Vērtēt Krievijas diktatora Vladimira Putina režīma stabilitāti ir grūti, tomēr pēdējo mēnešu laikā saskatāmas pazīmes par diktatora varas stabilizāciju. To izdevies panākt ar sistemātisku un vardarbīgu teroru, dažādos veidos atbrīvojoties no cilvēkiem, kas bijuši noskaņoti pret Krievijas uzsākto karu Ukrainā, vai Krievijas militāro vadību. Šāda tīrīšana notikusi visos varas un sabiedrības līmeņos, kas radījusi imitētu lojalitāti V. Putinam. Turklāt Krievijas sabiedrības “ideoloģiskajā audzināšanā” fokuss vērsts uz sistemātisku maskulīno vērtību nostiprināšanu, kas sabiedrību morāli noskaņojis karam. Tā Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra rīkotajā konferencē "Krievijas karš pret Ukrainu un tā ietekme uz Krievijas armiju un sabiedrību" atzina Krievijas politikas eksperti.
Pēc Krievijas kontrolētās privātās militārās kompānijas “Vagner” līdera Jevgēņija Prigožina dumpja mēģinājuma netrūka eksperti, kuri uzskatīja, ka tās ir V. Putina varas beigas. Tomēr neraugoties uz varas stabilitātes satricinājumu, V. Putinam izdevies “apklusināt” visus, kas jebkādi apdraudēja diktatora varu, norāda Joriss van Bladels (Joris van Bladel) no Egmonta institūta.
Vienlaikus, atzīstot V. Putina spēju nostabilizēt varu sabiedrībā un Kremlī, Joriss van Bladels Krievijas sabiedrību salīdzina ar stikla trauku: “tā ir stipra no ārpuses, taču pēkšņs satricinājums var tai likt sašķīst”.
Pētnieks izceļ V. Putina izolēšanos no politiskās elites, pieminot, ka diktatora tuvāko lokā būtisku lomu saglabā Jurijs Kovaļčuks, Nikolajs Patruševs un Sergejs Šoigu. Vienlaikus viņš atzīst, ka neraugoties uz to, ka valdošā politiskā sistēma no ārpuses šķiet stabila, pētniecībā joprojām atklāts ir jautājums, kāda ir faktiskā situācija neformālajā politikā, jo: “tas, ko krievi domā, runā un saka – atšķiras”.
Šādu ainu papildina arī Margarita Zavdskaja (Margarita Zavadskaya) – eksperte no Krievijas, kura pārstāv Somijas ārpolitikas institūtu –, norādot, ka krievu akadēmiķiem trūkst uzticami informācijas uzziņas avoti par sabiedrisko domu. Analīzi apgrūtina arī tas, ka Krievija ir turpinājusi norobežoties un pretēji 2022. gada pieejai, šobrīd cilvēkiem liedz izkļūt no valsts.
Attiecībā uz mobilizāciju J. van Bladels atzīmē – “Krievija jau vairāk nekā gadu uzstāda mērķus, kurus tā nesasniedz,” tomēr sabiedrības noturība pret Rietumu radīto spiedienu un karu kā daļu no ikdienas ir kļuvusi spēcīgāka, tādēļ nav pamata cerībām par drīzām izmaiņām. Vienīgais veids, kā stāties pretī šādai “ienaidnieka sabiedrībai” ir caur visu līmeņu noturības vairošanu Rietumvalstu sabiedrībās.
Norvēģijas aizsardzības pētniecības institūta pētnieks Tors Bukvols (Tor Bukkvoll), kurš fokusējās uz Krievijas privāto militāro kompāniju ietekmi Krievijas varas struktūrā, atzina, ka “Vagner” ir bijusi salīdzinoši veiksmīga Kremļa politikas sastāvdaļa. Privāto militāro kompāniju izmantošana V. Putinam ne tikai ļāva gūt ienākumus no to darbības Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, bet arī kalpoja kā tiešs līdzeklis karā pret Ukrainu kopš tā sākuma 2014. gadā. T. Bukovls uzskata, ka šo kompāniju darbība turpmāk tiks uzturēta caur ciešāku Krievijas Federālā drošības dienestu (FSB) un Krievijas Aizsardzības ministrijas kontroli.
Sabiedrības un Kremļa noturību uzsvēra arī Dima Adamskis (Dima Adamsky) no Reihmaņa universitātes Izraēlā, kurš sacīja, ka krievu sabiedrībā valdošā domāšana un kultūra tiek stiprināta caur Krievijas Pareizticīgās baznīcas prokremliskajiem naratīviem. Tas vairumam cilvēku licis pieņemt Krievijas sākto karu kā normālu dzīves sastāvdaļu. Par tādu pašu normu mūsdienu Krievijas sabiedrības uztverē ir kļuvusi pastāvīgā Kremļa varas elites kodolretorika, jeb kodolieroču pielietošanas draudi kā pret Ukrainu, tā virkni citu valstu. Eksperta vērtējumā kodolretorika bijusi viens no Maskavas stratēģiskā mērķa sasniegšanas centieniem - atturēt rietumvalstis no palīdzības sniegšanas Ukrainai. Tas gan, viņaprāt, nav izdevies.
Viņa vērtējumu pastiprina cits eksperts no Krievijas, kurš pārstāv Grenobles-Alpu universitāti – Sergejs Akopovs (Sergei Akopov), raksturojot Krievijas varas propagandas centienus “ieaudzināt” sabiedrībā “kaujiniecisku garu” un gatavību aizstāvēt “māti – Krieviju”. Eksperta ieskatā, “vientulība” ir viena no pamata emocijām, kas raksturo militarizēto Krievijas sabiedrību. To papildina arī “dzimumu nacionalizācija”, kas stiprina stingru vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā – vīrieši karo par valsti, kamēr sievietes viņus atbalsta. S. Akopova ieskatā, šādi iesakņotu sabiedrības uzskatu mainīšana prasītu ļoti ilgu laiku.
Krievijas sāktā kara glorificēšana vērojam arī kultūrā un izglītībā. Skolu mācību programmās tiek ieviestas V. Putina un militārā konflikta slavinošas mācību grāmatas, uzsver eksperte no Krievijas - Tatjana Romaško (Tatiana Romashko). Kopš šī gada Krievijas bērniem skolās jāizmanto tādi mācību materiāli, kuros skaidri iezīmēta V. Putina loma “Krievijas svētajā karā pret Ukrainu”.
D. Adamskis arī piebilst – šāda Krievijas sabiedrības jaunā “sociālā normalitāte” ir ārkārtīgi bīstama, jo īpaši sistemātiskā sabiedrības radināšana pie kodolkara draudiem. Kā atzīst eksperts, apzināti un mērķtiecīgi mazinot bailes no kodolkara, daudz pielaidīgāki pret kodolieroču izmantošanu kļūst arī karavīri, kas tieši atbildīgi par to izšaušanu.
