomju” un “krievu” pielīdzināšana Otrā pasaules kara kontekstā sagroza realitāti un ir apzināts izdomājums, kura mērķis ir dehumanizēt ukraiņus, lai attaisnotu Kremļa pašreizējo agresiju. Nacistu okupācijas laikā dzīvību zaudēja līdz septiņi miljoni Ukrainas iedzīvotāju. Turklāt tieši ukraiņi veidoja lielāko daļu Sarkanās armijas karaspēka, kas 1943.–1945. gadam atbrīvoja Ukrainu no vāciešiem.
Paralēles starp V. Putina noliegumu par Ukrainu kā atsevišķi pastāvošu nāciju un Ādolfa Hitlera uzskatu, ka ebrejiem nav tiesības dzīvot, ir acīmredzamas. Mazāk acīmredzams ir tas, ka V. Putins turpina J. Staļina aizsākto un īstenoto seno tradīciju veidot stāstījumus.
Ja no šī kara ir kaut kas jēgpilns, tam vajadzētu būt apgalvojumam, ka nekad vairs netiks pieļauta patiesības noliegšana. Tiesa, “nekad vairs” dzirdēts jau ļoti daudz reižu.
