Aizrit jau trešais gads kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un aizvadītā gada laikā vērojama eskalācija, okupantiem kļūstot vēl agresīvākiem, jo īpaši pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Krievijas okupācijas spēki, lai arī lēni un ar lieliem zaudējumiem, tomēr spēj nodrošināt virzību dziļāk Ukrainas teritorijā no austrumiem. Tikmēr Ukrainas bruņotie spējuši īstenot negaidīti efektīvu pretuzbrukumu, ieņemot Krievijas teritoriju Kurskas apgabalā. Par negaidītu pavērsienu kara gaitā februāra otrajā pusē kļuva ASV jaunās administrācijas ierosinātās “miera sarunas” ar Krieviju.
Starptautisko notikumu ietekme uz kara gaitu Ukrainā
Starptautiskais atbalsts Ukrainai šajā periodā piedzīvoja lielas svārstības. Pagājušais gads iesākās ar lielām diskusijām ASV Kongresā par militārās palīdzības turpināšanu Ukrainai, par ko arī bijušā ASV prezidenta Džo Baidena administrācija saņēma asu kritiku no atsevišķiem republikāņu politiķiem.
Politisko ķīviņu dēļ iekavētā palīdzība radīja nopietnas sekas Ukrainai, ierobežojot tās bruņoto spēku spējas aizsargāties pret Krievijas agresiju un veicinot okupantu virzību uz priekšu. Lai arī debates par palīdzību beidzās pērnā gada aprīlī, līdz 2024. gada beigām tikai aptuveni 30% no solītās ASV militārās palīdzības bija sasniegusi Ukrainu.
Palīdzības aizkavēšanās lika vilties kā Kijivai, tā arī NATO sabiedrotajiem, un spiediena rezultātā Džo Baidena administrācija 2024. gada novembrī beidzot deva atļauju Ukrainai izmantot tāla darbības rādiusa amerikāņu raķetes pret militāriem mērķiem Krievijas iekšienē, reaģējot uz liecībām par Ziemeļkorejas karavīru parādīšanos Kurskas frontē.
Tikmēr Krievijas diktators Vladimirs Putins, cenšoties iebiedēt Rietumvalstis un cerot apturēt vai vismaz samazināt to atbalstu Ukrainai, parakstīja dekrētu, ar kuru tika apstiprināta atjaunotā Krievijas kodoldoktrīna.
Tā paredz, ka kodolieročus iespējams izmantot pret jebkuru valsti, kam nav kodolieroču, ja tās “agresiju” pret Krieviju vai tās sabiedrotajiem atbalsta kāda kodolvalsts. V. Putins dekrētu parakstīja neilgi pēc tam, kad Vašingtona atļāva Ukrainai izmantot ASV piegādātos tālas darbības ieročus triecieniem dziļi Krievijas iekšienē.
Atklāti lietot kodolieročus Krievija neuzdrošinājās, taču 2024. gada 21. novembrī veica triecienu pa Dņipro pilsētu ar vidējās darbības starpkontinentālo ballistisko raķeti, kas kodollādiņu vietā bija aprīkota ar mācību kaujas galviņām.
Šo uzbrukumu Kremļa režīms tūdaļ steidza izmantot propagandas labā. Kamēr Krievijas publika sajūsminājās, kārotais efekts Rietumvalstīs un Ukrainā tā arī netika sasniegts, Ukrainas bruņotajiem spēkiem turpinot apšaudīt mērķus Krievijā ar Rietumvalstu piegādātajiem tālās darbības ieročiem.
Īpašas ciešas saites Krievija izveidojusi ar Ziemeļkoreju, valstīm stiprinot sadarbību ne tikai ieroču, munīcijas un tehnoloģiju piegādēs, bet parakstot pat visaptverošu stratēģiskās partnerības paktu 2024. gada jūnijā, kas paredz apņemšanos abām valstīm sniegt savstarpēju palīdzību uzbrukuma gadījumā.
Abu valstu apņemšanās apliecinājums ir Ziemeļkorejas iesaistīšanos Ukrainas karā, nodrošinot Krievijai tik ļoti nepieciešamo personālsastāvu. Tika lēsts, ka Kurskā pret Ukrainu karo ap 11 000 Ziemeļkorejas karavīru, no kuriem, kā 2024. gada decembrī ziņoja V. Zelenskis, nogalināti ap 3 līdz 4 tūkstošiem. Neraugoties uz lieliem upuriem, šī gada sākumā izskanēja ziņas, ka Ziemeļkoreja Krievijas atbalstam karā gatava nosūtīt papildu karavīrus.
2025. gada februārī ASV jaunievēlētā prezidenta Donalda Trampa administrācija strauji uzsāka kursu uz “miera sarunām” ar agresorvalsti Krieviju, 18. februārī notika abu valstu delegāciju pirmā tikšanās Saūda Arābijā. ASV pieeja izpelnījusies neizpratni daudzu Rietumvalstu vidū, jo tā šķiet primāri vērsta uz Krievijas, nevis Ukrainas interešu aizstāvēšanu, tomēr par šīs ASV taktikas potenciālajiem rezultātiem tuvākajā nākotnē šobrīd nav iespējams spriest.
Eskalācija
2024. gadā gadā okupantu spēki koncentrējās uz vidēja lieluma teritoriju, pastiprinot uzbrukumus pilsētām Ukrainas austrumos.
Maijā Krievijas spēki mēģināja pārraut Ukrainas aizsardzību Harkivas apgabalā, ieņemot vairākus ciematus. Līdz maija beigām Ukraina palēnināja Krievijas virzību un atguva kontroli pār Harkivas ziemeļaustrumu teritorijām. Vienlaikus Krievijas karaspēks virzījās uz priekšu Doneckas apgabalā, gandrīz sagrābjot tādas stratēģiskas vietas kā Časivjaru, tādējādi apdraudot Ukrainas apgādes līnijas, tomēr kopumā šī ofensīva Krievijai izgāzās, kaut arī lielākā daļa pilsētas atrodas Krievijas spēku kontrolē.
2024. gadā kaujas lauka aktivitāte bija lielāka nekā 2023. gadā, lai gan, pēc Kara pētījumu institūta (ISW) datiem, lielākoties tā notika gada otrajā pusē, par ko Krievija smagi samaksāja.
Maskava divreiz uzstādīja rekordu lielākajam dronu uzbrukumu skaitam vienā kampaņā kopš kara sākuma: vispirms ar 145 droniem, kas tika palaisti naktī uz 9. novembri, un pēc tam ar 188 dronu triecieniem, kas sākās naktī uz 25. novembri. Pašā kara gadadienas priekšvakarā, 23. februārī, Krievija ar uzviju pārspēja iepriekšējos rekordus, palaižot Ukrainas virzienā 267 kaujas dronus.
Ukraina gada laikā veikusi vairākus nozīmīgus pretuzbrukumus Krievijas spēkiem, demonstrējot stratēģisku iniciatīvu un noturību.
Naktī uz 19. novembri Ukrainas bruņotie spēki veica pirmo triecienu Krievijas teritorijā ar ASV tāla rādiusa raķetēm ATACMS, mērķējot uz Krievijas munīcijas noliktavu Brjanskas apgabala Karačovas pilsētas rajonā. Dienu vēlāk sekoja Ukrainas bruņoto spēku trieciens Krievijas teritorijas dziļumā arī ar Lielbritānijas piegādātajām spārnotajām raķetēm “Storm Shadow”.
Lai arī kopš iebrukuma sākuma Ukrainas kontrolētā teritorija Kurskas apgabalā ir samazinājusies un bieži vien kauju rezultātā frontes līnijas pastāvīgi mainās, fakts paliek nemainīgs – agresorvalsts Krievija jau pusgadu spiesta rēķināties ar daļēju Kurskas teritorijas okupāciju un karadarbību tās teritorijā.
Šī gada janvāra sākumā Ukrainas spēki atsāka ofensīvu Krievijas Kurskas apgabalā. Atsevišķos apgabalos tika ziņots par sīvām kaujām, un Ukrainas karaspēks sāka virzīties uz priekšu. Ofensīvas mērķis bija izjaukt Krievijas militārās operācijas un apgādes līnijas reģionā.
Šī gada februāra sākumā Ukrainas spēki veica bezpilota lidaparātu triecienus pa Krievijas naftas un gāzes objektiem. Uzbrukumi izraisīja ugunsgrēkus “Lukoil” pārstrādes rūpnīcā Volgogradā un gāzes pārstrādes rūpnīcā Astrahaņā, kas abas atrodas aptuveni 500 kilometru attālumā no frontes līnijām. Šī bija jau piektā veiksmīgā Ukrainas operācija Krievijas teritorijā 2025. gadā, kuras mērķis bija sagraut Krievijas kara spējas.
Bezpilota lidaparātu triecieni veikti arī naftas pārstrādes rūpnīcai Rjazaņā, spirta rūpnīcai Tambovas apgabalā un ķīmiskajai rūpnīcai Brjanskā. Rjazaņas naftas pārstrādes rūpnīca, kas ir viena no lielākajām Krievijā, bojājumu dēļ vēlāk apturēja darbību.
Veiksmīgie Ukrainas specdienestu atentāti
Maskavā un okupētajos apgabalos Ukrainas specdienesti sarīkojuši vairākus sekmīgus uzbrukumus Krievijas sāktā kara Ukrainā augsta līmeņa atbalstītājiem, kā arī bruņoto spēku augstākajām amatpersonām. Šāds atentāts veikts pret Krievijas kara flotes virsnieku Valēriju Trankovski, kurš komandēja 41. Raķešu kuģu brigādi. Kā norāda Ukraina, tieši šis virsnieks bija vainojams spārnoto raķešu uzbrukumos Ukrainas pilsētām no Melnās jūras.
Ukrainas specdienestiem izdevies sekmīgi likvidēt arī bēdīgi slavenās Olenivkas soda izpildes kolonijas priekšnieku Sergeju Jevsjukovu, kurš ir vainojams apzinātā Ukrainas karagūstekņu (pamatā Mariupoles aizstāvju un bataljona “Azov” karotāju) spīdzināšanā, kā arī to apzinātā slepkavībā, uzspridzinot un nodedzinot koloniju ar tajā turētajiem ukraiņu kara gūstekņiem.
Nesenākais Ukrainas specdienestu panākums bija Krievijas armijas pretradiācijas, ķīmiskās un bioloģiskās aizsardzības karaspēka priekšnieka ģenerālleitnanta Igora Kirilova likvidācija, kuru Ukraina vaino plašā aizliegto ķīmisko vielu lietošanā pret Ukrainas karavīriem uzsāktās Krievijas agresijas laikā.
