Kad V. Putins 24. februārī uzsāka iebrukumu Ukrainā, viņš bija iecerējis, ka tas būs zibenskarš, kas dažu dienu laikā beigsies ar Ukrainas prorietumnieciskās valdības gāšanu un valsts stabilu atgriešanos Krievijas orbītā. Tomēr, nekas īsti nav ritējis pēc Krievijas diktatora plāna – viņa armija ir cietusi katastrofālus zaudējumus un nespēj sasniegt savus galvenos mērķus. Tikmēr Ukraina ir neatlaidīgi cīnījusies un nodrošinājusi visas demokrātiskās pasaules atbalstu. Karam tuvojoties trīs mēnešu atzīmei, V. Putinam strauji izsīkst iespējas izvairīties no postošas sakāves, kas sagraus Krievijas prasības uz lielvaras statusu un apdraudēs visa viņa režīma nākotni. Tā domnīcai “Atlantic Council” raksta Henrija Džeksona biedrības pētnieks un Kijivas Nacionālās universitātes-Mohilas akadēmijas politikas zinātnes profesors Tarass Kuzio.
Pēc Lielbritānijas aplēsēm, Krievija zaudējusi jau aptuveni vienu trešdaļu no 2022.gada februārī sapulcētā 190 000 vīru lielā karaspēka. V. Putins izvēlējās veikt iebrukumu Ukarinā ar šiem acīmredzami neadekvātajiem spēkiem, ko papildināja kļūdaina informācija un paša ticība krievu nacionālistiskajai dogmai, kas V. Putinu pārliecināja, ka ukraiņu sabiedrība uzbrūkošos krievu karavīrus sveiks kā atbrīvotājus un apbērs ar ziediem.
Tā vietā V. Putina karaspēks saņēma ārkārtīgi naidīgu uzņemšanu un drīz vien ziņoja par smagiem zaudējumiem kaujas laukā. Pieaugot neveiksmēm, Krievija zaudēja kauju par Kijivu un bija spiesta pilnībā atkāpties no Ziemeļukrainas. Pavisam nesen okupētājvalsts karavīri tika atstumti arī no Harkivas, tikmēr paredzamā ofensīva Ukrainas austrumos – Donbasā, guvusi sāpīgi lēnu progresu.
Acīmredzamākā Krievijas diktatora V. Putina iespēja šobrīd būtu konflikta eskalācija, pārejot no šodienas tā sauktās "speciālās militārās operācijas" uz oficiālu kara pieteikšanu Ukrainai un pilnīgu mobilizāciju. Tas varētu palīdzēt aizpildīt arvien pieaugošos robus Krievijas karavīru rindās. Vienlaikus sabiedrības pretestība mobilizācijai varētu arī destabilizēt iekšējo situāciju Krievijā laikā, kad Kremlis jau ir paranoisks par iespējamām sacelšanās pazīmēm. Iespējams, šīs bailes no opozīcijas palīdz izskaidrot, kāpēc pēdējo mēnešu laikā aizdomīgos apstākļos gājuši bojā ievērojams skaits oligarhu un viņu ģimeņu.
Iespējams, ka tuvāko mēnešu laikā V. Putina situācija pasliktināsies vēl vairāk, padarot viņa iebrukumu Ukrainā vēl neizturamāku. Rietumu sankcijas sāks atstāt arvien lielāku ietekmi, sākot ar vasaras sezonas beigām, jo Krievijas nespēju aizstāt Rietumu importu kļūs neiespējami noslēpt, kamēr parasto krievu ietaupījumi sāk izsīkt. Bezdarba rādītāji, visticamāk, sasniegs rekordaugstus rādītājus, un ekonomiskās prognozes pasliktināsies, turpinot pieaugt starptautiskās izolācijas izmaksām.
Kremlis šobrīd saskaras ar virkni paralēlu problēmu, cenšoties nepieļaut, lai jau tā svārstīgais iebrukums Ukrainā izjuktu pilnībā.
Citi protesta veidi bijuši neformālāki. Liels skaits Krievijas karavīru ir vienkārši pametuši savus tankus un bruņumašīnas Ukrainā un aizbēguši vai padevušies. Tas ir ļāvis Ukrainas bruņotajiem spēkiem iegūt vairāk nekā 230 Krievijas tankus, iegūstot Krievijai nevēlamo vadošo lomu Ukrainas ieroču piegādātāju lokā.
V. Putina iebrukuma karaspēku morāle tagad šķiet tuvu lūzuma punktam. Dusmas uz nekompetentajiem virsniekiem ir izraisījušas vismaz vienu incidentu, kad karavīri ar bruņumašīnu pārbrauca pāri savam komandierim. Tikmēr Ukrainas Drošības dienests ir pārtvēris daudzas telefonsarunas, kurās Krievijas karavīri zvana uz mājām un apraksta elli, ar ko viņi saskaras Ukrainā, un nereti arī milzīgos upuru apmēru viņu individuālajās militārajās vienībās.
Kremlim īpaši svarīgi, ka Krievijas sabiedrība neuzzina par kara kriminālo realitāti. Lai gan daži pārtverti mobilo tālruņu zvani liecina par Krievijas iedzīvotāju atbalstu pret Ukrainas civiliedzīvotājiem vērstajām zvērībām, tomēr, iespējams, ka plaši izplatītā izpratne par Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem izraisītu ļoti negatīvu reakciju. Krievijas propaganda lielākoties guvusi panākumus ukraiņu dehumanizēšanā, taču Kremlim trūkst pārliecinošu attaisnojumu civiliedzīvotāju masveida slepkavībām tādās krievvalodīgās Ukrainas pilsētās kā Mariupole un Harkiva.
Neskatoties uz prokara propagandu, krievi jau arvien vairāk sāk apzināties, ka “speciālā militārā operācija” nonāk nopietnās grūtībās. Virkne neizskaidrojamu ugunsgrēku un sprādzienu visā Krievijā ir veicinājuši neapstiprinātas baumas par Ukrainas sabotāžu un Speciālo spēku operācijām vietējā frontē, savukārt militārās neveiksmes, piemēram, Krievijas Melnās jūras flotes flagmaņa "Moskva" nogrimšana un nesenā Krievijas spēku sakāve Doņecas upes krastos, bija pārāk lieli zaudējumui, lai tos vienkārši noslēptu.
Ukrainas kara drūmā realitāte nonāks līdz krievu auditorijai, jo Ukraina sāk sodīt arvien vairāk Krievijas karavīru par pastrādātajiem kara noziegumiem pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Lai gan Kremlis turpinās noliegt, ka šie noziegumi ir notikuši, nebūs iespējams pilnībā ierobežot informāciju no Krievijas iedzīvotājiem par krievu karavīru staļinisma labākajās tradīcijās veiktajiem masveida nāvessodiem un vairāk nekā 400 dokumentētajiem gadījumiem, kad krievu karavīri ir izvarojuši Ukrainas sievietes.
Turklāt Ukrainā piedzīvotās neveiksmes nesīs postošas sekas Krievijas iekšzemē un pašam V. Putinam personīgi. Tas sagraus mītu par visvareno diktatoru un izraisīs aicinājumus veikt dramatiskas politiskas pārmaiņas Krievijā. Precīzu sekojošās krīzes būtību nav iespējams paredzēt, taču jau tagad šķiet maz ticams, ka V. Putins paliks prezidenta amatā uz mūžu.
