Šis ir manas rezerves karavīra dienasgrāmatas trešais turpinājums. Pirmais un otrais ieraksts “Sargs.lv” publicēts 28. septembrī un 5. oktobrī. Šoreiz uzzināsiet, kā ir pirmo reizi nakšņot mežā, guļot zem niecīga patvēruma ar ieroci pie sāna un spilvena vietā izmantojot uzkabi ar patronu aptverēm. Tāpat sapratu, ka karavīra ierocis nekad nevar būt pārāk tīrs. Ja es pirms kursa būtu zinājusi, ka visparastākais trauku mazgāšanas sūklītis šajā procesā būs vislabākais sabiedrotais, būtu paņēmusi līdzi vismaz iepakojumu.
Otrā kursa nedēļa sākās ar pirmās paplašinātās medicīniskās palīdzības apmācību. Tās bija vienīgās divas naktis, ko pavadījām Kājnieku skolā Alūksnē, kur arī notika nodarbības. Lai arī pirmās palīdzības kursu pavisam nesen apguvu augstskolā, mācoties par fitnesa treneri, šeit tas bija citā līmenī – atbilstoši paaugstinātajiem riskiem, kas var rasties kaujas laukā. Viens otram trenējāmies uzlikt arī žņaugu, jo kara lauka medicīna paredz, ka tas, atšķirībā no civilās dzīves, pie konkrētiem ievainojumiem ir vienīgais glābiņš, kamēr pie cietušā ierodas karavīrs-glābējs un mediķi.
Lai arī sievietēm bruņotajos spēkos ir identiski pienākumi un tiesības kā vīriešiem, šajā vingrinājumā sajutu, ka tomēr nepieciešams kolēģa atbalsts, jo man vienai ievainoto biedru aizvilkt uz drošu vietu bija pārāk grūti. Iespējams, ka reālā kaujas situācijā manī pamostos zvērs, un es atklātu savas vēl neapjaustās fiziskās un garīgās spējas.
Pielādēt kaujai
Pēc divām dienām civilizācijā atgriezāmies savā telšu pilsētiņā lauka apstākļos un drīz vien gatavojāmies pirmajai naktij mežā. Tā kā man ir neizskaidrojamas bailes no ērcēm, visu formas tērpu nopūtu ar pretodu un pretērču līdzekli. Varat par mani smieties, bet es vēl aptiekā biju nopirkusi speciālas pretērču aproces, ko apliku ap abām potītēm. Iespējams, tām bija ne tikai citronzāles smarža, bet arī pamatīgs “placebo” efekts, taču es jutos drošāk. Alūksnes meža odiem gan tas nemaz netraucēja, un drīz vien knišļu mākonis atkal bija klāt. Toties ērces man nepiesūcās.
Izpētot laika ziņas, secinājām, ka mums paveiksies un lietus nebūs, kā tas bija cita vada kursantiem gan kaujas šaušanas, gan meža nodarbību laikā. Pirmo dienu mežā pavadījām, apgūstot lauka kaujas iemaņas – maskēšanos, apvidus izpēti un dažādas uguns kontroles pavēles.
Tīrām ir jābūt visām ieroča detaļām, lai izvairītos no kļūmes, kad patrona iesprūst, un tā ar pirkstu jāķeksē ārā. Labi, ja līdzi bija taktiskie cimdi, jo čaulītes bija ne tikai karstas, bet arī asas, neuzmanīgākie varēja sagriezt pirkstu, kā tas gadījās kolēģim no citas nodaļas.
Kad saņēmām nodaļas komandiera komandu: “Pielādēt kaujai!”, tad skaidrs, ka ierocim ir jāpievieno aptvere ar patronām, jāpārvelk aizslēgs un ierocis jāatdrošina. Nākamā komanda “Uguni!” jau nozīmēja nospiest ieroča mēlīti. Bieži visas šīs darbības bija jāveic skrienot no viena patvēruma uz otru, mūsu gadījumā – no koka līdz kokam vai krūmam, aiz kura mums bija jāieņem pozīcija tupus vai guļus. Ja vēl pa ceļam mācību munīcija iesprūda izmetējlogā, tad kļūme bija jārisina skrienot. Viegli nebija, jo ierocis bija jānotur stingri iespiests plecā, turklāt stobru nedrīkstēja grozīt apkārt.
Pirms un pēc katras nodarbības, pat, ja tajā neveicām neko fizisku, instruktori deva pavēli: “Magazīnas un ieroča tīrīšanas komplektu apskatei!” Gribēju saskaitīt, šķiet, ka kursa laikā aptversomas taisīju vaļā un ciet vismaz 100 reizes, bet tagad saprotu, kāpēc. Mēs jau atkal tikām gatavoti reālai situācijai, lai tad, kad visas aptveres būtu pielādētas ar kaujas munīciju, mēs paši regulāri atcerētos pārbaudīt, vai kaut kas, pārvietojoties apvidū, nav izkritis un pazudis. Īstā kaujā katrai lodei ir liela nozīme, tāpēc labāk ir neko nepazaudēt.
Izrādās, uzkabe ar tukšajām magazīnām meža apstākļos labi derēja arī spilvena vietā. Kad vakarā katrs pie ierādītā koka uzcēlām telteni (nejaukt ar telti, jo līdzība neliela), tad zem jumtiņa bija jāpaliek viss svarīgais – ierocis, soma, guļammaiss, arī uzkabei tika rasts reāls pielietojums. Pagulēt gan izdevās vien pāris stundas, naktī mūsu nodaļai bija jāceļas uz dežūru, pēc tam atkal nevarēju aizmigt, formas tērpa kabatās esošais saturs spieda, bija sajūta, ka visur kaut kas lien un kož. Zem teltenes jumtiņa baidījos strauji grozīties, jo vakarā uzceltais patvērums bija kļuvis pavisam grīļīgs.
Otrā rītā instruktors centās mūs uzmundrināt, sakot, ka mums mežā jāpavada tikai viena nakts, bet viņi savulaik mācībās lauka apstākļos dzīvojuši vismaz 10 dienas pēc kārtas. Tam es vēl psiholoģiski nebūtu gatava. Bet jau pēc vienas neērtas nakts mežā, atgriežoties telšu pilsētiņā, likās, cik tur viss ir plašs un jauks. Ilgi stāvēju dušā un labsajūtā gribējās skaļi iekaukties. Redz, cik maz vajag, lai spētu novērtēt it kā pašsaprotamas lietas – tikai nelielu izkāpšanu no komforta zonas un nakti formas tērpā gandrīz zem klajas debess. Labi, ka bija jūlijs.
Katrā brīvā brīdī – tīri ieroci
Sapratu, ka karavīra ierocis nekad nevar būt pārāk tīrs. Pat tad, kad to esi izjaucis un katru detaļu un spraugu ar lupatiņu un eļļu kārtīgi berzis, atnāks instruktors un atradīs vēl kādu melnumiņu.
Vēlāk no virtuves man izdevās tikt pie jauna sūklīša, to pārgriezām uz pusēm, un nu mums bija jau divi tīrīšanas palīgi, kas draudzīgi tika aizdoti citiem biedriem. Protams, noderēja arī izsniegtā mīkstā lupatiņa, bet ar to detaļas labi varēja notīrīt, kad ar švammi pirms tam jau bija noņemts viss netīrumu “lielums”.
Pirkstu gali un nagi no ieroča tīrīšanas bija kļuvuši pelēki, tos atmazgāt tā īsti izdevās tikai mājās. Kad ieroci tīrījām pēdējo reizi vakarā pirms gaidāmā karavīra zvēresta došanas ceremonijas, pie sevis nodomāju, ka es vairs negribu šaut, ja pēc tam ierocis atkal tik ilgi ir jātīra. Protams, tas bija tikai mirkļa vājums, ja vajadzētu, šautu, bet nogurums tobrīd bija ieplūdis visos locekļos, un enerģijas līmeni nespēja pacelt pat pusdienu bulciņa, ko dažreiz tomēr apēdu pati, nevis atdevu nodaļas puišiem.
Rezervista dienasgrāmatas turpinājumu lasiet “Sargs.lv” nākamajā sestdienā, 19. oktobrī.
