Pulkvežleitnante Antoņina Bļodone pagājušā gada jūnijā kļuva par pirmo un pašlaik vienīgo sievieti Nacionālo bruņoto spēku vienības (Štāba bataljona) komandieri. Viņas ceļš uz šo amatu nebija skaidri nosprausts, taču viņas aicinājums kļūt par karavīru, uzvilkt formu un savu darbu veikt ar nenogurstošu garu un apņēmību, ir ļāvis sasniegt augstus Nacionālo bruņoto spēku karjeras pakāpienus. “Sargs.lv” devās pie pulkvežleitnantes Antoņinas Bļodones uz Štāba bataljonu, lai noskaidrotu, kādēļ viņa izvēlējās militāro karjeru, kā tas ir - būt sievietei, mātei un komandierei bruņotajos spēkos.
Ceļš līdz dienestam
“Pati sāku apzināties, ka vēlos būt saistīta ar militāro vidi bērnībā. Mamma ir stāstījusi, kad man bija trīs gadi un brālim pieci, es atradu karavīra cepuri, uzvilku to un skraidīju apkārt, taču brālis mēģināja man atņemt cepuri. Viņš pieskrēja pie mammas un teica, lai atņem man cepuri, tā pieder viņam, jo viņš ir puika un meitenes nevar būt karavīri. Es stāvēju pa gabalu un teicu: “Var būt un būs!”,” par pirmajiem bērnības brīžiem stāsta komandiere.
Viņa norāda, ka militārā joma vienmēr ir bijis vilinājums. 17 gadu vecumā, pēc vidusskolas absolvēšanas, komandiere ļoti vēlējās iestāties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, taču, tā kā pieteikties studijām varēja tikai sasniedzot pilngadību, pirmie soļi augstākās izglītības iegūšanā sperti Rīgas Tehniskajā universitātē.
“Es nāku no maza ciema. Pēc PSRS sabrukuma un sovhoza izjukšanas, ļoti daudz cilvēku zaudēja darbu, viņi nebija gatavi pārmaiņām. Notika tāda kolektīvā nodzeršanās un kolektīvais panīkums. Man tas nepatika un es tur negribēju palikt. Es sapratu, ka mana izeja no šī visa ir izglītība,” pauž A.Bļodone.
Rīgas Tehniskajā universitātē viņa ieguva inženierzinātņu maģistra grādu telekomunikāciju jomā. Jau pirmajā studiju gadā viņa pievienojās Zemessardzes Studentu bataljonam, kur tika pavadīti visi brīvie vakari un, kā pati saka, iegūta pirmā “militārā deva”. Drīz pēc tam saņemts aicinājums pievienoties arī profesionālajam dienestam.
Bruņotajos spēkos A.Bļodone kļuva par instruktori, apmeklēja profesionālās pilnveides kursus un mērķtiecīgi kāpa pa karavīra dienesta pakāpju trepēm. Pēc sešu gadu instruktora pieredzes, pulkvežleitnante absolvēja Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju un dienesta gaitas turpināja jau kā virsniece.
Jautājot, vai dzimumu stereotipi radīja grūtības militārās karjeras sākumā, viņa atklāj, ka tādi bija, taču tie netraucēja turpināt dienestu un cīnīties par savu karjeru.
“Es atceros, ka mana mīļākā skolotāja teica, ka, ja es aiziešu uz armiju, viņai būs kauns par mani un acīs man vairs neskatīsies un pat nesveicināsies. Arī radinieki, uzzinot, ka būšu profesionālajā dienestā, pasmējās. Vēl nesen runāju ar vienu no saviem radiniekiem un viņš man sacīja, ka sākotnēji uzskatīja, ka es ar muļķībām nodarbojos un nenopietni uztvēra šo karjeras izvēli, bet tagad ir lepns par mani,” atzīst komandiere.
Dienests kā mātei un sievai
Antoņina Bļodone misijās Afganistānā bijusi divas reizes. Viņa gan atzīst, ka fizisku grūtību šajās starptautiskajās operācijas nav bijis, jo dienestā karavīri pastāvīgi uztur fizisko sagatavotību, savukārt emocionālo atbalstu starptautisko operāciju laikā sniegusi komanda, ar ko kopā aizvadīta ikdiena.
“Grūtības bija mazas, kuras vari pārciest. Karstums, vēlme mazliet atpūsties, fiziskā slodze, bet tas viss ir pārvarams. Ja es tur nenomiru, tas nozīmē, ka nebija tik grūti,” intervijā saka komandiere.
Savukārt emocionālā spriedze bijusi ievērojami lielāka par fizisko nogurumu, īpaši pirmās misijas laikā, kad Afganistānā aizvadīti deviņi mēneši ar minimālām iespējām komunicēt ar dēlu - mobilais tālrunis tolaik nebija, ar satelīta palīdzību bija iespējams sazināties ar tuvajiem vien reizi mēnesī.
Atjaunot attiecības ar dēlu Antoņinai palīdzēja literatūra un kultūra - kopā ar dēlu apmeklējot teātra izrādes un lasot grāmatas. “Mēs sākām analizēt izrādes, grāmatas un mēs sākām runāt. Tagad mums ir ļoti labas attiecības. Viņš ir pabeidzis politologus, un tagad viņš mani pakonsultē par jaunām lietām pasaulē. Es ļoti labi saprotu, ka ir lietas, kuras viņš izprot labāk, kur viņš var mani jau pamācīt,” viņa ar smaidu atzīst. Atskatoties uz otro misiju Afganistānā, A. Bļodone atzīst: “emocionāli bija mazliet vieglāk, ar ģimeni varēju sazināties katru dienu.”
Atbraucot mājās pēc misijas, cilvēkā ir jūtamas pārmaiņas. Komandiere piebilst: “Dzīvojot kopā katru dienu, tu pierodi pie tuvinieka pakāpeniskajām pārmaiņām, bet pēc misijas, kad viņš ir piedzīvojis tik daudz, ir jāpielāgojas viens otram un jāpieņem tāds, kāds viņš ir.”
Jaunais amats – Štāba bataljona komandiere
Jautājot, kā pulkvežleitnante kļuva par pirmo un pašlaik vienīgo sievieti NBS vienības komandieri bataljona līmenī, viņa atbild: “Ejot un darot. Godīgi sakot, nav tā, ka mums šeit ir, teiksim, atklāts konkurss amatiem, ko vari izvēlēties. Vienu dienu NBS komandieris ģenerālleitnants L.Kalniņš mani pasauca. Es domāju, mēs runāsim par darbiem, bet, nē, viņš man piedāvāja kļūt par Štāba bataljona komandieri. Es biju pārsteigta. Man iepriekšējā amatā bija vēl ko darīt, man bija plāni un es ļoti labi tur jutos. Bruņoto spēku komandieris teica, lai mierīgi visu apdomāju un piezvanu pirmdien par savu izvēli. Laikam viņš ar gadiem ir kļuvis par labu psihologu. Viņš, manuprāt, uzreiz redzēja manās acīs, ka es jau tobrīd zināju, ka vēlos pieņemt šo amatu,” ar smaidu atminas komandiere.
Viņa atzīst, ka šādu mērķu karjeras sākumā viņai nebija. Galvenais bija formas tērps un kļūt par karavīru. Bet, gadiem ejot, auga ambīcijas, pieredze un zināšanas, tāpēc, lai gan viņa vēlējās kādudien būt bataljona komandieres amatā, nekad par to skaļi nerunāja, jo līdz šim sievietes tik augsta līmeņa komandējošā sastāva amatos netika ieceltas. Lai gan Darba likums nosaka dzimumu līdztiesības principus, taču, kā norāda Antoņina: “Tā vienkārši bija. Sievietes nelika.”
Komandieres amatā A.Bļodone stājās pagājušā gada jūnija un, kā pati atzīst: “katra diena ir bijusi aizraujoša un iedvesmojoša”, piebilstot, ka “šī pusgada laikā ir vairāk neizdarītā nekā izdarītā, tādēļ vien jāturpina strādāt”. Runājot par Štāba bataljona nākotnes plāniem, viņa norāda, ka bataljonam ir jābūt gatavam pildīt savus miera un krīzes laika uzdevumus, tai pašā laikā turpinot nemitīgu attīstību - jāiet līdzi laikmetam. Tas prasa enerģiju un daudz zinošu cilvēku, kas, kā komandiere atzīst, ir Štāba bataljona stūrakmens.
