Otrajai Donalda Trampa administrācijai gatavojoties uzņemties vadību par ASV ārpolitiku un drošības politiku, Vašingtonā notiek spraigas debates par to, kādai valstij kara beigās jābūt Ukrainai, kādu miera līgumu var panākt ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu un kādas vispār ir ilgtermiņa perspektīvas, lai panāktu modus vivendi ar Krieviju. Šim karam nekad nevajadzēja notikt, un neatkarīgi no tā, ko Krievijas analītiķi teiktu, nav šaubu, ka ukraiņu un krievu dzīvību drausmīgā cena ir tieši V. Putina un viņa atbalstītāju Kremlī atbildība, tā blogam “19fortyfive.com”, daloties viedoklī par to, kas sakņojas kara Ukrainā uzsākšanā, raksta Amerikas Savienoto Valstu Atlantijas padomes Skovkroftas Stratēģijas un drošības centra vecākais pētnieks Endrjū A. Mihta.
Principiāla nostāja nepārvietos adatu pretī ilgstošam pamieram. Kā raksta E.A. Mihta – faktiski pēc visām pazīmēm Maskavu neinteresē nekas cits kā tikai pilnīga Kijivas kapitulācija, jebkādu Ukrainas izredžu bloķēšana dalībai NATO, Ukrainas bruņoto spēku de facto izformēšana un Ukrainas pilnīga pārņemšanas Krievijas kontrolē.
“V. Putinam nav īsta stimula risināt sarunas godprātīgi, jo viņš uzskata, ka šobrīd uzvar, un diemžēl viņam ir taisnība,” uzskata pētnieks.
Trīs gadus ASV un Eiropa par prioritāti izvirzīja eskalācijas pārvaldību, kas atstāja Ukrainu bez skaidra ceļa uz taisnīgām sarunām par ilgstošu mieru vai vismaz ilgstošu pamieru ar Krieviju.
Tikmēr šodien V. Putins turpina signalizēt, ka nav vienošanās, ko viņš būtu gatavs parakstīt, kas būtu līdzvērtīga Krievijas uzvarai, jo uzskata, ka var sakaut Ukrainu par pieņemamu cenu un radīt postošu triecienu ASV interesēm visā pasaulē, tādējādi graujot sistēmu, ko ASV un to demokrātiskie sabiedrotie ieviesa pēc Aukstā kara. Eksperts izceļ, ka trīs šī kara gadus Rietumi nav piedāvājuši nekādu uzvaras stratēģiju, savukārt šausminošais nogurums kaujas laukā apvienojumā ar civiliedzīvotāju masveida bēgšanu no piefrontes apgabaliem ir atstājis Ukrainu ar labi ja vienu ceturto daļu cilvēku, salīdzinot ar Krieviju.
Pētnieks uzskata – ja nav Rietumu stratēģijas Krievijas armijas sagraušanai Ukrainā, kas Maskavai radītu gana lielus zaudējumus, V. Putina pieeja karam nodrošina de facto uzvaru, un šīs sekas ASV un Eiropas līderiem vajadzētu novērtēt, jo šis nav tikai karš pret Ukrainu, bet gan civilizācijas karš pret Rietumiem. “Kamēr reālas neveiksmes piespiedīs V. Putinu saprast, ka viņš nevar uzvarēt bez minimāliem zaudējumiem, viņš neapstāsies.”
E. A. Mihta arī atzīmē, ka sarunas ar Krieviju ir iespējamas, arī vienošanās ir iespējama. Tiesa gan, labākajā gadījumā tas būtu mazs atelpas brīdis, ko V. Putins izmantotu, lai pārbruņotu savu armiju, pirms atkārtoti mēģinātu pilnībā pakļaut vai iznīcināt neatkarīgo Ukrainas valsti.
Ja šāds pagaidu pamiers tiks panākts, daudz atkarīgs no tā, kas notiks tālāk, t.i., vai ASV un Eiropa radīs uzticamu izpildes mehānismu un, pats galvenais, apbruņos Ukrainu līdz tādam līmenim, ka kārtējam Krievijas iebrukumam nebūs izredžu gūt panākumus.
Viņš publikācijā izceļ, ka jebkurai Krievijas politikai jāsākas ar apziņu, ka Krievijas Federācija nav nacionāla valsts, kā to saprastu Rietumos. Tā drīzāk ir un vienmēr bijusi impērija neatkarīgi no tā, vai tā ir cara, padomju vai oligarhiskā. Krievijā dzīvo daudzu tautību cilvēki, kurus kontrolē centralizēti pārvaldīta represīva valsts, un spiediens no augšas ir vēsturisks pārvaldības veids, bet ekspansionisms ir kā valsts jēga. Krievijā ir vairāk nekā 80 federācijas subjektu, tostarp 21 autonoma republika, kas nav slāvi. Etniskie krievi, lai arī lielākā daļa iedzīvotāju, samazinās.
Rietumos politiskajiem līderiem ir tendence veidot Krievijas spoguļattēlu, pamatojoties uz savu pieredzi par nacionālo konsolidāciju, kas rada demokrātisku valdību. Rietumu līderiem, kuri mūžīgi cer uz demokrātiskas vai vismaz plurālistiskas Krievijas rašanos, ir jāsamierinās ar to, ka, tā kā vienotas krievu nācijas nav, demokrātijai vai jebkādai poliarhiskai sistēmai nav izredžu iesakņoties. Rietumu analītiķi, no kuriem daudzi nerunā ne krieviski, nedz arī viņiem ir dziļi Krievijas kultūras un vēstures pamati ārpus Kremļa versijas, neizprot sistēmiskos un kultūras ierobežojumus, kas nosaka šīs valsts politiku.
Pētnieks norāda – Krievija uztvers Rietumus nopietni un ņems vērā to brīdinājumus tikai tad, ja redzēs, ka Rietumiem ir militārās spējas un, pats galvenais, stingrs spēks atturēt no agresijas un, ja nepieciešams, ar spēku aizstāvēt savas intereses.
“Mums atkārtoti jāiegulda savās militārajās spējās, un mums ir nepieciešams, lai Eiropas sabiedrotie ātri apbruņotos, lai nodrošinātu atturēšanu un aizsardzību NATO. Bet, iespējams, visvairāk steidzami nepieciešami politiskie līderi abās Atlantijas okeāna pusēs, kuri atzītu to, kas ir Krievija, nevis definētu to tā, kā viņi vēlas. Tikai tad var panākt vienošanos ar Krieviju, kas nes mieru Ukrainā vai vismaz ilgstošu karadarbības pārtraukšanu frontē un līdz ar to arī drošību Eiropai,” raksta eksperts.
