Tādos reģionos kā Korejas pussalā, Taivānas šaurumā, Austrumeiropā un Persijas līcī, pret Rietumiem naidīgi noskaņotās valstis ir būtiski kāpinājušas kodolieroču izmantošanas draudu līmeni. Ar kodolieročiem bīstamās tendences ir atgriezušas kodolieroču fundamentālo nozīmi starptautiskajā politikā, kas nozīmē, ka Aliansei jāpielāgo tās militārās stratēģijas jauniem izaicinājumiem. Šādu viedokli ASV starptautisko attiecību žurnāla “Foreign Affairs” rakstā pauž ASV domnīcas “Atlantic Council” pētnieki Derils G. Press (Daryl G. Press) un Kīrs. A. Lībers (Keir A. Lieber).
Pētnieki skaidro optimistiskāka viedokļa pārstāvju argumentus par to, ka kodolkara riska līmenis joprojām ir zems. Tas balstīts uzskatā, ka valstis blefo par draudiem pielietot kodolieročus. Viņu ieskatā, kodolieroči nevar kompensēt konvencionālo militāro vājumu, jo draudi par to izmantošanu – pat izmisuša ienaidnieka gadījumā – nav ticami. Līdz ar to, uzticoties šādiem draudiem, tiek stiprināti militāri vāji pretinieki.
Tomēr kā norāda “Atlantic Council” pētnieki – šāds viedoklis nav pareizs. Viņi atzīst, ka riski pielietot kodolieročus, konvencionāla kara gadījumā, ir lielāki, nekā pieņemts. Turklāt mūsdienu pret ASV naidīgi noskaņoto valstu jautājums – “kā pārliecinoši draudēt ar gatavību pielietot kodolieročus un novest savu pretinieku strupceļā?” – tika atrisināts jau pirms vairākiem gadu desmitiem.
NATO kodolatturēšanas doktrīna
Aukstā kara periodā ASV un tās NATO sabiedrotie izstrādāja stratēģiju, kā pārliecināt Padomju Savienību par to, ka NATO ir gatava pielietot kodolieročus Varšavas pakta valstu (Padomju Savienības un tās septiņu satelīta valstu organizācijas) iebrukuma gadījumā.
1950. gadu beigās Varšavas pakata valstīm iepretim NATO spēkiem Eiropā bija konvencionāls militārais pārākums ar skaitlisko attiecību 3 pret 1. Tādēļ PSRS iebrukuma gadījumā ASV deklarēja gatavību uzsākt pilna mēroga kodoluzbrukumu Padomju Savienībai. Mērķis bija Maskavai nodot ticamu un brutālu ziņu – nākamais karš Eiropā nebūtu konvencionāls.
Tomēr aptuveni desmit gadus vēlāk Alianse vairs nevarēja uzturēt ticamus kodolatturēšanas draudus, jo Maskavai bija iespēja veikt tādu pašu kodolieroču atbildes triecienu. Rezultātā, ja starp abām lielvarām izceltos karš, NATO saskartos ar izvēli starp konvencionāla kara zaudējumu vai abpusēji katastrofālu kodoltriecienu apmaiņu.
Pētnieki skaidro, ka Aukstā kara laikā NATO saskarās ar tiem pašiem izaicinājumiem, ar kuriem šobrīd saskaras ASV pretinieki: tiem ir maza iespēja uzvarēt konvencionālā karā, un nav iespēju uzvarēt kodolkarā.
Tolaik NATO šai dilemmai rada risinājumu. Tā vietā, lai pilnībā paļautos uz masīvu ASV kodoltriecienu pret Padomju Savienību, NATO uz potenciālo iebrukumu bija gatava reaģēt ar ierobežotu skaitu, mazas jaudas taktisko kodolieroču triecienu pret PSRS militārajiem objektiem. Šāda pieeja pārliecinātu lēmumu pieņēmējus par iespējamo abpusējo katastrofu. Tādējādi NATO šķietami atrisināja jautājumu – kā izmantot kodoldraudus, lai nostādītu strupceļā ienaidnieku, kuru viņi nespēj pārspēt konvencionālajā vai kodolarsenāla līmenī.
Lai īstenotu šo stratēģiju, ASV un pārējā Alianse izveidoja tā saukto “kodolieroču dalīšanās” vienošanos, kas paredzēja tūkstošiem ASV kodolieroču izvietojumu Eiropas valstīs.
Laika gaitā detaļas šajā NATO stratēģija mainījās, taču pamatprincips palika tāds pats. NATO izmantotu tās arsenālā pieejamos kodolieročus, ja kādā no tās dalībvalstīm iebruktu, bet tā uzreiz neveiktu visaptverošu kodoluzbrukumu Padomju Savienībai. Tā vietā Alianse pakāpeniski un piespiedu kārtā ekselētu konfliktu, pārliecinot, ka konflikta turpināšanas riski ir pārāk augsti, lai tie pretiniekam būtu panesami.
Tā laika stratēģiju kritizēja vairāki atturēšanas eksperti, argumentējot, ka kodoltrieciens PSRS militārajai infrastruktūrai izsauktu atbildes kodoltriecienu pret NATO spēkiem. Turklāt aktuāls bija arī jautājums, kādēļ NATO paļaujas uz to, ka eskalācijas gadījumā tieši PSRS būtu pirmā, kas nobītos no visaptverošas kodoltriecienu apmaiņas. Draudēt uzsākt potenciāli civilizāciju iznīcinošu kodolkaru šķita amorāli, un pieņēmums, ka kara uzsākto eskalācijas ķēdi var kontrolēt, šķita muļķīgs.
Mūsdienu NATO kodolstratēģijas dilemma
NATO izstrādātā kodoleskalācijas stratēģija nepazuda līdz ar Aukstā kara beigām. Mūsdienās kodolvalstis, kuras saskaras ar konvencionāli pārākiem pretiniekiem, paļaujas uz kodolieročiem, lai novērstu iespējamo militāro sakāvi. Viens no šādiem piemēriem ir Krievija, kura, apzinoties savu konvencionālo spēku vājumu, pievērsās agrākajai NATO kodolatturēšanas stratēģijai.
Analītiķi joprojām diskutē par Krievijas pašreizējās kodoldoktrīnas detaļām, tomēr lielākoties ekspertu viedokli vieno vērtējums, ka Krievija izmanto kodoleskalācijas iespējamību, lai atturētu visnopietnākos militāros draudus. Konvencionāli vājas un ar kodolieročiem bruņotas valstis savā kara plānošanā un militārajās mācībās iekļauj plašu kodolieroču arsenālu, tostarp taktiskos kodolieročus.
Novērst militāro sagrāvi varētu būt izšķirošs uzdevums V. Putinam, un kodoleskalācija būtu viena no pēdējām opcijām kā to sasniegt. Tādēļ varētu argumentēt, ka V. Putina personīgās likmes šajā karā ir pietiekoši augstas, lai pielietotu kodolieročus. Tas nozīmē, ka Krievija ir spējīga un gatava pielietot agrāko NATO ieviesto “piespiedu” kodoleskalāciju.
Krievijas kodolieroču pielietojuma mērķis nebūtu novērst konvencionālos militāros zaudējumus pret plaši izkaisītajiem Ukrainas bruņotajiem spēkiem, bet gan sniegt šokējošu demonstrāciju tam, ka karš virzās ārpus kontroles un tas nekavējoties ir jāpārtrauc. Mērķis būtu aktualizēt iespējamību plašākam kodolkaram, pārliecinot sabiedrību un lēmumu pieņēmējus Rietumos par to, ka Maskava ir gatava darīt visu, lai novērstu sakāvi.
Tādēļ raksta autori argumentē, ka mūsdienās ASV un tās sabiedrotie saskaras ar to pašu problēmu, ar kuru agrāk saskarās Padomju Savienība: kā gūt labumu no konvencionālā militārā pārākuma pret pretinieku, kurš var būt gatavs izmantot kodolieročus.
ASV ārpolitikas domātāji uzskata, ka Savienotajām Valstīm ir iespēja atturēt tās pretinieku kodoldraudus, ja Vašingtonai būs pietiekama militārā vara, apņēmīga pieeja un spēcīga kodolatturēšanas taktika. Taču šī varas kombinācija var neatturēt pretinieku no kodolieroču pielietošanas, ja tie tiek iedzīti stūrī. Raksta autori argumentē, ka Rietumiem draud briesmas, ja tie nenovērtēs izmisuša, ar kodolieročiem bruņota, pretinieka gribu.
Šī iemesla dēļ ASV Dž. Baidena prezidenta administrācija ir šķietami sapratusi eskalācijas riskus Ukrainas karā. ASV prezidenta agrīnie izteikumi, kas lika domāt, ka V. Putins “nevar palikt pie varas”, aizstāti ar mērenāku retoriku. Vienlaikus ASV līderi ierobežojuši ieroču veidus, kādi tiek nodoti Ukrainai, lai pārvaldītu eskalācijas potenciālās briesmas.
Potenciālā kara iespējamība pret kodolvarām liek arī mainīt militāro stratēģiju. Autori norāda, ka attiecībā uz iespējamiem konfliktiem Korejas pussalā un Taivānas šaurumā, ASV militārpersonām jāveido stratēģija tā, lai pēc iespējas vairāk samazinātu iespējamos eskalācijas ķēdes riskus.
Tas nozīmē, ka līdz minimumam ir jāsamazina uzbrukumi, kas grauj ienaidnieka lēmuma pieņemšanas un situācijas apzināšanas centrus, kuri balsta pastāvošā režīma varu. Šādā stratēģijā nebūtu vēlami gaisa triecieni pret pretinieka komandvadības un kontroles centriem, kodolspēkiem un pašiem līderiem. Līdz ar to ASV militārā stratēģija un konvencionāla kara plāni jāveido tā, lai neapdraudētu ienaidnieka režīma izdzīvošanas iespēju.
