Nesen Ukrainas bruņoto spēku ģenerālštābs paziņoja, ka likvidēto iebrucēju apmērs pārsniedzis 100 tūkstošus, padarot Krievijas sākto invāziju Ukrainā par vienu no visasiņainākajiem konfliktiem pēc Otrā pasaules kara. Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins intervijā “Sargs.lv” atzīst - šausminošie zaudējumu dati vismaz pagaidām neattur Krieviju no tālākās agresijas, jo šajā diktatora Vladimira Putina “gaļasmašīnā” līdz ar krievu okupantiem un algotņiem, kas vēl nesen nēsāja cietumnieku drēbes, tiek pamazām iznīcinātas arī Ukrainas bruņoto spēku labākās vienības. Eksperta vērtējumā, salauzt šo “gaļas mašīnu” var palīdzēt Rietumvalstis, tomēr tādā gadījumā to sabiedrībām jābūt gatavām par enerģiju arī turpmāk maksāt tik pat dārgi kā šodien.
Kā norāda eksperts, par spīti problēmām ar karavīru motivāciju un apgādi Krievijas agresoru resursu avoti ir dziļāki nekā Ukrainai. Krievija aizvien spēj papildināt savas iznīcinātā personāla rindas, un pat ar slikti apmācītu vai neapmācītu karavīru vienībām ir gatava noplucināt Ukrainas elitārāko vienību personāla resursus.
Arī augsto tehnoloģiju eksporta embargo tuvākajā laikā nespēs apturēt krievu kara mašīnu, jo tagad krietni dārgāko jaudīgāko mikročipu vietā agresori spārnotajās un ballistiskajās raķetēs, sekojot Ziemeļkorejas paraugam, izmanto daudz lētākus un vienkāršākus mikročipus, kurus izņem no sadzīves tehnikas. Lai gan šādu raķešu precizitāte ir krietni zemāka, tas nekādi netraucē ar tām sasniegt izvirzītos mērķus. Turklāt Krievijas militārajā stratēģijā jebkura slimnīca vai elektrības transformators ir kļuvis par tik pat leģitīmu mērķi kā pretinieka kaujas tanks.
Lai agresoram atņemtu jebkādas spējas turpināt agresiju, nepieciešams totāls ekonomiskais embargo pret Krieviju, taču neatbildēts ir jautājums – vai iedzīvotāji Rietumeiropā ir gatavi par to maksāt?.
Tikmēr Krievija turpina karu, ko vislabāk, pēc V. Kuzmina domām, raksturo ASV tiesībsargājošo iestāžu meklētā, diktatoram Vladimiram Putinam pietuvinātā oligarha un privātās militārās kompānijas “Vagner” īpašnieka Jevgeņija Prigožina tēze par “gaļasmašīnu, kurā jātiek samaltām Ukrainas visspēcīgākajām bruņoto spēku vienībām”.
Vairāk nekā 100 000 likvidēto iebrucēju – daudz vai maz?
Vairāk nekā 100 000 likvidēto krievu iebrucēju – tik lielu pretinieka zaudējumu apmēru kopš 24.februāra uzsāktajā agresijā, pēc Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba apkopotajiem datiem, cietusi Krievijas puse. Lai gan no vienas puses šis skaitlis ir liels un droši padara Krievijas – Ukrainas karu par vienu no visasiņainākajiem konfliktiem pēc Otrā pasaules kara, pārbaudīt to, vai tiešām Ukrainas puse likvidējusi tik daudz pretinieka dzīvā spēka, nav iespējams.
Kā norāda eksperts, šo apstākli apgrūtina vairāki nozīmīgi faktori. Pirmkārt, ticamu precīzo zaudējumu apmēru iespējams noteikti tikai gadījumā, ja būtu pieejami katras puses apkopotie zaudējumu apmēri, taču kā viena, tā arī otra puse tos apzināti slēpj vai publisko tikai daļēji.
Otrkārt, svarīga ir zaudējumu struktūra un Krievijas puses retorikā izmantotie apzīmējumi. Kā atzīmē pētnieks, klasiski Rietumu militārajā struktūrā zaudējumu apmērs tiek summēts no kaujā kritušajiem, ievainotajiem, bezvēsts pazudušajiem, saslimušajiem, kā arī dezertieriem un karavīriem, kuri atteikušies no dienesta pavēļu izpildes. Turpretim Krievijas gadījumā aizsardzības resors stingri pieturas pie konkrētas terminoloģijas, kritušos apzīmējot tikai ar tiem cilvēkiem, kuri ir krituši kaujas laukā, savukārt, runājot par ievainotajiem, ar to tiek saprasti tikai tie, kuri ir guvuši ievainojumus kaujā un tikuši evakuēti. Savukārt par bezvēsts pazudušajiem, dezertieriem un uz laiku saslimušajiem dati netiek publiskoti.
Tāpat jāņem vērā arī konkrēto kaujinieku juridiskā piederība. Krievijas Aizsardzības ministrija savos ziņojumos neiekļauj datus par Ukrainā izvietoto Krievijas Iekšlietu ministrijas spēka struktūrām, “kadiroviešiem” un tā saukto pašpasludināto “DNR” un “LNR” veidojumu karavīriem, kā arī privāto militāro kompāniju personālu.
Treškārt, pēc eksperta domām, Ukrainas ziņojumos par Krievijas okupantiem nodarītajiem zaudējumiem bieži vien dati tiek multiplicēti. Turklāt šī problēma vērojama ne tikai Ukrainas bruņoto spēku pusē, bet iepriekš novērota arī NATO spēku operāciju laikā.
Kā uzskata V. Kuzmins, līdz šim objektīvākie dati bijuši tikai britu raidsabiedrības BBC veiktajos pētījumos, kuros Krievijas pusē uzskaitīti 7000 kritušo, par kuriem informācija pārbaudīta līdz pat kapu kopiņām kādā no Krievijas militārajām kapsētām.
NAA pētnieks uzsver – šādi ziņojumi pat no Ukrainas bruņoto spēku vadības puses nav uzskatāmi ne vairāk kā par analītisku minējumu, jo pat drona uzfilmētajos videoierakstos nav iespējams precīzi uzskaitīt, cik pretinieku triecienā ir nogalināti, cik ievainoti un cik daudzi no tiem pēcāk nomirs, nesagaidot medicīnisko palīdzību. Tādējādi vienīgais racionālais veids, kā operēt ar šiem datiem, ir vērtēt kauju dinamiku, kas ir gana intensīva. Taču, ja pat pēc apstiprinātām ziņām kritušo apjoms Krievijas pusē sasniedz vien 20 līdz 30 tūkstošus, tas ir ārkārtīgi augsts rādītājs.
V. Kuzmins gan uzsver, tik pat augsti zaudējumu rādītāji ir arī Ukrainas bruņoto spēku rindās. Lai gan Ukrainas zaudējumu apmērs ir noslepenots, atsevišķi analītiķi, veicot datu vākšanu par interneta platformās izteiktajām līdzjūtībām saistībā ar karavīru nāvēm, konstatējuši, ka Ukrainas pusē līdz šim gājuši bojā vismaz 1000 virsnieki. Tiesa, atšķirībā no Krievijas armijas, kur bojā iet augstākā ranga virsnieki, tostarp dažāda ranga ģenerāļi un pulkveži, Ukrainas bruņotajos spēkos visvairāk kritušo ir kapteiņi un leitnanti.
“Manuprāt, kritušo apmērs līdz šim nav tik liels kopš Korejas kara laika, turklāt te pat jāņem vērā fakts, ka Korejas karš ilga trīs gadus, bet šis konflikts nav vilcies pat gadu. Var teikt, ka letalitātes rādītāji ir nenormāli augsti,” piebilst speciālists.
Kāpēc dzīvā spēka zaudējumi ir tik lieli?
Galvenais iemesls, kāpēc Krievijas sāktais karš Ukrainā ir ar tik augstu letalitāti, slēpjas faktā, ka tajā iesaistījušies tehnoloģiskās attīstības un personāla apmācību ziņā līdzvērtīgi bruņotie spēki.
Tādējādi šis konflikts nav salīdzināms ar iepriekš Krievijas izcīnītajiem Čečenijas kariem, kuros armija cīnījās ar ne pārāk labi apgādātiem nemierniekiem. Tāpat šis karš nav salīdzināms ar 2008. gada Krievijas sākto karu pret Gruziju, kas bija konflikts starp spēcīgas valsts bruņotajiem spēkiem un ievērojami vājāku pretinieku. Šo karu nevar salīdzināt arī ar NATO un ASV izcīnītajiem konfliktiem. Afganistānas gadījumā tā bija cīņa pret teroristu grupējumiem, bet Irākas karā – cīņa ar ievērojami vājāku pretinieku.
Eksperta vērtējumā Ukraina un Krievija šobrīd spēka samērā ir līdzvērtīgas. Krievijai it kā ir lielāks skaitliskais pārsvars visās kategorijās, taču Ukraiņu armijas pusē ir augstāka personāla morāle - tur cilvēku, kuri grib karot, ir vairāk nekā to, kuri to negribētu. Abu valstu lietotās Ieroču sistēmas ir teju identiskas. Arī bruņoto spēku apmērs ir skaitāms simtos tūkstošu vīru. Turklāt gan Ukrainas bruņoto spēku, gan Krievijas agresoru armijas rindās karo mobilizētie ar ierobežotu militārās apmācības līmeni.
Viņaprāt, šis karš pēc sava rakstura būtu jāsalīdzina ar Irākas un Irānas konfliktu pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Arī šajā karā abu valstu bruņotie spēki pēc sava apmēra un bruņojuma, kā arī vadības stila bija līdzīgi, liekot kritušo apjomam ieslīgt simtos tūkstošu cilvēku.
“Ukrainas gadījumā dinamika ir vēl lielāka. Šis ir pirmais šāda veida konflikts pēc Otrā pasaules kara, kas izraisa katastrofālus militārpersonu un civiliedzīvotāju zaudējumus,” secina V. Kuzmins.
“Zadača” un melu kultūra Krievijas bruņotajos spēkos
Viens no lielo cilvēku upuru iemesliem slēpjas arī Krievijas militārajā tradīcijā, kas jau nemainīga pastāv vairākus simtus gadu. Turklāt bieži vien tās atšķirība meklējama ne tikai militārās domāšanas, bet arī lingvistiskajā uzdevumu noteikšanā.
Kā norāda V. Kuzmins, ja NATO valstu bruņotajos spēkos karavīriem, saņemot pavēli, ir skaidri apzīmēts termins “task” [uzdevums - tulk. no angļu valodas] un “purpose” [mērķis/nodoms - tulk. no angļu valodas], tad krievu armijā pastāv vispārpieņemtais termins “zadača” - uzdevums, kas jāizpilda par katru cenu.
Lai gan Ukrainas bruņotie spēki aizvadīto astoņu gadu laikā būtiski transformējuši savu komandvadības sistēmu, arī tās rindās, pēc V. Kuzmina vērtējuma, aizvien vērojama padomju militārās skolas ietekme, tostarp klibo pilnvērtīga operāciju plānošana. Tā vietā vēl aizvien valda princips “ar zobenu un karogu pa priekšu”, sekojot karavadonim, kuram uzticas vairums karavīru. Lai gan ukraiņi bieži lepojas ar šādu pieeju, personāla zaudējumi aizvien ir lieli.
Otra ne mazāk būtiska problēma Krievijas armijā ir plaši izplatītā melu kultūra, kas redzama visos līmeņos. Ja kara laikā tiek kavēta patiesas informācijas apmaiņa starp iesaistītajām vienībām, tas draud ar tūlītēju negatīvu ķēdes reakciju visos pārējos līmeņos. Iemesls tam meklējams 100 gadu senā pagātnē, kad pēc revolūcijas Sarkanās armijas rindās par pieļautajām kļūdām bruņoto spēku vadībā tika ieviesta atbildīgo virsnieku nošaušana. Lai saglabātu savu dzīvību, gan Sarkanās armijas, gan tagad arī Krievijas armijas virsnieki turpina melot vadībai.
“Gaļasmašīna” aizvien strādā
Šobrīd Krievija apzināti izmanto cilvēkresursu to uzdevumu izpildei, kādu tā var sasniegt ar vāji apmācītiem jauniesaucamajiem.
Šobrīd visizplatītākā taktika Krievijas karaspēka rindās ir virzīšanās uz priekšu nelielās 10 līdz 20 cilvēku lielās vienībās, ieņemot kādu objektu un pēcāk liekot Ukrainas bruņotajiem spēkiem tā atgūšanai tērēt savu – krietni vērtīgāko cilvēku resursu. Pat, ja zaudējumu apmērs Krievijas pusē sasniedz trīs kritušos uz vienu Ukrainas aizstāvi, tas Krievijas pusei ir pieņemams.
Kā uzskata eksperts, šāda taktika Krievijai šobrīd ir izdevīga – problemātiskākie frontes sektori tiek pastiprināti ar resursu, kuru Krievijas bruņoto spēku vadība var droši likt lietā, nebaidoties no zaudējumiem, vienlaikus atvelkot spēcīgākās vienības, lai tās papildinātu ar mobilizētajiem, atjaunotu un sagatavotu daudz nopietnākiem triecieniem.
“Krievijas Gaisa desanta karaspēka vienības, kuras aizsargāja Hersonu, ir atvilktas uz Krieviju. Tagad tās ir savās bāzē, saņem jaunus mobilizētos un gatavojas nākamajam uzbrukumam. Līdz ar to laiks, ko frontē pavada vāji apgādātie mobilizētie, kuri tur pastāvīgi mirst, ļauj Gaisa desanta vienībām trenēties un gatavoties nākamajām uzbrukuma fāzēm, kas pēc būtības nozīmē, ka galvenais Krievijas bruņoto spēku uzdevums tiek izpildīts,“ uzskata eksperts.
Vaicāts par jauno mobilizācijas vilni, kuru Krievija varētu izsludināt pēc Jaungada svinībām, V. Kuzmins norāda – piesakot mobilizāciju, Krievijas diktators V. Putins kārtējo reizi tikai spēlējies ar retoriku.
Kā novērojis V. Kuzmins, ar mobilizācijas palīdzību Krievijā tika papildināts to specialitāšu personāla resurss, kurš gāja bojā vai ir kaujas nespējīgs pēc pirmā uzbrukuma viļņa. Tam noplicinoties tālāk, mobilizācijai atkal tiks pakļauti cilvēki ar specialitātēm, kurus nepieciešams aizvietot.
Kāpēc krieviem vajadzīgas veļas mazgājamās mašīnas?
Kā uzskata V. Kuzmins, pēdējo mēnešu laikā arvien vairāk izkristalizējusies Krievijas pieeja iebrukumam Ukrainā, kurā agresors licis lietā tā saukto Svečina stratēģiju, kas definē, ka karš nav tikai starp divām armijām, bet gan starp divām valstīm un divām politiskajām sistēmām. Tādējādi Krievijas izpratnē triecieni pa civilo infrastruktūru ir apzināti un mērķtiecīgi.
Lai gan šo mēnešu laikā Krievija ir sapratusi, ka visu Ukrainu tā iekarot nevarēs, tās pašreizējais mērķis ir piespiest Ukrainu sēsties pie sarunu galda, taču uz tādiem nosacījumiem, kādus Ukrainai diktētu V. Putins. Ja Ukraina tam pretosies, lietā tiks likts viss Krievijai pieejamais draudu arsenāls. “Tas ir visaptverošās valsts uzbrukuma koncepts. Diemžēl tas strādā efektīvi,” saka NAA pētnieks.
Cik ilgi šādam spiedienam spēs turēties pretim Ukraina un tās sabiedrība, nav zināms. Acīmredzams ir fakts, ka iznīcinātos elektrosadales transformatorus brīvajā tirgū nav iespējams iegādāties uzreiz. Tie ir jāpasūta, jāgaida to piegāde, kas var aizņemt pat gadu, turklāt to izmaksas ir augstas. Tāpat aizvien nav zināms, kad Ukrainā varētu nonākt pirmās pretraķešu sistēmas “Patriot” un cik efektīvas tās būs. Skaidrs ir arī tas, ka visa valsts ilgstoši nespēj nodrošināt vajadzīgo elektroenerģiju ar dīzeļa ģeneratoriem.
Tiesa, Rietumvalstīm aizvien ir iespējas, kā pilnībā salauzt Krievijas kara mašīnu, lai tā nebūtu spējīga ražot uzbrukuma ieročus. Tas prasītu jebkura veida modernās sadzīves tehnikas eksporta aizliegumu uz Krieviju.
Lai gan kopš kara pirmajām dienām daudzi interneta komentētāji ir izsmējuši attēlus ar Krievijas karavīru Ukrainā salaupītajām mantām, kur par simbolu marodierismam kļuvušas veļas mazgājamās mašīnas, tām izrādās tieša saistība ar Krievijas militāro industriju. Proti, Krievija, tā arī nespējot attīstīt pati savu mikročipu ražošanu un ciešot no Rietumvalstu noteiktajiem tehnoloģiju eksporta ierobežojumiem, vārda vistiešākajā nozīmē ķērusies pie veļas mazgājamajās mašīnās un ledusskapjos iebūvēto mikročipu izmantošanas spārnoto un ballistisko raķešu ražošanā. Lai gan šīs raķetes vairs nav tik precīzas, šādi Krievija aizvien saglabā spējas turpināt to ražošanu, kā arī tālāku izmantošanu triecienos par Ukrainas civilajiem mērķiem.
