Ierobežojumu atcelšana attiecībā uz Ukrainai piegādāto ieroču izmantošanu no starptautiskajiem partneriem palīdzēs Ukrainai aizsargāties pret Krieviju, jo īpaši ziemeļos, taču tas pats par sevi nav solis, kas ļautu uzvarēt karā. Triecieni okupantu infrastruktūrai un apmetnēm dziļi aiz frontes līnijas palīdz Ukrainas spēkiem pretstāvēt uzbrukumam, taču šie tālās darbības ieroči nav “Sudraba lode”, kas ļaus gūt tūlītējos panākumus un teritorijas atgūšanu, uzskata “RUSI” eksperti.
Naktī uz 30. maiju plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija, ka ASV prezidents Džo Baidens ir mazinājis ierobežojumus ASV ieroču izmantošanai pret mērķiem Krievijā. Tas notika pēc tam, kad Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pauda neapmierinātību par šādu ierobežojumu pastāvēšanu. Jautājumam papildu aktualitāti piešķīra tas, ka Belgorodā bāzētie Krievijas bruņotie spēki uzsāka jaunu operāciju ap Harkivu.
Pašreizējās Ukrainas operācijas un pastāvošie ierobežojumi
Sākuma punkts, par kuru, šķiet, visi ir vienisprātis, ir tas, ka Ukrainai ir gan leģitīmi, gan likumīgi uzbrukt militāriem mērķiem Krievijas teritorijā. Tā aizstāv sevi pret Krievijas uzbrukumu un var atbildēt saskaņā ar ANO Statūtu 51. pantu, jo kopš 2014. gada ir iesaistīta starptautiskā bruņotā konfliktā. Ja tā rīkojas saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām, tai ir plašs mērķu klāsts, no kuriem izvēlēties, tostarp naftas un degvielas ieguves objekti, kas, lai gan tie var pildīt civilo funkciju, arī dod ieguldījumu Krievijas kara mašinērijā - tā dēvētie “divējāda lietojuma objekti”.
Papildus tam varētu pievienot gaisa bāzes Krievijas tālo darbības rādiusu bumbvedējiem, kas veic triecienus pret Ukrainas infrastruktūru un citiem civiliem mērķiem, militārās ražošanas iekārtas, munīcijas noliktavas un citu materiālu noliktavas, un dažādas militārās bāzes, tostarp Krievijas Melnās jūras flotes ostas.
Ierosinājums par iebildumiem pirmo reizi parādījās līdz ar sarežģītu un lielākoties lielāka darbības rādiusa ieroču nodrošināšanu, kas ieradās 2022. gada vidū un 2023. gada sākumā, sākot ar raķešu sistēmām (MLRS), piemēram, ASV "HIMARS" un Apvienotās Karalistes M270, un beidzot ar spārnotajām raķetēm, piemēram, Apvienotās Karalistes “Storm Shadow” un Francijas "SCALP". Džo Baidens tolaik paziņoja, ka "HIMARS" netiks izmantotas pret mērķiem Krievijā, un vēlāk atklājās, ka ir veikti tehniski pielāgojumi, lai nodrošinātu, ka tas nemaz nav iespējams.
Tikmēr Apvienotās Karalistes paziņojumos par “Storm Shadow” lietošanu tika uzsvērta tās izmantošana Ukrainas iekšienē (tostarp Krievijas nelikumīgi okupētajās teritorijās, piemēram, Krimā), atspoguļojot acīmredzamos ierobežojumus Apvienotās Karalistes "M270" izmantošanai. Galvenās bažas šajās agrīnajās debatēs bija saistītas ar eskalācijas risku, kas saistīts ar jebkādu Krievijas reakciju uz sarežģītāku un jaudīgāku ieroču nodrošināšanu.
Atceļot ierobežojumus "HIMARS" un citām "MLRS" sistēmām, kā arī Ukrainas artilērijai, kas šauj ar Rietumu piegādāto munīciju, Ukraina varētu uzbrukt masveidā koncentrētajiem Krievijas spēkiem un veikt prettriecienu pret artilēriju, kas atrodas tieši aiz robežas.
Šīs debates turpinās, ņemot vērā divus gadus ilgušos novērojumus par Krievijas retoriku un darbībām, tostarp uzbrukumiem Ukrainas civiliem mērķiem un pieaugošajiem pieņēmumiem par Krievijas sabotāžas kampaņu Eiropā. Taču līdztekus nopietniem apsvērumiem par iespējamo eskalāciju būtu jāapspriež arī šādu ieroču militārā lietderība un iespējamie mērķi.
Ukraina jau īsteno padziļinātu triecienu kampaņu, izmantojot bezpilota lidaparātus, pret dažādiem mērķiem, reizēm trāpot pašai Maskavai, bet biežāk - naftas pārstrādes rūpnīcām un ražošanas iekārtām.
Šie uzbrukumi samazina piegādes, kas tieši palīdz Krievijas spēkiem, kā arī samazina ieņēmumus, kas tiek izmantoti kara finansēšanai. Turklāt kampaņa pret bumbvedēju lidlaukiem ir iznīcinājusi gan tālās darbības rādiusa bumbvedējus, gan mazākus iznīcinātājus-bumbvedējus. Dažos no šiem uzbrukumiem ir izmantoti bezpilota lidaparāti. Visbeidzot, Ukraina izmanto gan gaisa, gan jūras bezpilota lidaparātus pret Melnās jūras floti, un ir nogremdējusi vairākus kuģus un pat apdraudējusi Novorosijskas ostu.
Dziļo triecienu vērtība
Droniem, ko izmanto Ukraina, ir tendence būt lēniem un ar ierobežotu kravnesību. Lai sasniegtu mērķus, tie izmanto lielu skaitu, un, lai gan tiem ir ļoti liels darbības rādiuss, var būt grūti, jo īpaši Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu apstākļos, sasniegt pietiekamu skaitu mērķu, lai radītu lielus un nozīmīgus bojājumus, jo īpaši pret nocietinātiem mērķiem vai tiem, kas atrodas aizsegā.
Lidojuma laiks var būt dažāds, bet tālajiem mērķiem ir pietiekams, lai sniegtu krieviem agrīnu brīdinājumu. Attiecībā uz tālās distances un relatīvi viegliem mērķiem ar to var pietikt, taču Ukrainai ir vajadzīga uguns jauda, ko tā var pielietot ātri un bez brīdinājuma. Tieši šajā gadījumā "ATACMS" var kļūt par vērtīgu ieroci, kas varētu veikt triecienus pa aviobāzēm, kurās izvietoti gan iznīcinātāji-bumbvedēji, gan uzbrukuma helikopteri, kā arī loģistikas un munīcijas noliktavas.
Arī lielāka darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības sistēmas varētu būt nozīmīgas, lai gan ar zināmu risku. Krievijas bombardieri savas spārnotās raķetes lielākoties palaiž Krievijas gaisa telpā, tāpēc palaišanas lidmašīnas atrodas ārpus tādu sistēmu kā "IRIS-T" vai "Starstreak" pārklājuma.Tas pats attiecas uz dažām lidmašīnām, kas palaiž bumbas, kuras patlaban tiek izmantotas ar postošu iedarbību gan pret civiliedzīvotāju teritorijām, gan Ukrainas spēkiem frontes līnijā.
Dažas no tām var tikt izšautas no 40 kilometru attāluma; ziemeļos to var darīt no Krievijas. Tās ir gandrīz neiespējami pārtvert, un to var panākt tikai ar lielām izmaksām, izmantojot dārgas raķetes. Ideālā gadījumā palaišanas lidmašīnas tiktu notriektas uz zemes, bet kā rezerves variantu varētu tuvāk frontes līnijai novirzīt tādas zeme-gaiss raķešu (SAM) sistēmas kā "Patriot", kuru darbības rādiuss ir aptuveni 160 kilometri (atkarībā no mērķa), lai notriektu Krievijas lidmašīnas pirms palaišanas.
Tā dēvētās “SAMbushes” ietver palaišanas iekārtu pārvietošanu tuvumā, taču tādējādi tās tiek pakļautas lielākam uzbrukuma riskam. Pastāv zināmas šaubas par to, cik lielā mērā tas ir “trieciens” Krievijas “teritorijai”, bet plašsaziņas līdzekļu ziņojumi liecina, ka ir bijis satraukums par Vācijas sistēmu izmantošanu, kas vismaz norāda uz to, ka tiek sagaidīti zināmi ierobežojumi.
Likt krievu okupantiem minēt un riskēt
Ir vērts atzīt, ka neskaidrība dod militāru labumu. Publiskā Rietumu nostāja attiecībā uz šādu ieroču izmantošanu ir bijusi ļoti mainīga; piemēram, Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs Deivids Kamerons nav skaidri pateicis, ka Apvienotajā Karalistē piegādātos ieročus varētu izmantot Krievijā, un daudzi no nesenajiem paziņojumiem par atbalstu ir bijuši vispārīgi.
Papildus jautājumam par eskalācijas vadību būtu prātīgi likt Krievijai uzminēt, kādus sarežģītus ieročus var vai nevar izmantot pret tās spēkiem, jo tas rada dilemmas par to, kādu pretgaisa aizsardzības sistēmu kombināciju izvietot un kāda līmeņa izkliedes vai agrīnās brīdināšanas sistēmas varētu būt nepieciešamas.
Ņemot vērā Apvienotās Karalistes un citu valstu lomu, sniedzot atbalstu Ukrainas dronu programmām, iespējams, ka vairākas valstis jau ir piegādājušas sastāvdaļas ieročiem, kas ir trāpījuši Krievijas mērķiem.
Neskaidrība par šo atbalstu ne tikai ļauj izvairīties no eskalācijas jautājumiem, bet arī sniedz Krievijai maz norādījumu, kas ļautu tai sagatavot pretpasākumus līdz brīdim, kad šādi ieroči varētu tikt izmantoti.
Paliek lielāki izaicinājumi
Tajā pašā laikā jāuzmanās, lai politikas maiņu neuzskatītu par panaceju Ukrainas pašreizējo problēmu risināšanai. Veiksmīgā kampaņa pret Krievijas enerģētikas infrastruktūru nav piespiedusi Krieviju pārskatīt savu karadarbību kopumā.
Tālas darbības rādiusa bumbvedēju spēkiem nācās izkliedēties, un tie ir samazinājuši savas triecienu spējas, bet nav pārtraukuši uzbrukumus civilajai infrastruktūrai. Melnās jūras flotes iznīcināšana ir atjaunojusi eksportu no Odesas, bet maz veicinājusi 2023. gada pretuzbrukuma spēju atgūt zaudētās teritorijas. Savukārt triecieni ieroču noliktavām frontes aizmugurē un sabotāža Krievijas iekšienē ir samazinājuši Krievijas armijai piegādājamo materiālu plūsmu, taču ne tik lielā mērā, lai tai nāktos atkāpties.
Pēdējo 18 mēnešu mācība ir tāda, ka dziļās kaujas papildina kaujas tuvumā un gar frontes līniju, bet neaizstāj tās. Trieciens pāri robežai no Harkivas sniegs tūlītēju atvieglojumu Ukrainas spēkiem un dos ievērojamu taktisku labumu. Doktrināli runājot, tā ir “tuva kauja”, kas notiek pie robežas ar Krieviju.
Kopumā izaicinājumi Ukrainai 2024. gadā un iespējamie risinājumi paliek tādi paši kā pirms šī lēmuma pieņemšanas: ekipējuma un munīcijas papildināšana, personāla komplektēšana un apmācība, kā arī efektīva aizsardzība, lai novērstu vai palēninātu Krievijas virzīšanos uz zemes.
