Mūsdienās Ukraina ir kļuvusi par tādu pašu kaujas lauku kā Pelaponēsa Senajā Grieķijā, kurā par ietekmi cīnījās diktatoriskā Sparta un demokrātiskās Atēnas. Šī ir cīņa starp vērtību sistēmām, kurā Rietumeiropa nedrīkst pieļaut zaudējumu, cenšoties pretlikumīgi sākto Krievijas karu pret Ukrainu pabeigt pēc iespējas ātrāk. Lai Eiropas valstu vēlme dzīvot brīvībā un mierā pēkšņi netransformētos par centieniem iespējami ātri tikt vaļā no atbildības, kas novestu pie brīvības izzušanas, Eiropai sava brīvība beidzot jāatsāk sargāt ar reāla spēka proekciju. Tā savā jaunākajā komentārā raksta Lielbritānijas politikas eksperts, domnīcas “The Alphen Group” (TAG) dibinātājs un priekšsēdētājs profesors Džulians Lindlijs Frenčs (Julian Lindley-French).
Rokaspulksteņa “Sekonda” karš
Visi kari sākas no valdošās elites pašapmāna un tās domāšanas vēlmju kategorijās. [Krievijas diktatora Vladimira] Putina pašapmāns un Eiropas vēlmju domāšana radīja apstākļus tai traģēdijai, kas tagad notiek Ukrainā. Tomēr, neraugoties uz šo katastrofu, aizvien abās pusēs turpinās pašapmāns un domāšana vēlmju kategorijās.
Ja kāds reiz jokoja, ka Beļģija ir domāta, lai briti un vācieši risinātu savas domstarpības, tad Ukraina ir kļuvusi par kaujas lauku starp ultrakonservatīvajiem nacionālistiem, kuri kontrolē Krieviju, un liberālajiem Rietumiem, ar to domājot Rietumeiropu. Gluži kā daudz reižu Eiropas sāpīgajā pagātnē, arī šajā konfliktā uz spēles ir likts gan turpmākais varas sadalījums, gan tālākā pēc kara Eiropas kārtība. Rietumi nevar piedāvāt ultrakonservatīvajam Putinam neko tādu, kā dēļ viņš varētu piekrist Ukrainas pamešanai, turklāt nekas, ko šajā sakarā varētu darīt Putins nav pieņemams nedz Rietumiem, nedz viņam pašam.
Pagājušajā nedēļā es apceļoju Latviju un Lietuvu, kuras skaistajās ainavās ik pa laikam iezagās sagrautā nožēlojamā padomju kolektīvisma pēdas. Tas ir pārsteidzoši, cik strauji Baltijas valstis ir attīstījušās kopš Padomju Savienības sabrukuma 1991.gadā. Salīdzinot ar Krieviju, šis progress ir sasodīti straujš. Taču karš Ukrainā ir atdzīvinājis vecos “Sekonda” [Krievijā ražota britu rokaspulksteņa zīmols red.] pulksteņa tikšķus, iezīmējot centienus pagriezt laika ritumu pretējā virzienā. Daudzējādā ziņā tas ir karš starp progresu un stagnāciju. Šis karš nav tika un vienīgi Ukrainā.
Pats mazākais ieskats Krievijas vēsturē atklāj visai pasternakisku tendenci par to, kā šajā valstī tiek pamatota kara ideja. Tā nav leģitimēta nedz ar tautas pašaizsardzību vai kādu politisku ideju. Tā vietā loģika ir cita – jo vairāk ciešanu karš nodara krieviem, jo “leģitīmāks” tas kļūst. Citiem vārdiem sakot, ja Krieviju neieskauj ienaidnieki, tad kā gan lai “māte Krievija” spētu izdzīvot, pastāvīgi cīnoties ar iedomātiem fašistiem?
Vai Ukraina varētu uzvarēt?
Nē. Putins un viņa nožēlojamā armija ir zaudējuši daudzas kaujas, taču viņi nav zaudējuši karu kā tādu. Putina sāktais karš Rietumos tiek pasniegts kā paša Krievijas diktatora izvēlēts karš, taču Putina izpratnē tas ir citādāks. Viņa gadījumā tas ir eksistenciāls karš, kurā Krievijai jākļūst par sava veida mūsdienu Spartu, iepretim daudz bagātākām un faktiski arī spēcīgākām, bet vienlaikus dekadentiskām Atēnām. Šādā salīdzinājumā Ukraina nav nekas vairāk kā Peloponēsas kaujas lauks, kuros jārisina cīņa par “hegemoniju” pār Eiropas Ziemeļiem, Austrumiem un Dienvidaustrumiem. Šis faktiski ir sākums citam “klasiskajam” Krievijas karam – tādam, kādu pazīst jebkurš šīs valsts cars. Šis karš ir politiski un morāli bankrotējušā Kremļa pēdējais līdzeklis. Kremļa elitei vairs nebija kur iebrukt, izņemot Ukrainu.
Otrkārt, krievi varētu sasparoties pretuzbrukumam. Tomēr jautājums – ar kādiem spēkiem? Viņu apvienoto ieroču šķiru elitārās armijas ir, vai nu iznīcinātas un tādēļ nespējīgas darboties, vai arī ir bijušas kaujas nespējīgs jau pirms kaujām. Daudzos gadījumos to zemo kaujasspēju izraisījuši abi iepriekš minētie faktori. Piemēram, elitārā 1. gvardes tanku armija ir zaudējusi līdz pat 60% no sava kaujas potenciāla. Tagad tai būs vajadzīgi gadi, lai tās atjaunotu savu triecienspēku.
Krievijas ietekmes samazināšanās
Krievijas ietekmes samazināšanās ir izšķirīgs faktors. Krievijas kā valsts ietekmes sašaurināšanās arī daļēji skaidro Putina pieņemto lēmumu par mobilizāciju.
Šajā gadījumā mums visiem jāaizmirst Dmitrija Peskova meli par 300 tūkstošu cilvēku mobilizāciju, kuriem ir iepriekšēja militārā pieredze. Veids, kādā tiek definēta “militārā pieredze”, nodrošinās, ka aptuveni viens miljons krievu tiks ievilkti Kremļa mobilizācijas rindās, turklāt lielākā daļa karavīru tiks izmantoti tieši tādā pašā veidā, kā padomju vara izmantoja savus iesaucamos 1941. gadā kaujās pie Maskavas vai Staļingradā 1942. un 1943. gadā. Tās būs lielgabalu gaļa un raķešu ēsma Ukrainas modernajiem Rietumu ieročiem, kuru neatņemama izmantošanas sastāvdaļa ir hibrīdkarš, kiberkarš, informācijas un elektroniskais karš.
Šāda stratēģiska un taktiska pauze varētu ilgt līdz pat piecām kampaņas sezonām, iespējams, ilgāk (no marta līdz oktobrim), bet, kamēr pie varas būs “cars Vladimirs Vladimirovičs”, karš turpināsies. Un pat ja viņš tiks atstumts no varas, ir bažas, ka viņa pēctecis varētu būtu vēl bīstamāks. Tieši tā ir noticis gandrīz visos Krievijas pagātnes karos. Šādi atgadījies viena vienkārša iemesla dēļ – Krievijas bruņotie spēki vienmēr ir bijuši Krievijas valsts centrālais balsts un, lai kāda būtu Krievijas bruņoto spēku vadības nekompetence, ja viņi krīt, tad krīt arī “māte Krievija”.
Lai gan bruņotie spēki varētu būt Krievijas valsts mugurkauls, Putins ir tās “neaizstājams valsts tēvs”. Tādējādi mūsdienu Krievijas valsts pastāv tikai tāpēc, lai kalpotu Putinam, nevis krievu tautai. Ņemot vērā pasaulē notiekošo pārmaiņu tempu un mērogu, vienīgais veids, kā Putins un viņa līdzgaitnieki var izdzīvot, ir tikai šobrīd izvēlētais – izveidot no Krievijas aplenkto cietoksni, kurā Ukraina kalpotu kā aizsarggrāvis gar šī cietokšņa mūriem. Šāda pieeja ir balstīta uz plašiem paša Kremļa radītiem “draudiem”, ko Krievijai it kā radot ES, NATO un Rietumi.
Vai vērojama atmoda?
Vērojot Krievijas izvērstā kara apmēru un tā mērķus, vismaz šķietami rodas priekštats, ka Eiropa mostas. Neraugoties uz Krievijas īstenoto ekonomisko un informatīvo karu pret visu pārējo Eiropu, beidzot tā tiek mobilizēta organizētai pretestībai. Pagājušajā nedēļā Vācijas kanclers Olafs Šolcs Bundesvēraa karavīriem sacīja: "Kā vislielākajai tautai ar vislielāko ekonomisko spēku un valstij kontinenta centrā, mūsu armijai ir jākļūst par Eiropas konvencionālās aizsardzības stūrakmeni, vislabāk aprīkotiem spēkiem." .
Lielbritānija, kuras izdevumi aizsardzībā jau ir trešie lielākie, pagājušajā nedēļā paziņoja par turpmāku 2021. gada integrētā aizsardzības pārskata pārskatīšanu. Lielbritānijas aizsardzības sekretārs Bens Voless arī sacīja, ka līdz 2030. gadam Lielbritānija būs palielinājusi aizsardzības izdevumus no pašreizējiem 48 miljardiem mārciņu gadā līdz 100 miljardiem mārciņu gadā. Protams, tas, kā šis pieaugums tiks īstenots, ir cits jautājums, kā arī tas, kur tieši tiks ieguldīta nauda, bet, redzot, kāda ir drošības cena, jājautā kādas izmaksas vēl tādēļ būtu jāpieļauj? Līdzīgas saistības tiek uzņemtas visā pārējā Eiropā, lai atvieglotu arvien pārslogotāko ASV, kas ilgstoši bijusi Eiropas drošības garants.
Sparta iepretim Atēnām?
Ukraiņiem šobrīd neatliek nekas cits, kā vien cīnīties par savu dzīvību un tiesībām uz eksistenci. Ko darīt pārējai Eiropa? Tagad tai jāprojecē miers caur spēku tā, lai tas būtu kas vairāk par Eiropas politiskās elites fantāzijas jaunākajiem lidojumiem. Kā reiz par atēniešiem rakstīja Edvards Gibons: “Galu galā viņi vairāk par brīvību vēlējās drošību. Viņi gribēja ērtu dzīvi, līdz galu galā zaudēja to visu – drošību, komfortu un brīvību. Kad atēnieši beidzot gribēja nevis dot sabiedrībai, bet lai sabiedrība dod viņiem, brīvība, ko viņi visvairāk vēlējās, izrādījās brīvība no atbildības. Tad arī Atēnas pārstāja būt brīvas un kļuva nebrīvas.”
Lai gan maz ticams, ka lielu daļu mūsdienu Eiropas piemeklēs Atēnu liktenis, nekādā gadījumā nedrīkst par zemu novērtēt to briesmīgo postu, ko tai varētu nodarīt Krievija. Tāpēc eiropiešiem kopā ar saviem Ziemeļamerikas sabiedrotajiem ir ne tikai jāpalielina aizsardzības budžeti, bet arī jāizlemj, kādi ir viņu tālākie stratēģiskie mērķi Ukrainas neatkarības cīņā un kādā veidā vislabāk atbalstīt Ukrainu tālākā kara gaitā. Īsāk sakot, virsmērķim ir jābūt izbeigt karu ar ukraiņiem pieņemamiem nosacījumiem un atturēt Krieviju no plašākiem stratēģiskajiem mērķiem Eiropā.
Šī mērķa dēļ eiropiešiem un viņu sabiedrotajiem steidzami ir jāatmet jebkuras vēlmes par drīzām kara beigām, tā vietā samierinoties ar domu, ka Eiropa atkal saskaras ar ilgstošu karu. Eiropiešiem jāpieņem arī tāds domāšanas veids, kāds nepieciešams, šāda veida kara sekmīgai vadīšanai. Eiropai nepieciešamas tādas zināšanas, lai šo karu vadītu informācijas, tehnoloģiskās, ekonomiskās, diplomātiskās un militārās kaujas dimensijās. Tai jāspēj vadīt cīņa jebkuros kaujas laukos, kuros šis karš notiks.
Ļevs Tolstojs savā grāmatā "Karš un miers" rakstīja: "Spēcīgākie no visiem karotājiem ir divi - laiks un pacietība." Protams, noder arī neliela ugunsspēja.
