Šobrīd ir jākoncentrējas uz Ukrainas uzvaru, jo tas ir primārais un neizbēgamais mērķis ceļā uz labākas nākotnes nodrošināšanu, taču vienlaicīgi mums jābūt gataviem nākamajai Krievijas agresijas fāzei, ko Krievija var vērst gan pret Igauniju, gan citiem sabiedrotajiem un to vērtībām. Tā savā viedokļrakstā, kas sākotnēji publicēts komandiera kontā sociālajā vietnē “Facebook”, norāda Igaunijas Aizsardzības spēku (EDF) komandieris ģenerālleitnants Martins Herems.
Mēs visi gaidām Ukrainas un Krievijas kara beigas. Plaši valda uzskats, ka, lai izbeigtu konfliktu, Krievijas Federācijai jāizved savi spēki no Ukrainas teritorijas, tostarp arī no Austrumukrainas un Krimas. Tas ir tas, ko mēs visi vēlamies un uz ko ceram.
Mēs domājam, ka tas notiks. Bet kāda tad būs mūsu situācija? Ir daži apstākļi, kas neļauj mums saskatīt nākotni pārāk pozitīvā perspektīvā. Pagaidām noliksim malā scenāriju, ka [Krievijas] karaspēks ir fiziski atstājis Ukrainas teritoriju, bet Krievijai joprojām ir iespēja tai uzbrukt no attāluma. Mēs iedomājamies, ka karš vismaz uz kādu laiku kļūs "iesaldēts" pie valsts robežām, kādas tās bija 2014. gadā.
Pirmkārt, Krievija oficiāli un publiski ir pasludinājusi lielu Ukrainas daļu par savu teritoriju. Lai cik nepareizi tas būtu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, Krievija vairākkārt publiski ir nākusi klajā ar šādu paziņojumu: "Šī ir Krievijas sastāvdaļa, un mēs plānojam to aizstāvēt, ja nepieciešams".
Grūti iedomāties, kādu ieganstu Krievija dos karadarbības izbeigšanai situācijā, kad tā vairs nekontrolē šīs teritorijas. Kā gan "varenā Krievija" spētu sniegt atskaiti par šādu rīcību savai tautai, kā arī demonstrēt to saviem konkurentiem Rietumiem? Ja Krievija neatteiksies no šīm prasībām – un šobrīd tas ir maz ticams –, tad miers tiks būvēts uz ļoti vājiem pamatiem.
Otrkārt, kara attaisnojums tā gaitā ir mainījies. Tas novērojams gan Krievijas vadībā, gan medijos, gan sabiedrībā. Ja sākotnēji vēlme bija denacificēt un demilitarizēt "bīstamo Ukrainu" un galvenokārt bija saistīta ar Ukrainas valdību Kijevā, tad šāda veida izteicieni vairs netiek lietoti daudz. Tā vietā mēs arvien vairāk dzirdam par NATO vai ES "sātanistiem" un "pedofīliem", pret kuriem Krievija karo.
Šis karš arvien vairāk ir kļuvis par "krusta karu", cīņu pret pilnīgi nepieņemamu un bīstamu parādību saistībā ar Krievijas kultūru un vērtībām. Bet kā Krievijas vadība skaidro teritorijas zaudēšanu un savu vērtību neizpildi?
Treškārt, ir mainījusies attieksme pret ukraiņiem kā nāciju. Kopš vasaras mēnešiem Krievijas mediji arvien vairāk sāk ņirgāties par Ukrainas tautas ciešanām (pretstatā tās valdībai).
Miljoniem ukraiņu pašlaik ir bez elektrības, bet [Krievijas] ziņas izsmej "faktu", ka ukraiņi neprot lietot ģeneratorus vai gāzes plītis, kā rezultātā izceļas māju ugunsgrēki. Tie cilvēki ar smīnu sejā runā par Ukrainas "slepkavām ģeneratoriem", un Krievijas televīzijas šovi ierosina iznīcināt civilo infrastruktūru, jo tas piespiestu Ukrainas iedzīvotājus padoties. Tiek apgalvots, ka pretējā gadījumā viņi noslīktu savos izkārnījumos vai nomirtu no epidēmijas.
Kādā TV raidījumā atklāti tika pateikts, ka vajadzības gadījumā ir jānogalina vesela ukraiņu paaudze, miljoni, lai ukraiņiem nekad vairs nebūtu nenaidīgas attieksmes pret Krieviju. Tā soli pa solim tiek radīts emocionāls genocīda pamatojums. Tomēr tajā pašā laikā ukraiņi tiek attēloti kā smieklīga, amorfa masa, kuru Krievija varētu nojaukt jebkurā laikā.
Ir vēl četras, joprojām augošas attieksmes, kas varētu uzturēt dusmas un naidu gadu desmitiem. Desmitiem tūkstošu Krievijas pilsoņu ir zaudējuši dzīvības no ukraiņu rokām un Rietumu atbalsta dēļ. Taču tas attiecas uz miljoniem [mirušā] ģimenes locekļu un draugu, kuri patiešām uzskata, ka šajos zaudējumos ir vainojami Krievijas ienaidnieki, t.i., Ukraina un to atbalstošās rietumvalstis.
Uz visa šī fona jāuzsver, ka Krievijā tiek kritizēti atsevišķu Krievijas ģenerāļu un amatpersonu muļķīgie lēmumi, nevis valdības kopīgā kļūda, eskalējot karu jau no pagājušā gada 24. februāra. Turklāt starp tiem cilvēkiem, kuri aizbēga no Krievijas, ir daudzi, kas nevēlējās karot, bet tajā pašā laikā ne vienmēr iebilda pret Krievijas valdības lēmumiem. Vladimira Putina iesētais naids ir atradis auglīgu augsni. Mēs gan ceram, ka tas tā nav, bet šobrīd neizskatās, ka varētu būt citādāk.
Tagad iedomāsimies vēlreiz situāciju, kad Krievijas Federācijas karaspēks ir atstājis Ukrainas zemi. Taču pēc Krievijas (bērnu) domām viņi būtu atstājuši Krievijai likumīgi piederošu teritoriju. Viņi aizbrauca, jo ukraiņi, kuri ir joks un pārstāv dekadentās rietumu vērtības un saņem palīdzību no Rietumiem, kaut kā ir spējuši izsist "vareno Krieviju".
Papildu iznākums ir salīdzinoši ievērojams ekonomiskais pagrimums, izolācija, karā dzīvību zaudējušo tuvinieku dusmas un kara invalīdi ielās, kas pastāvīgi atgādina par šo zaudējumu, kamēr Kijeva valda pār Krievijas teritoriju. Nevajag fantazēt par to, kāda varētu būt motivācija Krievijai kaut kur un kādreiz demonstrēt savu militāro spēku, lai atriebtos. Galu galā visi zina par trīs Baltijas valstu centieniem, atbalstot Ukrainu, tāpat ir arī Polijas, Apvienotās Karalistes, ASV centieni, bet pēdējās ir lielas valstis…
Lieki piebilst, ka Krievija izmanto nemilitāras metodes šī kauna izpludināšanai un arī jaunu apstākļu radīšanai. Arī tad mūs sasniedz kara sekas, jo karš vismaz daļēji ir bijis vainojams inflācijā, ekonomikas lejupslīdē un enerģētikas krīzē arī citviet Eiropā. Pie mums ir ieradušies Ukrainas kara bēgļi, kuriem piedāvātie pabalsti citos apstākļos varētu celt mūsu pašu dzīves līmeni.
Visi šie viedokļi, visticamāk, nebūs tiešs jebkuras Krievijas organizētas informācijas operācijas rezultāts. Taču sekas noteikti ir hibrīdkara aspekti, kurus Krievija var izmantot. Iespējams, tie ir arī sociāli psiholoģiski neizbēgami un, iespējams, dabiski procesi šāda veida militārā konfliktā. Taču mums tie noteikti nav noderīgi, jo šādos gadījumos ir tendence enerģiskāk aizstāvēt savas pozīcijas un agresīvi uzbrukt otras puses pozīcijai.
Tā rezultātā cieš veselais saprāts, tāpat kā reāla sagatavošanās draudiem. Tomēr mums ļoti nepieciešama prātīga domāšana ar perspektīvu, kas orientēta uz nākotni.
Pirmkārt, mums, protams, jākoncentrējas uz Ukrainas uzvaru, jo tas ir primārais un neizbēgamais mērķis ceļā uz labākas nākotnes nodrošināšanu. Otrkārt, mums jābūt gataviem nākamajai agresijai pret sevi, saviem sabiedrotajiem un mūsu vērtībām.
Paziņojusi par mobilizāciju, Krievijas valdība var arī palielināt attiecīgo rūpniecības uzņēmumu slodzi un veiktspēju. Piemēram, Krievijas rūpnīcās jau ir saražoti gandrīz divi miljoni vienību artilērijas munīcijas gadā. Droši vien to vajadzības gadījumā var arī dubultot. Krievija līdz šim ir izmantojusi, iespējams, 10 procentus no savām pretgaisa raķetēm “S-300”, kuras ir izmantotas, lai uzbruktu sauszemes mērķiem Ukrainā, kas atrodas 70 km attālumā.
Nav pārāk grūti mobilizēt simtiem tūkstošu salīdzinoši labi motivētu cilvēku no karu zaudējušo cilvēku vidus (ja vien viņi to vēlas). Taču to karavīru pamatapmācība, kuri ir motivēti, ir vairāk organizācijas jautājums. Tā kā nav intensīvas militārās aktivitātes, ir pietiekami daudz arī instruktoru. Vismaz pietiekami daudz instruktoru ar tādu pieredzi, lai celtu savu pašapziņu.
Nevis, lai aprakstītu kādu konkrētu iespējamo scenāriju, bet gan, lai raksturotu militārus draudus, iedomāsimies Krievijas agresiju Baltijas valstu virzienā pēc dažiem gadiem. Neatkarīgi no tā, vai šādas agresijas mērķis ir, piemēram, izjaukt stabilitāti mūsu sabiedrībā un starp valstīm, demonstrējot Krievijas militāro spēku.
Igaunijas robeža ar Krieviju ir vairāk nekā 200 kilometru garumā taisnā līnijā, Latvijas robeža ir nepilni 200 kilometri. Iedomāsimies, ka mācību laikā uz mūsu robežām tiks koncentrēti aptuveni 1000 tanki un 4000 bruņutransportieri, 1000 artilērijas sistēmas un 100 000 karavīru.
Vai vidusmēra cilvēkam, ieskaitot apmācītos rezervistus, ir atšķirība, vai viņam pretī stāv T-62 vai T-72 tanks? Vai būs svarīgi, kas uz mums šaus no 20 km attāluma – pašgājējhaubices vai velkamās 152 mm haubices?
Vai uzbrukuma gadījumā mums būs svarīgi, vai tie 100 000 krievu karavīru ir profesionāli vai jauniesaucamie ar viena gada apmācību, vai tikko mobilizēti? Vai mums būs svarīgi, kādas izcelsmes kaujas droni uzbruks Tallinai un Rīgai? Vai Tartu iedzīvotājiem būs svarīgi, tieši kāda veida raķete, kas līdzi sev nes 100 kg sprāgstvielu, viņiem trāpa?
Lielākā daļa cilvēku droši vien teiktu, ka tam nav nekādas atšķirības. Bet šī ir draudu būtība, kas ir novecojusi, nemoderna un ar zemām apmācības prasībām. Mēs iedomājamies, ka uzbrukumam Baltijas valstīm Krievija koncentrēs savus augstākminētos līdzekļus pret Igauniju un Latviju. Ar Krievijas ikgadējās artilērijas ražošanas apmēriem vien tā varētu izšaut 166 šāviņus uz kilometru katru dienu mēneša garumā vai vairāk nekā 66 000 šāviņu dienā visā 400 km garajā frontē. Tas ir vairāk nekā šobrīd Ukrainā, kur aktīvā frontes līnija tomēr ir gandrīz tikpat gara.
Līdz ar to nav svarīgi, vai Igaunijai uzbruks ar gadu desmitiem veciem tankiem T-62, vai pilnīgi jauniem T-90 tankiem, to iznīcināšanai joprojām būs nepieciešamas “Javelin” vai “Eurospike” raķetes.
Tas pats attiecas uz ienaidnieka karavīriem, gaisa kapacitāti un citām lietām - mums joprojām ir nepieciešami ieroči, munīcija un spēja tos izmantot pret ienākošo masu, kas metas pret mums.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, mums ir jāspēj kritiski novērtēt Krievijas potenciālo agresivitāti nākotnē, kā arī nav pamata domāt, ka krievu sakāve Ukrainā būtu beigas jebkādām briesmām, kas mūs varētu sagaidīt.
Un pret šādiem draudiem nav vienas burvju sudraba lodes, bet ir iespējams cīnīties pretī. Un, tikai tiem gatavojoties, draudus var arī novērst. Jebkurā gadījumā Igaunijas Aizsardzības spēki darīs visu iespējamo, lai to panāktu.
