Mēneša laikā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā politikas veidotāji un analītiķi ir uzsvēruši, ka Krievijas autoritārais prezidents Vladimirs Putins ir darījis visu iespējamo, lai koncentrētu varu savās rokās. Taču, lai cik stingra būtu kļuvusi viņa kontrole pār Krieviju, V. Putins nevar mainīt realitāti: viņa spēja īstenot karu Ukrainā un apspiešanu iekšzemē ir atkarīga no Krievijas karaspēka, policijas, drošības iestāžu darbinieku un citu personu gatavības pildīt viņa pavēles. Ja viņi pārstās to darīt, V. Putinam ir gals. Vašingtonai būtu jāmudina šo grupu pārstāvji pārdomāt savu lojalitāti cilvēkam, kurš, cenšoties sasniegt savus bīstamos mērķus, izturas pret viņiem kā pret kalpiem.
ASV politika var būtiski mainīt situāciju, lai veicinātu pretestību V. Putinam, jo īpaši Krievijas militārajā un diplomātiskajā korpusā. Veicinot pārbēgšanu, Vašingtona var ietekmēt V. Putina spēju vadīt karu, vai nu apdraudot viņa varas saglabāšanu, vai arī palielinot iebrukuma izmaksas un tādējādi liekot viņam atkāpties. Šādas pieejas trieciena risks ir neliels, jo V. Putins apsūdzēs ASV sazvērestībā pret viņu neatkarīgi no tā, ko tās darīs, tāpēc patiesībā tas maz kaitēs.
Pat ņemot vērā Ukrainas tautas varonīgo pretošanos, šķiet, ka V. Putina sakāve drīzāk nāks no varas aprindu iekšienes vai cilvēkiem Maskavas ielās. Jau tagad ir drosmīgi krievi, kas, riskējot ar personīgo apdraudējumu, protestē pret V. Putina izdarībām. Amerikas Savienotajām Valstīm un to partneriem ir jādara viss iespējamais, lai izlauztos cauri Krievijas valdības informācijas mūrim un noskaidrotu kara cēloņus. Cīņa Ukrainā var nonākt strupceļā, bet tagad ir pilnībā jāiesaistās cīņā par Krievijas iedzīvotāju sirdīm un prātiem.
Neatliekamākajam mērķim vajadzētu būt slaktiņa apturēšana Ukrainā. Krievijas pastiprinājusi artilērijas un gaisa uzbrukumus, tostarp vēršot uzbrukumus tajās Ukrainas daļās, kas iepriekš tika uzskatītas par drošām no Krievijas draudiem. Saskaroties ar šādu taktiku, ASV prezidenta Džo Baidena administrācija ir atkārtoti apliecinājusi, ka ASV aizsargās "katru centimetru" NATO teritorijas. Tomēr tas Ukrainai neko daudz nenozīmē.
Arvien biežāk saņemtie ziņojumi par to, kā Krievijas tankisti, vai citu vienību karavīri pamet savu tehniku kaujas laukā, atklāj Krievijas militārās ofensīvas "mīksto apakšu". Krievijas militārie līderi nav plānojuši šo spēku apgādi. Daudzas Krievijas vienīgas ir apstājušās, jo tām vienkārši beigusies degviela. Pārtikas krājumi samazinās, turklāt situāciju vēl vairāk pasliktina laika apstākļi, tostarp dubļi, ar kuriem Krievijas tehnika netiek galā.
V. Putins un viņa ģenerāļi muļķīgi gaidīja, ka vietējie iedzīvotāji krievu iebrucējus sagaidīs kā atbrīvotājus. Tā vietā viņi ir sastapušies ar "zāģi", jo visu pakāpju ukraiņi prezidenta Volodimira Zelenska vadībā ir izrādījuši milzīgu apņēmību aizstāvēt savu dzimteni. V. Putinam un viņa bruņoto spēku komandieriem, šķiet, nebija plāna B, kā vien pastiprināt civiliedzīvotāju un kritiskās infrastruktūras masveida bombardēšanu un atslēgt pilsētas no pārtikas, ūdens un elektrības.
Tiek ziņots, ka Federālajā drošības dienestā (FSB), kas ir bijušās PSRS laiku Valsts drošības komitejas (KGB) pēctecis, sākušās tīrīšanas. Atbrīvots šīs dienesta ārējās izlūkošanas nodaļas vadītājs, kā arī notiek tīrīšanas militārās vadības vidū. Tas liek domāt, ka V. Putins meklē grēkāžus, kuri, viņaprāt, ir pieļāvuši neveiksmi invāzijas laikā.
Aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un Krievijas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs ir uzticami un lojāli V. Putina sabiedrotie. Taču arī viņi var tikt vainoti neveiksmīgajā Ukrainas operācijā, ja vien Krievija nespēs uzlabot savu militāro situāciju.
V. Putins varētu atbrīvot no amata S. Šoigu, un tas būtu bīstams solis, ņemot vērā, ka aizsardzības ministrs aptaujās jau sen ir ierindots starp populārākajiem Krievijas politiķiem. Tomēr maz ticams, ka pārmaiņas Krievijas militārās hierarhijas augšgalā radīs paliekošas pārmaiņas frontē. Gluži tāpat kā pašlaik, Krievijas karavīri turpinās nogalināt ukraiņus un tiks nogalināti paši. Maskavā neviens par viņu labklājību īpaši nerūpēsies.
Šī vēstījuma primārais mērķis domāts tiem Krievijas karavīriem, kas jau ir izvietoti Ukrainā. Šādi viņi tiek mudināti saprast, ka pēc būtības ir nosūtīti pašnāvnieciskā operācijā, kuras ietvaros viņiem jāveic slepkavības. Uzrunājot Krievijas karavīrus, Ukrainas vadība tiem aicina pārdomāt savu iesaistīšanos bezjēdzīgā un netaisnīgā karā. Šāda prakse iepriekš jau tikusi izmantota NATO operācijā Balkānos pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, kad alianses spēki mudināja serbu diktatora Slobodana Miloševiča spēkus, kas iebruka Kosovā, izteikt neapmierinātību ar savas valsts vadību. Līdzīgi centieni tika veikti 2003. gadā Irākā. Ukrainā to iespējams darīt gan ar īsziņu, gan skrejlapu palīdzību.
Šobrīd Krievijas karavīri Ukrainā dzīvo nožēlojamos apstākļos, kas padara viņus neaizsargātus pret pārliecinošu informatīvo kampaņu, kas vērsta pret cilvēku, kurš viņus noveda pašreizējā situācijā. Sadarbojoties ar ukraiņiem, Vašingtona un tās sabiedrotie varētu krievu karavīriem piedāvāt pārtiku un uzturu, un, iespējams, pat finansiālus stimulus, lai viņi padotos. Ir pamatots iemesls domāt, ka pieaugošs pārbēdzēju skaits būtiski ietekmētu Maskavas spēju turpināt savu brutālo kampaņu. Tās centieni vervēt Sīrijas kaujiniekus un spēku pārvietošana no Krievijas Tālajiem Austrumiem un okupētajām republikām, piemēram, Abhāzijas un Piedņestras, skaidri parāda, ka Krievijas politikas veidotāji ir stipri pārvērtējuši to, kas bija nepieciešams, lai paveiktu savu asiņaino darbu.
Līdzīga kampaņa būtu jāvērš arī pret Krievijas diplomātiem, no kuriem daudziem nevajadzētu sekot V. Putina šausminošajai uzvedībai un attaisnot to, mudinot viņus masveidā atkāpties no amata. Ja viens vai divi augsta ranga Krievijas diplomāti atkāpsies no amata principiālu iemeslu dēļ, varētu sākties lavīna. Daudzi diplomāti, jo īpaši tie, kas ir strādājuši demokrātisko valstu galvaspilsētās, zina, ka, noklusējot savas valdības agresijas un krāpšanos, vai pat vēl ļaunāk - aizstāvot to, viņi upurē pēdējās cieņas un uzticamības paliekas. Dažiem varētu pietikt ar apelēšanu pie sirdsapziņas, savukārt citus varētu motivēt izdzīvošanas instinkts.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā mēneša laikā desmitiem tūkstošu krievu ir pametuši savu valsti. Šo emigrantu skaitli papildina arī tie desmitiem tūkstošu krievu, kuri bija emigrējuši vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, meklējot patvērumu Eiropā un ASV. Demokrātiju atbalstošie krievi no šīs diasporas būtu jāmudina organizēties vienotā spēkā, kas kritizētu iebrukumu Ukrainā un atbalstītu valdības maiņu Maskavā. Šī pati kopiena varētu tieši sazināties ar ietekmīgiem krieviem pašā Krievijā un ārpus tās, jo īpaši ar ārzemēs norīkotajiem diplomātiem, kuri zina patiesību par V. Putina uzbrukumu un kuri, iespējams, labprātāk aizbēgtu, nevis turpinātu aizstāvēt sava diktatoriskā prezidenta melus.
FSB un Nacionālās gvardes (Rosgvardija) vadība, kas ir pazīstama ar savu ārkārtīgi augsto lojalitāti V. Putinam un bandītisko gatavību apspiest tautas protestus, pagaidām nav sasniedzama ar šādām kampaņām. Taču, ja viņi redzēs, ka armijas un diplomātiskā korpusa pārstāvji sāk bēgt no valsts, arī viņi varētu atzīt, ka V. Putina valdīšana nevar būt bezgalīga un ka kādu dienu viņiem pašiem nāksies stāties tiesas priekšā par savu līdzdalību represijās.
Daži no Krievijas oligarhiem jau ir izteikuši savu viedokli, aicinot izbeigt karu un paužot nožēlu par zaudētajām dzīvībām. Tomēr neviens no viņiem nav kritizējis V. Putinu, jo viņi cenšas ievērot smalko robežu starp to, lai saglabātu labvēlību cilvēkam, kuram viņi ir parādā visu par saviem negodīgi gūtajiem ienākumiem, un to, lai neatgriezeniski nezaudētu piekļuvi Rietumiem, kur viņi glabā savus nelegāli gūtos ienākumus, sūta savus bērnus uz skolu, pērk īpašumus un atpūšas.
Oligarhi, kuri kopā ar Putinu ir izauguši KGB rindās vai pēc Padomju Savienības sabrukuma auguši Sanktpēterburgas politikā, ir ārkārtīgi lojāli vadonim. Lai gan viņi ir nozīmīgs zobrats V. Putina pārraudzītajā korumpētajā sistēmā un daži no viņiem, iespējams, pat ir atbildīgi par paša V. Putina korumpētās bagātības sargāšanu, neviens no viņiem, visticamāk, nevērsīsies pret savu līderi, vismaz ne tādā veidā, kas varētu kaut ko mainīt situācijā Ukrainā. Vairums no viņiem jau ir pakļauti sankcijām, un neviens no viņiem, šķiet, nav pietiekami drosmīgs, lai reāli stātos pretī Putinam.
Socioloģisko aptauju rādītāji liecina, ka V. Putina atbalsts sabiedrībā joprojām ir augsts. Tas ir augsts, pat par spīti daudzajiem tūkstošiem pret režīmu noskaņotajiem protestētājiem, kuri ir skaļi pauduši savu viedokli, par to pēcāk maksājot augstu cenu un ciešot personīgus zaudējumus. Piemēram, Krievijas sabiedriskās domas aptauja, ko veica no 28. februāra līdz 6. martam (dažas dienas pēc iebrukuma sākuma), liecina, ka V. Putinu atbalsta 74,6 % iedzīvotāju. Ņemot vērā Kremļa kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem, kas pēdējā mēneša laikā ir pastiprinājusies, piespiežot slēgt pēdējās neatkarīgās radio un televīzijas stacijas, nevajadzētu būt pārsteigumam, ka atbalsts V. Putinam, īpaši izteikts vecāka gadagājuma krievu vidū. Taču tik pat pamatots ir uzskats, ka atbalsts V. Putinam plok jaunākās paaudzes krievu vidū. Mērķtiecīgai plašsaziņas līdzekļu kampaņai būtu jācenšas aizpildīt V. Putina cenzūras radīto informācijas vakuumu un skaidri parādīt krieviem, kādas morālas un materiālas izmaksas viņiem rada V. Putina režīma iebrukums Ukrainā.
“BBC”, kas kara priekšvakarā tika izraidīta no Krievijas, ir izmantojusi aukstā kara metodes - īsviļņu radio, lai raidītu Krievijā. Amerikas Savienotajām Valstīm ir jāveic līdzīgi pasākumi, lai apietu Kremļa centienus liegt krieviem piekļuvi ārējiem informācijas avotiem un aprakstiem par to, ko V. Putins patiesībā dara Ukrainā. Amerikas Savienotajām Valstīm un to partneriem Eiropā un Āzijā būtu jāizvieto sakaru tehnoloģijas ap Krievijas perimetru, tostarp portatīvie mobilo sakaru torņi un jaudīgi Wi-Fi signāli. Kongresam būtu jāfinansē ievērojami paplašināta raidījumu krievu valodā izplatīšana, jo īpaši televīzijā un, iespējams, pat izmantojot satelītus, lai Krievijas krieviem nodrošinātu piekļuvi ārējai informācijai.
Amerikas Savienotajām Valstīm un sabiedrotajiem nekavējoties jāpievērš uzmanība Krievijas militārajam un diplomātiskajam korpusam, lai veicinātu tā pārbēgšanu. V. Putina rīkojumi ir bezvērtīgi, ja Krievijas karavīri un diplomāti atsakās tos pildīt. Galu galā rezultāts varētu būt tāds, ka imperatora vairs nebūs.
