Svētdienas, 8. decembra, rītā pasaules mediji ziņoja par Sīrijas diktatora Bašara al Asada vadītā režīma gāšanu, kad islāmistu vadītie Sīrijas nemiernieki ieņēma galvaspilsētu Damasku un pats diktators ar ģimeni aizbēga no valsts, lai meklētu patvērumu Maskavā. "Pēc 50 gadu apspiestības [Asada partijas] "Baath" valdīšanas laikā un 13 noziegumu, tirānijas un [piespiedu] pārvietošanas gadiem [pilsoņu kara laikā] (..) mēs šodien paziņojam par šī tumšā perioda beigām un jaunas ēras sākumu Sīrijai," teikts nemiernieku grupējumu kopīgajā paziņojumā. Tomēr jautājums par to, kāda būs šī jaunā ēra, paliek atklāts, un "Sargs.lv" skaidro, kas varētu notikt tālāk ar Sīriju, tostarp ar Krievijas militārajiem resursiem šajā valstī.
Divdesmit gadus ilgušā Asada režīma beigas ir "stratēģiska politiska sakāve Maskavai un ir novedušas Kremli krīzē, tam cenšoties saglabāt savu stratēģiski militāro klātbūtni Sīrijā", pausts ASV bāzētā Kara pētījumu institūta (ISW) analīzē.
Tikmēr Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Toms Rātfelders šorīt intervijā “Latvijas Radio” pauda, ka īpaša nozīme turpmākās situācijas attīstībā būs Sīrijas nemiernieku grupējumu spējai sadarboties.
Viņš skaidroja, ka Sīrijas diktatora Bašara al Asada režīma gāšana ir trieciens Krievijai, jo tā kopš 2015. gada ieguldījusies, lai uzturētu Asada režīmu. Tagad ir jautājums, kas notiks ar Krievijas militārajām bāzēm Sīrijā un ko Krievija darīs, lai tās spētu paturēt.
Thousands of Syrians are taking the streets to celebrate after Syrian opposition fighters announced the toppling of the Assad regime.
— AJ+ (@ajplus) December 8, 2024
Syria has been under a dictatorship for 50+ years. The end of the family’s regime is being described as a “historic moment” for the country. pic.twitter.com/D9nJ4re5tO
Pašlaik neesot iespējams pateikt, kurš varētu pārņemt varu Sīrijā, taču būtiski ir raudzīties, vai nemiernieku grupējumi spēs palikt vienoti, no skata pazūdot kopējam ienaidniekam, kas īpaši svarīgi, ņemot vērā, ka Sīrijā ir ļoti dažādas iedzīvotāju grupas.
Izraēlas iesaistīšanās konfliktā
Pirmo reizi kopš 1973. gada oktobra kara Izraēlas bruņotie spēki šķērsojuši demilitarizēto zonu uz Izraēlas-Sīrijas robežas. Kā raksta “The New York Times”, atsaucoties uz anonīmiem Izraēlas amatpersonu paziņojumiem, šis solis atzīmē būtiskas izmaiņas Izraēlas reģionālajā politikā.
Pagājušajā nedēļas nogalē Izraēlas spēki ieņēmuši vairākas stratēģiskas pozīcijas Sīrijā, tostarp Hermona kalna virsotni. Izraēlas armijas štāba priekšnieks ģenerālleitnants Herci Halevi apstiprināja, ka armija ir pārvietojusies ārpus demilitarizētās zonas, taču detalizētāku informāciju nesniedza.
Tikmēr Izraēlas armijas pārstāvis Avihajs Adrejs norādīja, ka šīs ir pagaidu aizsardzības darbības, kuru mērķis ir garantēt stabilitāti reģionā. Izraēlas armija noteikusi komandantstundu piecos Sīrijas ciematos buferzonā un izvietojusi tankus Kuneitras apgabalā, izraisot bažas par konflikta iespējamu paplašināšanos.
Vienlaikus Izraēlas aviācija uzbrukusi vairākiem Sīrijas militārajiem objektiem, tostarp ķīmisko ieroču noliktavām un Krievijas ražotajām pretgaisa aizsardzības sistēmām, kas, iespējams, varētu nonākt nemiernieku rokās.
Kas notiks ar Krievijas militārajām bāzēm Sīrijā?
"Sargs.lv" jau rakstīja, ka līdz ar Asada režīma krišanu Krievijai ir liels risks zaudēt kontroli pār savu vienīgo flotes bāzi Vidusjūrā, ostas pilsētā Tartūsā. "Tartūsas zaudēšana būtu katastrofāla Krievijas ietekmes saglabāšanai Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā. Reāli vienīgais veids, kā Kremlis varētu kompensēt Tartūsas zaudējumu, būtu atjaunot piekļuvi Vidusjūrai caur Bosfora šaurumu, kas pašlaik Krievijas flotei ir slēgts saistībā ar karu Ukrainā," norādīja "The Telegraph" militārais eksperts Deivids Ekss.
Tikmēr ISW eksperti norāda, ka Krievijai nāksies meklēt alternatīvas bāzes citās valstīs, piemēram, Lībijā vai Sudānā, taču infrastruktūras trūkums un oficiālu līgumu neesamība ierobežo šīs iespējas.
Eksperti uzskata, ka Krievijas militārā klātbūtne Sīrijā samazinājusies Ukrainas kara dēļ. Krievijai nācies pārdislocēt savus spēkus, ieskaitot iznīcinātājus un algotņus no privātās militārās kompānijas "Vagner".
Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvalde vēstīja, ka Krievijas karaspēks sācis izvest savus kuģus no bāzes Sīrijas ostas pilsētā Tartūsā pēc tam, kad nemiernieku spēki ieņēmuši Damasku.
Atklātos avotos pieejamās satelītattēlu analīzes apstiprina, ka līdz 2024. gada 3. decembrim visi lielie militārie kuģi ir atstājuši Tartūsas bāzi.
Vienlaikus Hmeimimas aviobāzi Krievijas spēki izmanto, lai pārvietotu ieročus un tehniku. Tomēr Krievijas amatpersonas noliedz apgalvojumus, ka bāze tiek izmantota, lai nodrošinātu ieroču piegādes grupējumam "Hizbullāh". Krievijas kuģu izvešana no Tartūsas var liecināt par Maskavas stratēģisko plānu pārskatīšanu reģionā.
Maskava meklē drošus veidus, kā izvest daļu savu spēku, un apsver iespēju tos īslaicīgi izvietot teritorijās, ko kontrolē Turcijas bruņotie spēki, ar turpmāku pārvietošanu uz Krieviju ar aviotransportu.
Vai Putina režīms pārdzīvos Sīrijas zaudēšanu?
Dažādi analītiskie centri ir aprēķinājuši, ka Putins tērē 2 miljonus mārciņu dienā, lai uzturētu savus spēkus Sīrijā. Tomēr, kā raksta "The Telegraph", karš Ukrainā ir viņa prioritāte, tādēļ, iespējams, viņš devis rīkojumu nepiešķirt ne raķetes, ne iznīcinātājus Asada aizsardzībai.
Tikmēr Kremļa propagandisti jau gatavo attaisnojumus šai atkāpšanās stratēģijai. Viņi apgalvo, ka Asada režīma krišanu izraisījis plašs rietumu sazvērestības plāns Krievijas vājināšanai. Turklāt Krievijas mediji ir pārtraukuši saukt Sīrijas nemierniekus par "teroristiem" un sākuši tos dēvēt par "bruņotām formācijām" – tas liecina, ka Kremlis ir atzinis viņu uzvaru un gatavojas sarunām.
"The Telegraph" intervētais analītiķis Marks Galeoti arī norāda, ka Asada režīma krišana var radīt nopietnas sekas Kremļa stratēģijai Tuvajos Austrumos un Āfrikā, kā arī ilgtermiņā ietekmēt situāciju pašā Krievijā.
Vienlaikus eksperti brīdina, ka Asada režīma ātrais sabrukums varētu pastiprināt Putina bezkompromisu nostāju attiecībā uz Ukrainu, apgrūtinot iespējas panākt mieru. Krievijas analītiķe Tatjana Stanovaja norāda: "Karš Ukrainā zināmā mērā Putinam maksāja Sīriju," piebilstot, ka šobrīd viņš būs vēl mazāk noskaņots demonstrēt jebkādu elastību.
"Hayat Tahrir al-Sham" ar sabiedrotajiem grupējumiem 27. novembrī sāka uzbrukumu, padzenot režima spēkus no plašām teritorijām, tostarp lielajām pilsētām Alepo, Hamas un Himsas, un naktī uz svētdienu iegāja Damaskā. "Hayat Tahrir al-Sham" saknes ir teroristu tīkla "Al Qaeda" Sīrijas atzarā, tomēr grupējuma līderis Džolani, kurš agrāk bija pazīstams kā ekstrēmists, pēdējos gados pauž daudz mērenākus uzskatus.
Sīrijas pilsoņu karš sākās pēc pret valdību vērstu protestu apspiešanas 2011. gadā un pārauga sarežģītā konfliktā, kurā iesaistījās dažādi grupējumi un ārvalstu, tostarp ASV, Krievijas un Turcijas, bruņotie spēki. Kara gaitā vairākus gadus plašas teritorijas kontrolēja džihādistu grupējums "Islāma valsts". Pilsoņu karā nogalināti vairāki simti tūkstoši cilvēku.
Asadu ģimenes valdīšana Sīrijā sākās 1970. gadā, kad apvērsumā nāca pie varas Hāfezs al Asads, kas valstī izveidoja diktatorisku un represīvu režīmu, kurā valdošais politiskais spēks bija sociālistu partija "Baath". Pēc viņa nāves 2000. gadā par valsts vadītāju kļuva viņa dēls Bašars.
