Ja krievu tauta neizies pret Ukrainu nelikumīgi sāktā kara vainīgo saukšanas pie atbildības un kolektīvi morālās atbildības atzīšanas ceļu, ko var to saukt arī par šķīstīšanu, tad arī nākotnē jārēķinās, ka šī valsts radīs apdraudējumu kaimiņiem, tā intervijā “Sargs.lv” norāda Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš. Viņš arī uzsver – šobrīd neesot nekādu signālu, ka Krievijas stratēģiskie mērķi Ukrainā būtu mainījušies. Un, lai arī sākumā Krievijas sabiedrībai tika teikts, ka viss ir kārtībā, un iebrukums rit pēc plāna, lēmums par mobilizācijas sākšanu skaidri parādīja, ka realitāte ir cita. Nesenā mobilizācija šo karu kopā ar pavēsti par iesaukšanu šo kara apziņu ir pienesusi pie katra iedzīvotāja namdurvīm. Tādējādi Kremlis cer, ka šādi paša sākto karu varētu izdoties padarīt par visas tautas karu. Tikai, atšķirībā no ukraiņiem, kuri karo par savas valsts brīvību un ģimenes locekļu dzīvībām, krievu okupantiem nav nekādas motivācijas. To cenšas paaugstināt, Krievijai pievienojot vairākus Ukrainas apgabalus, jo tad var argumentēt, ka tagad karavīriem ir jāaizstāv daļa no dzimtenes. Kā zināms, teritorijas sagrābšana krieviem vienmēr bijusi svarīgāka par cilvēku dzīvībām.
Kāds ir Jūsu vērtējums, vai Krievija var uzvarēt pašas sākto neizprovocēto karu Ukrainā? Kas ir priekšnoteikumi, lai tā notiktu?
Vislabāko politisko atbildi uz šo droši vien varētu sniegt pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins, taču mēs viņam to nevaram pajautāt. Taču no tā, ko viņš pats, Kremlim pietuvinātie cilvēki, kā arī valsts kontrolētie mediji komunicē, šobrīd nav iespējams uztaustīt nevienu nopietnu signālu, ka Krievijas stratēģiskie mērķi būtu mainījušies. Par denacifikāciju un demilitarizāciju varbūt tik aizrautīgi vairs nerunā, taču par to, ka Kijivā valda režīms, kas nav tas pats, kas Ukrainas tauta, par to gan. Ja visu laiku piesauc vārdu “režīms”, tad no tā automātiski izriet, ka šis režīms ir kaut kā maināms vai gāžams.
Tā šī brīža situāciju Krievijā izjūt Rietumu diplomātijas kopiena, kas strādā Maskavā. Mērķi publiskajā retorikā koriģēti netiek, taču mobilizācija un nesenais lēmums par karastāvokļa pasludināšanu Krievijas okupētajos Ukrainas reģionos, tāda “puskara” stāvokļa pasludināšanu pierobežas reģionos un gatavības izsludināšana Centrālajā un Dienvidu apgabalā, iekļaujot arī Maskavu, parāda, ka acīmredzot ir mēģinājums mobilizēt arī valsts struktūras efektīvākam darbam. Līdz šim retorika par karu jeb, kā paši krievi to turpina saukt – “speciālo militāro operāciju” – Ukrainā bija tāda, ka tas skar tikai profesionālo armiju, un Krievijas sabiedrībai par to nevajag satraukties, taču nesenā mobilizācija šo karu kopā ar pavēsti ir pienesusi pie katra cilvēka namdurvīm, tādējādi Kremļa iecerē šis karš tiek padarīts par visas tautas karu.
Vai tas ir tas, ko Krievija gribēja jeb tā vienkārši sanāca?
Nenoniecināsim Kremļa administrācijas darbinieku prātus, tur joprojām ir gana daudz cilvēku, kuri spēj analītiski un racionāli domāt. Taču viena no lielākajām problēmām līdzšinējā Krievijas neveiksmīgajā operācijas izpildē, par ko runā daudzi, ir Krievijas karavīru motivācijas trūkums. Tā ir lielākā atšķirība starp ukraini, kura motivācija ir viņa zeme, ģimene, bērni, ko viņš aizstāv, bet kāda motivācija ir Krievijas karavīram?
Tā sauktajiem “kontraktniekiem” motivācija varētu būt nauda, bet, vai tiešām cilvēks, pat saņemot par to naudu, ir gatavs, ka viņu reāli nogalina?
Tāpēc jau Krievijas vadībai līdz šim neveicas tik viegli, kā bija plānots, jo jādomā, kā palielināt šo karavīru motivāciju. Pievienojot šos četrus Ukrainas apgabalus Krievijai, var argumentēt, ka tā ir daļa no karavīru dzimtenes, kas viņiem tagad ir jāaizstāv. Te ir tā cerība, ka šis varētu sniegt Krievijas karavīriem lielāku motivāciju cīnīties. Taču tā ir tikai mana interpretācija, vai Krievija šo soli jau sākotnēji bija iecerējusi, es nezinu.
Vai tajā brīdī, kad mobilizēto Krievijas karavīru zārki tiks sūtīti uz mājām, vai Krievijas sabiedrībā varētu pieaugt neapmierinātība ar esošo režīmu un sākties protesti, kas, savukārt, iespējams, ievadītu esošas varas maiņas procesu?
Neatkarīgi, kā tā valsts saukusies – impērija vai PSRS – cilvēkam ir pienākums, tostarp ziedot savu dzīvību. Jāatzīst, ka arī Krievijas valdība ir pieņēmusi virkni lēmumu, kas mājās palikušajiem ģimenes locekļiem finansiāli cenšas amortizēt šo zaudējumu – gan kompensācijas, gan bērniem tiek solīta bezmaksas izglītība augstskolā. Finanšu pakete, lai ģimenes, kuras karā zaudēs savus tuviniekus, tomēr justos, ka valsts viņus nav aizmirsusi.
Vai Krievija nemeklē veidus, kā ietaupīt arī uz šī rēķina?
Tiek pieņemts, ka to karavīru, kuri skaitās bezvēsts pazuduši, tuviniekiem varbūt visa kompensācijas pakete nepienākas. Bet jebkurā gadījumā ir mēģinājums finansiāli kaut kādu kompensāciju sniegt. Bet, runājot par teritoriāliem zaudējumiem, tā absolūtā prioritāte ir tāds abstraktas it kā valsts intereses. Valsts teritorija ir kaut kas svēts, un arī pirms mobilizācijas septembrī tās kritiskās balsis jau nebija par cilvēku upuriem, bet par teritorijām, zaudētiem ciematiem, par ko bija vislielākā “cepšanās”.
Lielākā daļa rietumvalstu politiķi labi saprot, ka šis varētu būt tāds garš process, bet nekad nav izslēgts, ka var būt arī ātrs risinājums. Atceramies, ka 1984. gadā PSRS arī bija ļoti stabila, dažus gadus pirms Gorbačova nākšanas pie varas neviens neprognozēja vēlāk notiekošo. Taču cerība nevar būt par politiku.
Varbūt nepieklājīgs jautājums diplomātam, taču kas šobrīd ir ar Vladimira Putina veselību?
Spekulācijas ir dažādas, un tās izplata arī vairāki apskatnieki un blogeri. Taču man nav informācijas, kas ļautu runāt, ka viņam ir kādas fundamentālas veselības problēmas. Protams, cilvēks ar gadiem veselāks nepaliek, taču arī šajā situācijā diez vai ir pareizi no rietumvalstu puses mēģināt savu politiku pakārtot cerībai, ka varbūt kādam ir slikti ar veselību. Tas ir Dieva rokās.
Vai pie pastāvošā režīma pašreizējā Krievijas valsts vadītāja maiņa varētu novest pie izmaiņām politikā? Vai tas varētu likt Krievijai atteikties no impēriskā gēna?
Piemēram, [kādreizējais Krievijas Federācijas premjerministra vietnieks] Vladislavs Surkovs, kurš vienmēr bijis tuvs Kremlim un arī prezidentam, pirms dažiem gadiem publikācijā runāja par to, ka faktiski ir četri lielie posmi Krievijas vēsturē – Ivans trešais – zemju savācējs un Maskavas stiprinātājs, Pēteris Lielais, tad Ļeņins un Putins. Par pēdējo viņš raksta, ka tas “putinisms” būs vēl gadu desmitiem, varbūt pat simtiem. Tas nozīmē, ka šo personāžu laikā iedzīvinātā sistēma darbojas vēl ilgi.
Protams, ka personības lomas politikā ir liela ietekme, bet man liekas, ka tālākais Krievijas attīstības ceļš būs ļoti saistīts ar to, kā beigsies konflikts Ukrainā. Man būtu grūti iedomāties, ka varēsim paļauties uz tādu mierīgu blakus dzīvošanu ar Krieviju, ja viņa pēc šī konflikta neizies caur tādu..
…“denacifikācijas” ceļu?
Jā, jo, atšķirībā no iepriekšējiem laikiem, kad mainījās varas un politikas, tagad visiem cilvēkiem ir telefonā ir līdzi kamera. Ir tik daudz piefiksētu faktu par līdzskrējējiem un lēmumu līdzpieņēmējiem Krievijas varas gaiteņos, kad pat Krievijas Valsts domes deputāti nekautrējas aicināt uz ukraiņu badināšanu un tā tālāk. Manā ieskatā tie ir labi pierādījumi nākotnes tiesvedības procesiem.
Arī Vācijas sabiedrības apziņā tik gludi negāja, pat piecus sešus gadus pēc kara sabiedrībā bijuši teju 30% iedzīvotāju, kuri uzskatīja, ka Hitlers ir viens no dižākajiem Vācijas vadītājiem…Nebija tā, ka 1945. gada 8. maijā visi saprata.
Vai Krievijas opozīcija, ko mēs gribētu redzēt pie varas, būtu gatava pati īstenot šāda veida šķīstīšanos vai arī, nonākot pie varas, labākajā gadījumā mūs gaidītu tikai darbības imitācija? Vai Jūs vispār redzat iespēju, ka Krievija pārskatāmā periodā tiešām atzīst savu vainu par pastrādāto Ukrainā?
Par opozīcijas iespējam organizētā veidā kaut ko šobrīd izdarīt man ir liela skepse, jo no pastāvošās varas puses ir izdarīts viss, lai tā jau vājo opozīciju iznīcinātu pilnībā. Jebkurš kaut cik redzams opozicionārs, kurš vēl bija palicis, ir vai nu cietumā, vai izspiests no valsts.
Daudzi eksperti tomēr norāda, ka Krievijas kabatas ir dziļākas nekā Ukrainai. Līdz ar to izskan viedokļi, ka šis konflikts ar vardarbības uzplaiksnījumiem un nelielām pauzēm var turpināties ļoti ilgi. Vai tādējādi nepastāv risks Ukrainai savā ziņā kļūt par tādu kā Eiropas Afganistānu ar tālāk ejošām sekām – sliktu izglītību, izpostītu ekonomiku, organizētās noziedzības attīstību?
Piekrītu tiktāl, cik attiecas uz resursu daudzumu un cilvēku skaitu, protams, Krievijai ir vairāk iedzīvotāju, ko mobilizēt. [Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs] Šoigu ir piesaucis 23 miljonus, ko teorētiski varētu iesaistīt karadarbībā. Cik viņi būtu kvalificēti un spējīgi kaut ko darīt, tas ir cits stāsts, bet nu resurss, vismaz ciparos ir.
Taču ekonomiski krieviem nebūt nav lielāks resurss, ņemot vērā, ka Ukrainai tomēr palīdz vairāk nekā 50 valstis, un ne tikai no Rietumiem. Problēma jau ir ar precīzajiem ieročiem, kas attiecas uz droniem, nu jau Krievija tos pērk Irānā, jo pašiem savu nav. Un diez vai Irāna spēj saražot tos desmitiem un simtiem tūkstošu apmērā, redzēs vēl, kā Irānai veiksies, ņemot vērā sankcijas no Apvienoto Nāciju Organizācijas puses.
Tāpēc es nebūtu tik pesimistisks. Ar noteikumu, ka Rietumu atbalsts Ukrainai saglabāsies esošajā līmenī vai pat būs lielāks. To, ka iznākums nebūs ātrs, tam mums ir jābūt gataviem.
Eiropa ir gatava turpināt maksāt?
Ja Rietumvalstu solidaritāte saglabāsies, tad man liekas, ka ir. Redzēju virsrakstu, ka Vācijas kanclers [Olafs] Šolcs jau tagad ir teicis, ka vajag veidot Māršala plānu Ukrainas atjaunošanai.
Man vispār ir savs viedoklis par, ja tā var teikt, vidējo ukraini. Pēc pirmās augstskolas man pašam bija iespēja dienēt PSRS armijā. Kad pusotru gadu redzi dažādu valstu pārstāvjus, apmēram var saprast, kas ir “vidējais” baltietis, kādus darbus viņš gatavs darīt vai nedarīt. Saproti, kāds ir “vidējais” Vidusāzijas pārstāvis. “Vidējam” ukrainim, vismaz mana pieredze tāda ir, ļoti patika komandēt, viņš bija gatavs kauties, ja nepieciešams, gatavs par sevi pastāvēt. Tāpēc es domāju, vai tiešām krievi to nesaprata, kad februārī domāja, ka būs tik viegli aiziet līdz Kijivai? Vai viņi tiešām domāja, ka ukraiņi nekausies? Pēc manas pieredzes vadoties, skaidrs, ka ukraiņi kausies, un ar tādu pašu pārliecību viņi savu valsti arī atjaunos.
Vai šobrīd Rietumi dara pietiekoši, lai diktatorisko režīmu Krievijā vājinātu? Vai būtu vēl kas uzlabojams?
Rietumi daudz dara, arī ņemot vērā, ka tās ir demokrātisku valstu organizācijas, kur nonākt līdz kādam vienotam lēmumam dažkārt ir ilgāk nekā autoritārā režīmā. Taču kolektīva lēmuma pieņemšanas procesā, kas kādreiz varbūt ir smagnējāks un ilgāks, kļūdas iespēja ir daudz mazāka. Man tomēr ir piesardzīgs optimisms, raugoties nākotnē, lai gan tas, kam ejam cauri, ir traģiski. Nožēlojami, ka Eiropā 21. gadsimtā kaut kas tāds ir jāpiedzīvo.
