Katrai NATO dalībvalstij jādomā par savu aizsardzības spēju stiprināšanu, īpaši Eiropas valstīm, lai tādējādi atslogotu ASV. Tālab arī Vācijai beidzot jāsaprot, ka tā ir Eiropas aizsardzības mugurkauls. Ja Eiropa nespēs palīdzēt ASV saglabāt savu spēku, ASV nevarēs garantēt pastāvīgu klātbūtni Eiropā. Tā intervijā “Sargs.lv” saka drošības politikas eksperts, domnīcas The Alphen Group (TAG) dibinātājs un priekšsēdētājs profesors Džulians Lindlijs Frenčs (Julian Lindley-French). Viņš norāda – Latvija saskaras ar atturēšanas spēju vājināšanos, kā cēlonis ir sava veida Vācijas, Francijas un Lielbritānijas egoisms, nespējot strādāt kā vienotam spēkam NATO iekšienē. Lai stātos pretī arvien pieaugošiem Krievijas un Ķīnas draudiem, jāveido vienoti Eiropas spēki kā jauns pīlārs NATO.
Vai visas NATO dalībvalstis vienlīdz stipri vēlas modernizēt aliansi, lai tā veiksmīgāk stātos pretī mūsdienu draudiem? Vai “vecajām” Rietumeiropas alianses dalībvalstīm nav citādāka izpratne par draudiem, nekā Austrumeiropā?
Ir valstis, kas tieši to arī vēlas. Piemēram, Lielbritānija, no kuras es nāku. Tā pēdējo gadu laikā ir ievērojami stiprinājusi savas aizsardzības spējas, ieguldot dažādās tehnoloģijas un pērkot jaunu kaujas tehniku.
Mums ir jaunākais piektās paaudzes lidmašīnu bāzes kuģis “HMS Queen Elizabeth”. Tā kā esam sala, tad mums jābūt stipriem jūras spēkiem. Mēs būvējam jaunas kodolzemūdenes, tostarp ar ballistiskajām raķetēm aprīkotas zemūdenes, būvējam jaunus karakuģus un fregates. Ieguldām finansējumu arī kiberaizsardzības un mākslīgā intelekta projektos, pretizlūkošanas sistēmās.
Pērn Lielbritānija pieņēma lēmumu par lielāko aizsardzības budžeta palielinājumu pēdējo 30 gadu laikā, Lielbritānijas aizsardzības budžets jau tagad ir viens no lielākajiem starp Eiropas valstīm. Paredzams, ka tuvāko četru gadu laikā no visiem Eiropas aizsardzības tēriņiem 26% būs tieši Lielbritānijas ieguldījums . Tā kā varu teikt, ka atsevišķas valstis mūsdienu apdraudējumu situācijā ļoti piedomā par savu spēju stiprināšu. Par to ar maziem izņēmumiem domā, arī Francija, kamēr Vācija diemžēl to dara nelabprāt. Tas rada problēmas.
Cik vienotas šobrīd ir NATO dalībvalstis?
Nepietiekami! Es pašlaik kopā ar vairākām bijušajām NATO vadošajām amatpersonām strādāju pie tā saucamā “Shadow Strategic” koncepta .Lielākā dilemma tuvākā gada laikā būs šāda - ja mēs pa visām varītēm neliekam politisko uzstādījumu augstāk par visu, modernizējot NATO aizsardzības un atturēšanas spēju, tad tā būs katastrofa. Nav jēga ražot tukšus politiskus dokumentus, kas būtībā nerisina problēmas. Katram no sabiedroto līderiem ir jāatbild uz jautājumu – kādam NATO jāizskatās 2030. gadā – tā, lai arī Latvijas “kaimiņiem” nebūtu nekādu pārpratumu vai cerību, ka to veikts militārs uzbrukums kādai no alianses dalībvalstīm varētu izdoties. Tas pat nav jautājums par to cik daudz naudas katra dalībvalsts tērē aizsardzībai, bet gan par to kādiem mērķiem un attīstības projektiem tiek novirzīts finansējums. Mums jādomā, kāda ir aizsardzības spēku organizācija, struktūra un spēku gatavības pakāpe. Tam visam kopā ir jārada vēstījums Maskavai un citiem pretiniekiem neizaicināt NATO, jo mēs varam stāties jums pretī, to darīsim un galu galā arī sakausim.
Atsevišķas valstis nevēlas to risināt, jo tām ir pandēmija, tām ir jādomā par ekonomiku, jārisina sadzīviskie jautājumi. Arī Lielbritānijā ir jārisina šie jautājumi, bet mēs palielinām aizsardzībai atvēlētos tēriņus par 10%.
Aizsardzības budžets ir jūtīgs jautājums Rietumeiropā, kur daudzas valstis aizsardzībai joprojām neatvēl NATO ieteiktos 2% no IKP. Vai bez pienācīga aizsardzības budžeta NATO var noturēt savu pozīciju kā spēcīgākā alianse?
2% ir brīvi nosprausts skaitlis, taču tas ir skaitlis, par ko ir vienojušās visas alianses dalībvalstis Velsas samitā 2014. gadā, tāpēc tām arī vajadzētu pildīt to, par ko pašas bija vienojušās. Turklāt alianses dalībvalstis nolēma, ka līdz 2024. gadam vismaz 20% no visiem aizsardzības izdevumiem tās investēs tieši ekipējuma un ieroču sistēmu modernizēšanā.
Mēs varam sevi maldināt, bet, paskatos uz Krieviju, Ķīnu un citām valstīm, redzams, ka tās dara pilnīgi pretējo. Vienīgais, kam ir nozīme – ka mums ir minimālie konvencionālie un kodolatturēšanas līdzekļi, lai būtu droši, ka neviens neuzdrošinās mūs izaicināt. Tam šajā gadījumā jābūt vienīgajam svarīgajam aspektam.
Pēc ASV spēku izvešanas no Afganistānas daudziem šķita, ka tā atstājusi savus sabiedrotos. Tāpat pēc NATO spēku izvešanas no Afganistānas Eiropas Savienībā (ES), īpaši Francijā un Vācijā, sākās diskusijas par tā dēvētās Eiropas armijas nepieciešamību. Vai šāda ideja nav drauds NATO, kas iedragātu laikā pārbaudītas alianses lomu?
Eiropas armija ir fantāzija. NATO ģenerālsekretārs Stoltenbergs 2019. gadā atzīmēja – pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES, 80% no NATO aizsardzības līdzekļiem veidos sabiedrotie, kuri nav Eiropas Savienībā.
Vienīgais vedis, kā var izveidot Eiropas armiju – ja pastāvētu arī Eiropas valdība. Tas nozīmētu, ka par šo armiju atbildīga būtu Eiropas Komisija, nevis kādas konkrētas valsts valdība – Vācija vai Francija. Jau tagad varu teikt – tas vienkārši nenotiks. Francija izliekas, ka to grib, bet realitātē tā nav. Tāpat Francija nekad neatdos kontroli pār saviem bruņotajiem spēkiem. Vācija runā par Eiropas aizsardzības savienību, jo tā ir bezgalīgā dilemmā par to, cik daudz tērēt aizsardzībai, ņemot vērā tās vēsturi, cik daudz tērēt aizsardzībai, ir labi un pareizi. Vācija ir moderna un attīstīta demokrātija. Tai nebūtu problēmu atvēlēt 2% no IKP aizsardzībai, bet tagad tie ir aptuveni 1.53%, kas turklāt tiek tērēti ļoti sliktā un nepārdomātā veidā. Ja ielūkojamies, kas notiek Bundesvērā, tad tās ir šausmas! Viņiem jāpārveido viss Bundesvērs. Tas ir bīstami tādām valstīm kā Latvija, jo Amerikas Savienotās Valstis kļūst pārslogotas Ķīnas dēļ un ASV jābūt stiprai it visur pasaulē.
Autonomija ir varas, nevis vārdu funkcionēšana. Neredzu, ka Eiropas Savienības iekšienē būtu tādas vienotas varas centrs, kas nodrošinātu eiropiešu autonomiju, neiztērējot un neizmaksājot milzīgas naudas summas par aizsardzību, vai arī, ka visas valdības atteiktos no kontroles pār saviem bruņotajiem spēkiem kopējas aizsardzības labad. Tas nenotiks!
Šī ir jau sena ideja, kas ik brīdi atkal “uzpeld”, bet nākotne ir NATO. ES spēj veikt daudz laba krīžu pārvaldībā, bet atturēšana un aizsardzība ir NATO lieta, jo to var paveikt tikai un vienīgi ar ASV un Lielbritānijas iesaisti.
ASV jau pirms prezidenta Trampa termiņa paziņoja, ka turpmākajās desmitgadēs vairāk pievērsīsies Ķīnas radītajiem draudiem Indijas-Klusā okeāna reģionā. Tas nozīmē, ka ASV militārā klātbūtne Eiropā samazināsies, taču arī Eiropā joprojām pastāv draudi no Krievijas un Ķīnas. Cik gatavas Eiropas valstis vienas pašas ir gatavas tikt galā ar šiem draudiem? Tāpat arī NATO 3. pants paredz – pirms lūgt sabiedroto palīdzību, valstij sava drošība primāri jānodrošina pašu spēkiem. Vai tas ir paveicams?
Latvija dara visu, kas ir tās spēkos, jo Latvija pazīst krievus labāk nekā Lielbritānija. Jūsu vēsture liek jums pilnībā apzināties, kas ir Krievija un kā tā darbojas. Tomēr Latvija nav gana liela, tāpēc visām Eiropas valstīm jādara vairāk.
NATO būtiskākais darba kārtības punkts , ko, es ceru, nākamgad alianse aktivizēs līdz ar jaunā stratēģiskā koncepcija aktivizēs nākamgad – līdz 2030. gadam Sabiedroto operāciju pavēlniecība strādās ar pietiekami manevrēt spējīgiem un tehnoloģiski attīstītiem Eiropas valstu bruņotajiem spēkiem, kas spētu darboties pret Krieviju, kā arī augsta līmeņa ārkārtas situācijās, ja amerikāņi ir aizņemti cituviet, un viņi tādi noteikti būs. Mums ir jābūt gana spējīgiem gan gaisā, gan uz ūdens, gan sauszemes, gan arī kibervidē, informācijas telpā un zināšanās. Tas mums ir vajadzīgs! Ja Eiropas valstis to nesasniegs, tad tās nevarēs sadalīt kopējo aizsardzības izmaksu slogu ar amerikāņiem, kas tām būtu jādara. Ja Eiropa nevarēs palīdzēt ASV saglabāt savu spēku, tad arī tā nespēs saglabāt garantētu ASV klātbūtni Eiropā.
Jā, bet diemžēl, šķietami, atsevišķas Eiropas valstis, piemēram Vācija, neizprot draudus, ar kādiem saskarās šobrīd Latvija, Lietuva un Polija uz robežām ar Baltkrieviju. Par ko tas liecina vienotas Eiropas kontekstā?
Šajā sakarā jāsaka, ka gāzes cauruļvada “Nord Stream” projekts ir ļoti izteikts egoistisks solis. Mēs visi saprotam prezidentu Putinu un es respektēju viņu, bet viņa skatījums ir tāds – ja tev ir vara, izmanto to. “Nord Stream 2” viņam dos viņam pārāk lielu varu pār Vācijas politiku un liks tādām valstīm kā Latvijai būt šaubīgām, vai tā vispār var paļauties un uzticēties Vācijai.
Iedomāsimies sliktāko scenāriju, kas cerams nekad nenotiks – Baltijas valstīm uzbrūk, tās tiek ļoti ātri ieņemtas un tad Krievija apstājas, jo tas, ko tā vēlas izdarīt, ir izlīdzināt savu robežu ar NATO un Baltkrieviju. Tāpat, kas notika militārajās mācībās “Zapad” – tam ir apliecinājums. Krievija, izmantojot Baltkrieviju, var daudz vieglāk uzbrukt Ukrainai, ieņemt Kijevu un aiziet līdz pat Melnajai jūrai. Kas tālāk? Putins apstāsies un zvanīs Vašingtonai? Nē! Viņš zvanīs Berlīnei un prasīs, vai viņi gribi uzsākt karu ar Krieviju, lai glābtu Baltijas valstis! Vai jūs, latvieši, esat droši, ka Vācija teiks nē, mēs to nepieļausim un cīnīsimies, lai aizstāvētu Baltijas valstis?
Es ik gadu braucu uz Rīgas konferenci, jo uzskatu, ka Latvija šobrīd stāv Eiropas brīvibas un demokrātijas sardzes priekšpostenī. Es ik gadu šeit braucu, jo uzskatu to par savu pienākumu. Es to daru kā brīvās Eiropas pilsonis, jo jūtu solidaritāti ar jums un ticu gan jūsu vērtībām gan tām lietām, par ko iestājas Latvija
Skaidrs, ka šobrīd lielākais uzsvars tiek likts uz Krieviju kā lielāko draudu, bet, vai redzat, ka par tādu kļūst arī Ķīna? Vai NATO to nākotnē varētu atzīt kā draudu?
Ķīna ir būtiski palielinājusi savu klātbūtni Arktikā un uzskata, ka tā ir viena no Akrtikas lielvalstīm. Tomēr Ķīna ir arī globāli augoša lielvara. Vēsturiski NATO ir būvēta ap Amerikas Savienoto Valstu drošību. Jebkas, kas ietekmē ASV, ietekmēs Eiropu. Atveriet acis! Cilvēki, kuri saka, ka Ķīnai nav nekāda sakara ar NATO, nesaprot, ka jebkas, kas skar ASV, ir arī NATO darīšana. Tā ir fundamentāla problēma. Turklāt būtiski pieaug arī Ķīnas ekonomiskā ietekme. Tā izmantot tā saukto “parādu diplomātiju”. Tā aizdod naudu, lai padarītu valstis atkarīgas un ietekmējamas. Tas tiek darīts arī NATO ietvaros.
Mēs dzīvojam globalizētā pasaulē, globalizētā piegāžu ķēdē, globalizētos ceļojumos un pat globālā pandēmijā. Tad kāpēc drošība nav globalizēta, bet vienlaikus ir? Ķīna pagaidām nav tiešs drauds Eiropai, bet tās uzvedība attiecībās ar ASV ir netiešs stratēģisks drauds, kas NATO ir jāapzinās, uz ko ir jāreaģē. Tas nozīmē, ka Eiropai sevis labad ir jānodrošina lielākas aizsardzības spējas, palīdzot ASV pildīt savas operācijas. Tāds ir jaunais transatlantiskās drošības aizsardzības līguma pamatnosacījums.
Tomēr jāņem vērā, ka papildus šim Ķīnas militārā sadarbība ar Krieviju tikai palielinās. Vai būtu jāuztraucas, ka tās apvienos militāros spēku? Ņemot vērā vēl, ka Baltkrievija ir teju pilnībā pazaudējusi savus militāros spēku Krievijai.
Godīgi sakot, Ķīna pret Krieviju izturas ar nicinājumu. Tomēr tās ir lieli partneri – Ķīna Krievijai ir tas pats, kas Lielbritānija ASV. Jāatzīmē gan, ka ASV un Lielbritānijai vienai pret otru ir daudz lielāka cieņa, jo abām ir kopīga vēsture, valoda un kultūra. Tikmēr Ķīna izmanto Krieviju, lai apgrūtinātu ASV stratēģiskos drošības aprēķinus, liekot ASV meklēt draudus un atbildēt uz tiem vienlaicīgi vairākās vietās.
Tas liek NATO Eiropas dalībvalstīm kopīgi apsēsties un domāt - kā padarīt Amerikas dzīvi vieglāku, lai tā varētu efektīvāk aizstāvēt sevi un efektīvāk aizstāvēt Eiropu. Pareizā atbilde būtu tāda, ka Eiropa vienotos veidot specifiskus Eiropas atturēšanas spēkus, taču, ne Eiropas Savienības iekšienē, bet gan NATO iekšienē kā jaunu Eiropas drošības pīlāru. Kam jākļūst par spēcīgāko Eiropas drošības pīlāru NATO vēsturē.
Bet ko darīt, ja Ķīna, Krievija un Baltkrievija apvieno spēkus?
Baltkrievija jau sen ir okupēta un tā faktiski ir Krievijas sastāvdaļa.
Krievija šobrīd kontrolē lielu teritoriju Ukrainā, viņš mācību “Zapad 2021” aizsegā ir Baltkrievijas teritorijā ievedis lielu karaspēka kontingentu. Tas nozīmē, ka Krievijas karaspēks ir ne tikai uz Ukrainas Austrumu, bet arī Ziemeļu robežām. Viņš var mierīgi atšķelt daļu Ukrainas līdz pat Kijevai, kas padara valsts aizsardzību ļoti sarežģītu.
Turklāt viņam ir Kaļiņingrada. Tikai paskatieties kartē! Tad nu uzdodiet jautājumu - kā, lai Eiropa, NATO aizstāv Latviju, Baltijas valstis, Somiju un Zviedriju? Tas būtu ļoti grūti, taču tāds ir NATO galvenais izaicinājums. Runa nav tikai par Baltijas valstīm, bet arī Ziemeļvalstīm, piemēram Krievijai ir karaspēks netālu no Norvēģijas tālo Ziemeļu robežām Finmarkā. Tāpat Krievija veido attiecības ar Turciju, lai varētu izvest Vidusjūrā savu Melnās jūras kara floti un atbalstīt režīmu Sīrijā, vai veikt operācijas Lībijā. Savukārt Kipru Krievija atbalsta finansiāli. Tā iejaucas arī Balkānu iekšpolitikā.
Man jāizsaka apbrīna prezidentam Putinam, kurš prasmīgi realizē savu stratēģisko plānu, izmantojot ekonomiku, kas pat ir uz pusi mazāka nekā Lielbritānijas ekonomika.
Turklāt viņš izmanto gāzi un naftu, kuru pārdod Eiropai, panākot, ka pati Eiropa finansē viņa ģeopolitiskās ambīcijas. Gribēdams nevarētu izdomāt ko šādu!
Lai tam stātos pretī, ir nepieciešama spēcīga vadība, kas Eiropai šobrīd pietrūkst. Tai ir vajadzīga nevis teatrāla un dramatiska līderība, kādu demonstrē, piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons, bet gan klusa, pacietīga, tāda līderība, kas redz kopbildi, kas spēj atjaunot attiecības dot vienotu un spēcīgu atbildi tiem draudiem, kādi tie ir šobrīd, nevis kādus tos vēlētos redzēt Eiropas politiķi. Tas ir NATO izaicinājums nākamajiem 10 gadiem.
Kāda nākotnē būs Eiropas Savienības loma globālajā drošībā?
ES jau ir stratēģiskā autonomija kā pilsoniskajai varai. Tas spēlēs būtisku lomu, palīdzot dalībvalstīm, veidojot sabiedrības noturību un kritiskās infrastruktūras noturību. Tāpat ES ir ļoti nozīmīga loma krīžu pārvarēšanā.
Skaidrs, ka Eiropai ir dažādas partnerības, piemēram, Austrumu partnerība, partnerība Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Ja tā ir partnerība, tas nozīmē, ka Eiropa nav imperiāla vara, kurai būtu vajadzīgs bruņoto spēku atbalsts. Dažkārt šādos gadījumos šīs valstis, atļaujot nodrošināt miera uzturētājus uz karavīru pleciem labprātāk redzētu nevis NATO vai ASV karogu, bet gan Eiropas Savienības karogu.
Tas, ko es labprāt gribētu redzēt nākotnē – reālu NATO un Eiropas Savienības stratēģisko partnerību. Par to joprojām tiek runāts. Amatpersonas saka, ka tā ir brīnišķīga ideja, bet realitātē joprojām mēs dzīvojam divās atsevišķās pasaulēs divās Briseles pusēs.
Es nākotnē redzu NATO un ES stratēģisko sadarbību, kur ES vada operācijas, kuras iespējamas pateicoties NATO. Apmaiņa pret to ES ļauj trešajām valstīm, kā Lielbritānijai uzņemties daudz plašāku vadību pār kopējām operācijām. Atceros – kā sacīja kāda franču amatpersona, ka izstāšanās no ES nozīmē izstāšanos. Uz ko es atbildēju – spēks nozīmē spēku. Ir jābeidz runāt šīs muļķības par Brexsit un jāpievēršas reālajiem draudiem – Ķīnas militārās klātbūtnes pieaugumam Indijas un Klusā okeāna reģionā, tam, kā mēs ASV, Eiropas valstis aizstāvēsies no agresīvās Krievijas, terorisma draudiem, jauno tehnoloģiju izmantošanai karadarbībā, kosmosa ieroči un mākslīgā intelekta izaicinājumi. Tie ir NATO izaicinājumi. Savā ziņā turpmākajos desmit gados tiks veidota jauna alianse.
