Mani sauc Elīna, un savu 42. dzimšanas dienu es šogad sagaidīju unikāli – kā kursante brīvprātīgo rezervistu militārās pamatapmācības kursā. Dzimšanas diena bija neaizmirstama kaut vai ar faktu vien, ka tur atrados, turklāt kā papildu dāvana todien bija kaujas šaušana pa mērķi 200 metru distancē. Brīvprātīgo rezervistu kursu Nacionālie bruņotie spēki (NBS) šogad organizēja jau septīto gadu pēc kārtas, un šis kurss pulcēja rekordlielu dalībnieku skaitu – vairāk nekā 220 Latvijas pilsoņu – gan sievietes, gan vīriešus vecumā no 18 līdz pat 60 gadiem. Un viņu vidū biju arī es, lai pārbaudītu savu fizisko un psiholoģisko noturību, kā arī rakstura stingrību. Manus (pār)piedzīvojumus kursā, kas notika no 27. jūlija līdz 17. augustam, lasiet rezervista dienasgrāmatā “Sargs.lv” vairākos turpinājumos. Pirms sākat lasīt, ziniet, ka šīs bija interesantākās, grūtākās un vērtīgākās trīs nedēļas, kādas līdz šim esmu savā dzīvē pieredzējusi.
Brīvprātīgo rezervistu militārās pamatapmācības kursam gatavojos ļoti apzinīgi un laikus. Pieteicos jau aprīlī, un, kaut kurss sākās tikai jūlija beigās, jau maijā visas formalitātes biju nokārtojusi, medicīnas pārbaudes izgājusi un uz oficiālo e-pasta adresi saņēmusi pavēli par iesaukšanu. Fiziski gatavojos vēl ilgāk – vismaz gadu vairākas reizes nedēļā aktīvi pildīju spēka vingrinājumus trenažieru zālē un papildus stiprināju arī dziļo muskulatūru, īpaši pievēršoties muguras un korsetes daļas muskuļu treniņam. Tā kā karavīriem jānes smagas mugursomas, gribēju muguru sagatavot šai slodzei.
Lai arī zināju, ka kursā būs daudz lietu, no kā man bail vai kas man nepatīk, piemēram, nakšņošana mežā pie ērcēm un šaušana, es tik un tā to darīju. Smejos, ka tas man ir raksturīgi – baidīties, bet tomēr darīt. Manuprāt, tā ir labākā baiļu pārvarēšanas metode.
Rīgas Teikas vidusskolā, kurā atradās viens no pulcēšanās punktiem rīdziniekiem un tuvāko pilsētu iedzīvotājiem, 27. jūlijā pavadījām vairākas stundas. Tur tikām fotografēti rezerves karavīra dienesta apliecībai, kas vēl bija jānopelna ar grūtu darbu turpmāko trīs nedēļu laikā, kā arī saņēmām lielāko daļu kursam nepieciešamo materiāltehnisko līdzekļu – formas tērpu, ķiveri, zābakus, “trīs dienu somu” ar visiem labumiem – guļammaisu, kas turpmākās trīs nedēļas kalpoja segas vietā, ēdamrīku komplektu un citām lietām, kas visas kopā veidoja diezgan smagu nesamo. Jau tad tikām radināti visas izsniegtās mantas marķēt ar savu vārdu vai vismaz atpazīstamiem iniciāļiem, un vēlāk tas attaisnosies – tie, kuri to izdarīja, savas pazudušās lietas varēja atrast ātrāk.
Lai arī zināju, ka šogad rezervistu kursā uzņemts rekordliels dalībnieku skaits – gandrīz 230 Latvijas pilsoņu, līdz pat pēdējam cerēju, ka tiksim izmitināti Alūksnē esošajā NBS Kājnieku skolā. Tur iepriekš esmu bijusi, tāpēc zināju, ka, lai arī visi kopā gulēsim vienā lielā telpā, katram būs savs skapis, kur nolikt lielās somas, un līdz veļas mašīnām un tualetei vien pāris metri, tātad – civilizācija. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad aptuveni 20 kilometrus pirms Alūksnes autobuss nogriezās pa kreisi vietā, kur ceļazīme informēja, ka braucam uz NBS poligona “Lāčusils” objektu “Strautiņi”. Tātad mēs nedzīvosim Kājnieku skolā.
Atlikt smieklus ierindā
Izkāpjot no autobusiem, tikām sadalīti grupās pa vadiem, vēlāk pa nodaļām. Lai arī profesionālā dienesta un Zemessardzes vienību nodaļās visbiežāk ir desmit cilvēki, mēs bijām divpadsmit. Pēc kāda principa nodaļas tika izveidotas, nezinu, taču novēroju, ka katrā bija vismaz viena vai divas sievietes, pāris pavisam gados jauni pilsoņi, kuri tikko absolvējuši vai drīzumā absolvēs vidusskolu, kā arī vecāka gadagājuma cilvēki. Nodomāju – tas balansam, jo vecākie jaunos spēs savaldīt, palīdzēt un atbalstīt, kā tas arī notika. Man kā divu bērnu mātei līdzi bija medikamenti visādiem dzīves gadījumiem, arī nobrāztiem pirkstiem un alerģijai, un jaunieši manu palīdzību labprāt arī pieņēma, beigās iesaucot par otro mammu.
Mūsu nodaļā bijām pilsoņi ar dažādu dzīves pieredzi un nodarbošanos – gan automehāniķis, brīvajā laikā mednieks, gan skolēni un projektu vadītāji, gan azartspēļu biznesa darbinieks, uzņēmēji, pat prokurors, kurš izrādījās viens no jautrākajiem un (labā ziņā) trakulīgākajiem kursantiem. Pateicoties viņa jokiem, skumjām pārdomām nebija vietas. Gan nodarbībās, gan retajos brīvbrīžos bieži smējāmies, jo humors palīdzēja ikvienā grūtā brīdī. Kursa pēdējās dienās, kad jau bijām pārguruši un gribējām mājās, visus iemācītos terminus un ieroča drošības komandas pielāgojām dažādām situācijām no civilās dzīves un pārsmējāmies līdz asarām, jo izrādās – tie der visam, tikai ievērojami maina teiktā kontekstu.
Ja kāds gribēja ierindā pārmīt vārdu ar blakus stāvošo no citas nodaļas, instruktori mēdza stingri uzsaukt: “Atlikt sarunas! Atlikt smieklus!”, un mēs, protams, paklausījām. Kā nu ne, jo katra diena nodaļai iesākās ar rīta apskati, kurā nodaļas komandierim bija ne tikai jāuzrāda dokuments, blociņš un pildspalva, kam vienmēr bija jāatrodas frenča kabatā, bet arī jāziņo: “Kaprāļa kungs, veselības problēmu nav, aizrādījumu nav, ziņo kursante Avotiņa!”. Jāuzrāda bija arī bikšu staras kabatā paslēptais medicīniskais spiedošais pārsējs, kas būtu nepieciešams traumas gadījumā pie stipras asiņošanas, kamēr tiek sagaidīti mediķi.
Nodaļas teltī, kurā vieta bija 12 gultām, kā arī ierīkots kondicionieris, kas vajadzības gadījumā pūta gan aukstu, gan siltu gaisu, pēc aktīvās dienas gulējām kā bērni. Katrs rīts sākās pulksten piecos piecdesmit, jo jau pēc pulksten sešiem sekoja neliela rīta rosme ar iesildīšanos un trīs pamata vingrojumiem – “pumpīšiem” jeb roku saliekšanu un iztaisnošanu, pietupieniem un vingrinājumu vēdera muskuļiem, ieņemot pozīciju balstā guļus un pārmaiņus tuvinot labo un kreiso celi pie krūtīm.
Pēc rīta rosmes bija vien pārdesmit minūtes laika rīta higiēnai, un jau drīz visi kursanti vada sastāvā soļoja uz lielo telti, kurā bija iekārtota ēdnīca. Ja kāds aizmirsa līdzi paņemt izsniegto katliņu, kas varēja kalpot gan kā bļodiņa, gan kā krūze, tad bija jāizvēlas- tajā rītā dzert kafiju vai ēst olu kulteni, jo abiem vietas vienā traukā nepietika. Tāpēc es jau pēc pirmās dienas ik pa laikam aptaustīju frenča un bikšu kabatas, lai pārliecinātos, ka viss vajadzīgais vienmēr ir man līdzi.
Vispār laikam kursā bija pavisam cits ritējums. Ja starp nodarbībām bija piecas minūtes laika, tad tas jau likās ļoti daudz. Tajā laikā varēja paspēt aizskriet uz telti uzpildīt ūdeni pudelē, kā arī aizjoņot līdz tualetes konteineram, ar visu ieroci, protams. Jo tam, tāpat kā spiedošajam pārsējam un personu apliecinošam dokumentam vienmēr bija jābūt līdzi.
Rezervista dienasgrāmatas turpinājumu lasiet “Sargs.lv” nākamajā sestdienā 5. oktobrī.
