Lielākā daļa mūsdienu Eiropas valstu radās no impēriju drupām un lielāku valstu sabrukuma. Karš Ukrainā varētu novest pie vēl lielākas Krievijas iejaukšanās, lai uzkurinātu samilzušus konfliktus tādās vājās valstīs kā Bosnija un Hercegovina un citās Balkānu valstīs, kur arī ir strīdi par vēsturi un teritoriālajām pretenzijām.
Tomēr, neskatoties uz iespējamām izmaksām, Putins vēlas, lai Eiropas politiskajā tagadnē dominētu viņa pagātne. Lai to nodrošinātu, Krievijas bruņotie spēki cīnās pret Ukrainas armiju. Atšķirībā no situācijas Donbasā no 2014. līdz 2022. gadam, kad Krievija noliedza, ka ir iesaistīta, šis karš ir tiešs konflikts starp divām valstīm. Kā 7. jūlijā Krievijas parlamentāriešiem sacīja arī Putins, viņš ir apņēmības pilns cīnīties līdz pēdējam ukrainim, lai gan it kā ukraiņus uzskata par "brāļiem".
Par jebkādu cenu
Putinam nepatīk, ka ASV un Eiropas valstis militāri atbalsta Ukrainu. Atbildot uz to, viņš ir uzsācis ekonomisko un informatīvo karu pret Rietumiem, skaidri signalizējot, ka šis nav tikai militārs konflikts un cīņa par to, kam pieder "vēsture". Krievija par ieročiem padarījusi enerģētiku, graudus un citas preces. Krievija vaino Rietumu sankcijas bada saasināšanā Āfrikā, lai gan tieši Krievija ir bloķējusi Ukrainas graudu sūtījumus uz kontinentu no Melnās jūras.
Rietumu atbalsts Ukrainai ir bijis ievērojams. Šim atbalstam ir divi galvenie elementi: ieroči un sankcijas, tostarp ASV piešķirtās augstas mobilitātes artilērijas raķešu sistēmas (HIMARS), kas ir ievērojami palielinājušas Ukrainas iespējas uzbrukt Krievijas mērķiem. Arī citas NATO dalībvalstis ir piegādājušas ieročus un humāno palīdzību.
Rietumu enerģētikas, finanšu un eksporta kontroles sankcijas ir bijušas plašas, un tās ietekmē Krievijas ekonomiku. Taču sankcijas nevar mainīt Putina skatījumu uz vēsturi vai viņa apņēmību pakļaut Ukrainu, tāpēc tās nav mainījušas viņa aprēķinus vai kara mērķus. Tuvi novērotāji apgalvo, ka Putins šī kara laikā reti konsultējies ar saviem ekonomikas padomdevējiem, izņemot centrālās bankas vadītāju Elvīru Nabiullinu, kura ir veikli pārvaldījusi rubļa vērtību. Tā ir krasa atšķirība no pagātnes, kad Putins vienmēr ir izrādījies ārkārtīgi ieinteresēts Krievijas ekonomikā un labprāt detalizēti apsprieda statistikas datus un izaugsmes rādītājus. Jebkuras bažas par kara ilgtermiņa ietekmi uz tautsaimniecību no viņa redzesloka ir atkāpušās.
Un līdz šim Krievijas ekonomika ir izturējusi sankcijas, lai gan tiek prognozēts, ka izaugsmes tempi šogad strauji kritīsies. Rietumu eksporta kontroles reālā ietekme būs jūtama 2023. gadā, kad Krievijai trūks rezerves daļu ražošanas nozarei, un rūpnīcas būs spiestas slēgties ciet. Īpaši smagi būs valsts naftas rūpniecībai, jo tā zaudēs starptautisko naftas nozares tehnoloģiju un programmatūru.
Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis ir noteikušas Krievijai plaša mēroga sankcijas enerģētikas jomā, un Eiropas Savienība ir apņēmusies līdz 2022. gada beigām pakāpeniski pārtraukt naftas importu no Krievijas. Taču ierobežot gāzes importu ir daudz sarežģītāk, jo vairākām valstīm, tostarp Vācijai, ir maz alternatīvu, ar ko īstermiņā aizstāt Krievijas gāzi. Padomju Savienība un Krievija 50 gadus sevi uzskatīja par uzticamām dabasgāzes piegādātājām Rietumeiropai, būdamas savstarpēji atkarīgas: Eiropai bija vajadzīga gāze, un Maskavai bija vajadzīgi ieņēmumi no gāzes. Taču šis aprēķins ir zudis. Putins uzskata, ka Krievija var atteikties no šiem ieņēmumiem, jo valstis, kas joprojām pērk Krievijas naftu un gāzi, par to maksā augstākas cenas - augstākas cenas, kuras viņš palīdzēja izraisīt, samazinot Krievijas eksportu uz Eiropu. Un pat ja Krievija galu galā zaudēs ieņēmumus no energoresursiem, Putins, šķiet, ir gatavs maksāt šo cenu. Galu galā viņam ir svarīgi, lai tiktu iedragāts Eiropas atbalsts Ukrainai.
Krievijas ekonomiskā un enerģētiskā karadarbība aptver arī kodolenerģijas izmantošanu. Kara sākumā Krievija okupēja Čornobiļas kodolelektrostaciju Ukrainā pēc tam, kad neapdomīgi nosūtīja Krievijas karavīrus uz ļoti radioaktīvo "sarkano zonu" un piespieda Ukrainas darbiniekus strādāt bīstamos apstākļos. Pēc tam, kad karavīri bija pakļauti toksiskai radiācijai, tā atstāja spēkstaciju. Pēc tam Krievija apšaudīja un pārņēma Ukrainas Zaporižjas atomelektrostaciju, kas ir lielākā Eiropā, un pārvērta to par militāru bāzi. Uzbrūkot elektrostacijai un pārvēršot to par militāru garnizonu, Krievija ir radījusi drošības krīzi tūkstošiem tur strādājošo. Putina plaša mēroga kampaņa neapstājas pie kodolenerģijas.
Krievija ir militarizējusi arī pārtikas piegādes, bloķējot Ukrainu un neļaujot tai eksportēt tās bagātīgos graudu un minerālmēslu krājumus. Turcija un Apvienoto Nāciju Organizācija 2022. gada jūlijā panāca vienošanos, kas Ukrainai un Krievijai ļāva eksportēt graudus un mēslošanas līdzekļus, taču šīs vienošanās īstenošana saskārās ar vairākiem šķēršļiem, ņemot vērā Melnās jūras reģionā notiekošo karu. Patiešām, tūlīt pēc oficiālās vienošanās parakstīšanas Krievija apšaudīja daļu Ukrainas kritiski svarīgās Odesas ostas infrastruktūras.
Putins ir atgriezies pie vēl vienas vēsturiskas Krievijas militārās taktikas - pretinieku spēku nomākšanas un ziemas gaidīšanas. Putins plāno panākt, ka Francijas un Vācijas pilsoņi dreb savās mājās. Savā runā Sanktpēterburgas Starptautiskajā ekonomikas forumā 2022. gada jūnijā Putins prognozēja, ka, eiropiešiem saskaroties ar aukstu ziemu un izjūtot ekonomiskās sekas, ko radījušas sankcijas, pieaugs populistiskās partijas un pie varas nāks jaunas elites. Parlamenta vēlēšanas Francijā 2022. gada jūnijā, kad Marinas Lepēnas ekstrēmi labējā partija palielināja savu deputātu skaitu vienpadsmit reizes nostiprināja Putina pārliecību. Arī Itālijas premjerministra Mario Dragi valdības sabrukums 2022. gada jūlijā un iespējamā populistiska, prokrieviski noskaņota premjerministra atgriešanās rudenī tika uzskatīti par tautas ekonomiskās neapmierinātības rezultātiem. Kremļa mērķis ir salauzt Rietumu vienotību pret Krieviju zem spiediena, ko rada enerģijas trūkums, augstās cenas un ekonomiskās grūtības.
Tikmēr Putins ir pārliecināts, ka viņš var gūt uzvaru. Šķiet, ka tautas atbalsts karam Krievijas iekšienē ir diezgan spēcīgs. Levadas centra veiktās aptaujas liecina, ka pēc iebrukuma sākuma Putina uzticības reitings pieauga. Tomēr ir pamatots iemesls skepsei par aktīvā atbalsta dziļumu. Simtiem tūkstošu cilvēku, kas iebilst pret karu, ir pametuši valsti. Daudzi no viņiem, to darot, ir skaidri pateikuši, ka vēlas būt daļa no Krievijas nākotnes, bet ne no Vladimira Putina nākotnes. Krievi, kas palika un publiski kritizēja karu, tika vajāti vai ieslodzīti cietumā. Citi ir vienaldzīgi vai arī pasīvi atbalsta karu. Patiesībā lielākajai daļai cilvēku Maskavā un citās lielajās Krievijas pilsētās dzīve turpinās kā parasti. Līdz šim iesauktie karavīri, kuri tika nosūtīti karot un mirt, nav Krievijas elites vai pilsētu vidusšķiras bērni. Viņi ir no nabadzīgiem lauku rajoniem, un daudzi no viņiem nav etniskie krievi. Pēc piecu mēnešu ilgām kaujām izskanējušās baumas, ka ar Maskavu saistītais Vāgnera algotņu grupējums vervē ieslodzītos, lai cīnītos, liecināja, ka Krievija saskaras ar akūtu darbaspēka trūkumu.
Sadalīt un iekarot
Putins, šķiet, nav ieinteresēts kompromisā, kas Ukrainu atstātu kā suverēnu, neatkarīgu valsti - neatkarīgi no tās robežām. Saskaņā ar vairāku bijušo ASV augstāko amatpersonu teikto, 2022. gada aprīlī Krievijas un Ukrainas sarunu vedēji, šķiet, provizoriski vienojās par pagaidu noregulējuma aprisēm,proti, Krievija atgrieztos pozīcijās kādas bija 23. februārī, kad tā kontrolēja daļu Donbasa reģiona un visu Krimu, un apmaiņā pret to Ukraina apsolītu nepretendēt uz dalību NATO un tā vietā saņemtu drošības garantijas no vairākām valstīm. Taču, kā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja jūlija intervijā savas valsts plašsaziņas līdzekļiem, šāds kompromiss vairs nav iespējams. Pat ar visu Donbasa apgabalu atdošanu Krievijai ir par maz. "Tagad ģeogrāfija ir cita," apgalvoja Lavrovs, raksturojot Krievijas īstermiņa militāros mērķus. Mērķis nav sarunas, bet gan Ukrainas kapitulācija.
Jebkurā brīdī sarunas ar Krieviju - ja tās netiks risinātas uzmanīgi un ja Rietumvalstis arī turpmāk stingri atbalstīs Ukrainas aizsardzību un drošību - tikai atvieglos Maskavas operatīvo pauzi. Pēc kāda laika Krievija turpinās mēģināt graut Ukrainas valdību. Maskava, visticamāk, mēģinātu ieņemt Odesu un citas Melnās jūras ostas ar mērķi atstāt Ukrainu kā ekonomiski dzīvotnespējīgu valsti, kam nav pieejas jūrai. Ja tas izdotos, Putins uzsāktu atkārtotu uzbrukumu arī Kijivai ar mērķi gāzt pašreizējo valdību un uzstādīt promaskavisku marionešu valdību. Tādējādi Putina karš Ukrainā, visticamāk, turpināsies ilgi. Galvenais izaicinājums Rietumiem būs saglabāt apņēmību un vienotību, kā arī paplašināt starptautisko atbalstu Ukrainai un novērst sankciju apiešanu.
Tas nebūs viegli. Jo ilgāk karš turpināsies, jo lielāka ietekme uz tā gaitu būs iekšpolitikai. Krievijā, Ukrainā un Amerikas Savienotajās Valstīs 2024. gadā notiks prezidenta vēlēšanas. Krievijas un Ukrainas vēlēšanas parasti ir paredzētas martā. Krievijas iznākums ir iepriekš nolemts: vai nu Putins atgriezīsies pie varas, vai arī viņam sekos pēctecis, visticamāk, no drošības dienestu vidus, kas atbalsta karu un ir naidīgi noskaņots pret Rietumiem. Zelenskis Ukrainā joprojām ir populārs kā kara laika prezidents. Un, ja 2025. gadā par ASV prezidentu kļūs Donalds Tramps vai republikānis ar tādiem pašiem uzskatiem kā viņš, ASV atbalsts Ukrainai samazināsies.
Iekšpolitikai būs nozīme arī ārpus šīm trim valstīm - un patiesībā ārpus Rietumiem vispār. Amerikas Savienotās Valstis un to sabiedrotie, iespējams, vēlas izolēt Krieviju, bet daudzas valstis pasaules dienvidos, kuru vadībā ir Ķīna, uzskata Krievijas un Ukrainas karu par lokalizētu Eiropas konfliktu, kas tās neskar. Ķīna ir pat retoriski atbalstījusi Krieviju, atteikusies noteikt sankcijas un atbalstījusi to Apvienoto Nāciju Organizācijā. Indijas ārlietu ministrs rezumēja daudzu jaunattīstības valstu attieksmi, sakot, ka Krievija ir "ļoti svarīgs partneris vairākās jomās". Liela daļa pasaules dienvidu valstu ir nobažījušās par degvielu, pārtiku, mēslošanas līdzekļiem un arī ieročiem. Acīmredzot šīs valstis neuztrauc tas, ka Krievija ir pārkāpusi ANO Statūtus un starptautiskās tiesības, izvēršot neizprovocētu uzbrukumu kaimiņvalsts teritorijai.
Ir iemesls, kāpēc šīs valstis nav pievienojušās ASV un Eiropai, lai izolētu Maskavu. Kopš 2014. gada Putins ir neatlaidīgi uzmācies "pārējām" jaunattīstības valstīm pat tad, kad Krievijas saites ar Rietumiem ir saasinājušās. Piemēram, 2015. gadā Krievija nosūtīja savus militāros spēkus uz Tuvajiem Austrumiem, lai atbalstītu Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu viņa valsts pilsoņu karā. Kopš tā laika Krievija ir veidojusi attiecības ar visu šī reģiona strīdu pušu līderiem, kļūstot par vienu no vienīgajām lielvarām, kas spēj runāt ar visām pusēm. Krievijai ir ciešas saites ar Irānu, bet tai ir arī ciešas saites ar Irānas ienaidniekiem, jo īpaši ar Ēģipti, Izraēlu, Saūda Arābiju un citām Persijas līča valstīm. Āfrikā Krievijas paramilitārās grupas sniedz atbalstu vairākiem līderiem. Arī Latīņamerikā Krievijas ietekme ir palielinājusies, jo pie varas ir nākušas vairāk kreisā spārna valdību. Tur un citur Krievija joprojām tiek uzskatīta par apspiesto aizstāvi pret stereotipiem par ASV imperiālismu. Daudzi cilvēki pasaules dienvidos Krieviju uzskata par Padomju Savienības mantinieci, kas atbalstīja viņu postkoloniālās nacionālās atbrīvošanās kustības.
Liela daļa pasaules ne tikai atsakās kritizēt Krieviju vai piemērot tai sankcijas. Lielākās valstis vienkārši nepieņem Rietumu viedokli par to, kas izraisīja karu vai cik nopietns ir šis konflikts. Tā vietā tās kritizē Amerikas Savienotās Valstis un apgalvo, ka tas, ko Krievija dara Ukrainā, neatšķiras no tā, ko ASV darīja Irākā vai Vjetnamā. Viņi, tāpat kā Maskava, attaisno Krievijas iebrukumu kā reakciju uz NATO draudiem. Daļēji tas notiek, pateicoties Kremļa propagandai, kas ir pastiprinājusi Putina naratīvus par NATO un starpnieku kariem.
Starptautiskās institūcijas nav bijušas daudz izpalīdzīgākas par jaunattīstības valstīm. ANO un Eiropas Drošības un sadarbības organizācija izrādījās nespējīgas novērst vai apturēt šo karu. Tās arī ir vāji strukturētas, lai risinātu mūsdienu izaicinājumus.
Putina varas ilūzijas
Putina manipulācijas ar vēsturi liecina, ka viņa pretenzijas sniedzas tālāk par Ukrainu, Eiropā un Eirāzijā. Iespējams, ka viņa koloniālajā dienaskārtībā ir Baltijas valstis, kā arī Polija, kuras daļa no 1772. līdz 1918. gadam atradās Krievijas pakļautībā. Liela daļa tagadējās Moldovas bija daļa no Krievijas impērijas, un Krievijas amatpersonas ir izteikušas pieņēmumu, ka šī valsts varētu būt nākamā viņu redzeslokā. Arī Somija no 1809. līdz 1918. gadam bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Iespējams, Putins nespēs iekarot šīs valstis, taču viņa ekstravagantās piezīmes par Krievijas koloniju atgūšanu ir paredzētas, lai iebiedētu kaimiņvalstis un izvestu tās no līdzsvara. Putina ideālajā pasaulē viņš iegūs ietekmi un kontroli pār šo valstu politiku, draudot tām, līdz tās ļaus Krievijai diktēt savu ārpolitiku un iekšpolitiku.
Putina vīzijā pasaules dienvidi kā minimums paliktu neitrāli Krievijas un Rietumu konfrontācijā. Jaunattīstības valstis aktīvi atbalstītu Maskavu. Tā kā BRICS organizācija - Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika - ir gatava paplašināties, iekļaujot Argentīnu, Irānu un, iespējams, Ēģipti, Saūda Arābiju un Turciju, Krievija var iegūt vēl vairāk partneru, kas kopā veido ievērojamu daļu no pasaules IKP. Tad Krievija kļūtu par jaunattīstības pasaules līderi, kāda Aukstā kara laikā bija Padomju Savienība.
Tas viss uzsver, kāpēc Rietumiem (Austrālijai, Kanādai, Japānai, Jaunzēlandei, Singapūrai, Dienvidkorejai, Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādai, Japānai, Jaunzēlandei, Singapūrai, Dienvidkorejai un Eiropai) ir obligāti jādivkāršo centieni, lai saglabātu vienotību Ukrainas atbalstam un pretdarbībai Krievijai. Tuvākajā laikā tas nozīmē kopīgiem spēkiem cīnīties pret Krievijas dezinformāciju par karu un viltus vēsturiskajiem naratīviem, kā arī citiem Kremļa centieniem iebiedēt Eiropu, tostarp ar apzinātu kodolieroču draudiem un enerģijas piegādes pārtraukšanu. Vidējā termiņā un ilgtermiņā Amerikas Savienotajām Valstīm, to sabiedrotajiem un partneriem būtu jāapspriež, kā pārstrukturēt starptautisko un Eiropas drošības arhitektūru, lai neļautu Krievijai uzbrukt citām kaimiņvalstīm, kuras tā uzskata par savas sfēras robežām. Taču pagaidām NATO ir vienīgā institūcija, kas var garantēt Eiropas drošību.
Tuvojoties ceturtdaļgadsimtam pie varas, Putins cenšas izveidot savu Krievijas impērijas versiju. Viņš "vāc zemes", kā to darīja viņa personīgās ikonas - lielie Krievijas cari. Divdesmitajā gadsimtā Austroungārija un Osmaņu impērija sabruka pēc Pirmā pasaules kara, Lielbritānija un Francija negribīgi atteicās no savām impērijām pēc Otrā pasaules kara. Taču Putins uzstājīgi vēlas atjaunot carisko Krieviju. Neatkarīgi no tā, vai viņš uzvarēs Ukrainā, Putina misijai jau ir skaidra. Atkārtoti nostiprinot Krievijas imperiālās pozīcijas, cenšoties iekarot Ukrainu, Putins izniekojis vienu no sava lielākā varoņa lielākajiem sasniegumiem. Savas valdīšanas laikā Pēteris I atvēra logu uz Rietumiem, ceļojot uz Eiropu, aicinot eiropiešus ierasties Krievijā un palīdzēt attīstīt tās ekonomiku, kā arī pārņemot un pielāgojot Eiropas amatnieku prasmes. Vladimira Putina iebrukumi un teritoriālā ekspansija šo logu ir aizvērusi. Tās ir aizsūtījušas eiropiešus un viņu uzņēmumus atpakaļ uz mājām un ir piespiedušas talantīgu krievu paaudzi bēgt trimdā. Pēteris ieveda Krieviju nākotnē. Putins to dzen atpakaļ pagātnē.
