Pēc Bašara al Asada režīma krišanas Sīrijā, agresorvalsts Krievijas klātbūtne tās iepriekš pārvaldītajās militārajās bāzēs –Tartūsas ostā un gaisa spēku bāzē Hmeimimā, kuras Krievijai bija stratēģiski svarīgas, nodrošinot tās spēku loģistiku ne tikai Sīrijā, bet arī Tuvajos Austrumos un Āfrikā, kļuvusi neskaidra. Šobrīd skaidra vienošanās par bāzu statusu starp Krieviju un jauno Sīrijas politisko vadību, visticamāk, nav panākta. Tālab tagad Krievija ir spiesta meklēt alternatīvas savu kaujinieku apgādei Āfrikā. Lai gan kā viena no šīm iespējām apsvērta bāzes izveide Portsudānā, šāds risinājums ir dārgs un neilgtspējīgs. Jau tagad ir skaidrs, ka Portsudāna nespēs kompensēt to militārās loģistikas centru jaudas, kādas līdz pat diktatora Bašara al Asada režīma krišanai Krievija izmantoja Sīrijā. Ņemot vērā šos apstākļus, ir skaidrs, ka tuvākajā laikā Krievijas ietekme Sīrijā un Vidusjūras reģionā samazināsies.
Jau ziņots – kopš 8. decembra, kad no Sīrijas varas tika gāzts Krievijas ilggadējais sabiedrotais diktators Bašars al Asads, Maskava no iepriekš izmantotajām bāzēm paspējusi izvest ievērojamu daudzumu iepriekš Sīrijā izvietotā militārā aprīkojuma. Šo faktu apliecina arī satelītattēli.
Sīrija pagājušajā mēnesī pārtrauca līgumu ar Krievijas kompāniju par Tartūsas ostas komerciālās daļas pārvaldību, taču Krievijas militārās klātbūtnes nākotne šajā ostā aizvien nav skaidra.
Krievijai Tartūsas un Hmeimimas bāzes bijušas kritiski svarīgas, lai atbalstītu operācijas Lībijā un citur Āfrikā. Jūras spēku bāze Tartūsā nodrošināja apgādi un remontu Vidusjūras austrumu reģionā izvietotajiem kuģiem. Bez šīs bāzes Krievijas flotei kļūst sarežģītāk uzturēt ilgstošas operācijas Vidusjūrā un Indijas okeāna rietumu daļā. Krievijas kuģi var būt spiesti izmantot Irānas un Alžīrijas ostas loģistikai, taču tas palielinātu Krievijas atkarību no sabiedrotajiem.
Savukārt Gaisa spēku bāze Hmeimimā bijusi svarīga loģistikas ķēdes daļa, kalpojot kā degvielas uzpildes punkts lidmašīnām, kuras veda bruņojumu, tehniku un algotņus uz Āfrikas valstīm.
Protams, Krievijai ir vairākas bāzes Āfrikā, kur Maskava pēdējos gados ir palielinājusi savu militāro klātbūtni. Šādi loģistikas atbalsta punkti ir Lībijā, Mali, Centrālāfrikas Republikā un Sudānā. Piemēram, Krievijas atbalstītie pret oficiāli atzīto Lībijas valdību karojošie maršala Halifas Haftara spēki kontrolē daļu Lībijas austrumu un dienvidu teritoriju, kur jau darbojas Krievijas algotņi – kādreizējā grupējuma “Vagner” atliekas. Tāpat Krievijas algotņi ir aktīvi gan Mali, gan Centrālāfrikas Republikā, kur tie nodrošina vietējo valdību aizsardzību apmaiņā pret dabas resursu izmantošanas tiesībām. Šobrīd Krievija Mali izmanto arī kā bāzes punktu operācijām visā Sāhelas reģionā, kur Krievija cenšas aizvietot Rietumvalstu bruņotos spēkus pēc to aiziešanas.
Lai kompensētu iespējamo gaisa spēku bāzes zaudēšanu Hmeimimā un jūras spēku bāzi Tartūsā, tā varētu censties vēl vairāk palielināt tās klātbūtni minētajos reģionos, taču eksperti norāda, ka bāzes Āfrikas valstīs, visticamāk, nebūs dzīvotspējīgas alternatīvas, raksta medijs “Radio Free Europe/Radio Liberty”.
Krievijas militārās vadības loģistikas centrs pēc Sīrijas ir pārvirzījies uz Lībiju, tomēr ar kravu piepildīti gaisa kuģi tik lielus attālumus nespēs veikt bez apstāšanās, tādējādi operāciju nodrošināšana Āfrikā caur Lībiju ir ļoti dārga, rakstīta “Telegram” kanāls “Два майора”.
Vienlaikus gan tiek novērots pieaugošs Krievijas transportlidmašīnu lidojumu skaits starp Sīriju un Lībiju, kas liecina, ka, neraugoties uz izmaksām, Krievija, iespējams, pārvieto daļu sava militārā aprīkojuma, norāda “Radio Free Europe/Radio Liberty”.
Lidojumu analīze liecina, ka Maskava uz Lībiju sūta transportlidmašīnas, no kurām dažas nāk no Sīrijas, bet citas no Krievijas bāzēm, vienlaikus nav skaidrs, kādu kravu šīs lidmašīnas pārvadājušas. Vienlaikus tas iezīmē agresorvalsts Krievijas centienus kā bāzi izmantot Maskavai draudzīgo maršala H. Haftara infrastruktūru. Krievijas reaktīvā transportlidmašīna Il-76 12. decembrī izlidoja no Krievijas uz Lībiju, dienu vēlāk devās atpakaļ uz Krieviju un nekavējoties lidoja atpakaļ uz Lībiju, liecina lidojumu ieraksti. Tikmēr lidojumu ierakstos no 16. decembra redzams, ka Il-76 lidoja no Krievijas uz militāro bāzi Bamako, Mali, ko izmanto Kremļa paramilitārie kaujinieki. Nākamajā dienā lidmašīna atgriezās Krievijā.
Transportlidmašīnas, kas lidoja no Krievijas uz Lībiju, izmanto NATO dalībvalsts Turcijas gaisa telpu. Vašingtonā bāzētais Kara izpētes institūts 12. decembrī norādīja, ka Krievijas loģistikas izaicinājumi Āfrikas sasniegšanai “palielinās Turcijas politisko ietekmi pār Krieviju.”
Vēl viens risinājums Krievijai varētu būt bāze pie Sarkanās jūras Portsudānā, par kuras izveidi šogad notikušas sarunas. Tomēr politiskā nestabilitāte Sudānā un aizvien valdošais pilsoņu karš sarežģī sarunas par pastāvīgu Krievijas militāro klātbūtni. Tomēr Sudāna ir paudusi gatavību piedāvāt Krievijai bāzi, raksta “The Maritime Executive”. Portsudāna, kā Krievijas kara flotes loģistikas atbalsta punkts varētu viegli uzņemt četrus karakuģus, tostarp ar kodolenerģiju darbināmus. Medijs norāda, ka daži analītiķi uzskata, ka šādas jaunas bāzes esamība atjaunotu Krievijas pastāvīgo klātbūtni Indijas okeānā.
Maskava gan turpina sarunas ar jauno Sīrijas valdību par tās militāro bāzu nākotni. Pašreizējā Sīrijas valdība, kuru vada Ahmeds aš Šarā, ir ieinteresēta saglabāt pragmatiskas attiecības ar Kremli. Apmaiņā pret bāzu saglabāšanu jaunais Sīrijas režīms Krievijai pieprasa skaidrus ekonomiskus un politiskus ieguvumus.
Abu Kasra paudis, ka Krievijas attieksme pret jauno Sīrijas valdību ir “ievērojami uzlabojusies” kopš diktatora Bašara al Asada gāšanas decembrī, un Damaska izsver Maskavas prasības. Viņam jautāts, vai Krievijai atļaus saglabāt savu jūras ostu Tartūsā un Hmeimimas gaisa bāzi Latakijā, Abu Kasra atbildēja: “Ja mēs no tā gūsim labumu Sīrijai, tad jā.”
“Kad Bašars al Asads nolēma doties uz Krieviju, viņš domāja, ka mums nav iespējams panākt vienošanos ar krieviem”, sacīja Abu Kasra. “Iespējams, attiecības ar viņiem [krieviem] tiks atjaunotas tādā veidā, kas vispirms kalpo Sīrijas un pēc tam viņu interesēm,” viņš teica.
Savukārt Krievijas ārlietu ministra vietnieks Mihails Bogdanovs pēc sarunām ar Sīrijas pagaidu valdību 28. janvārī norādīja, ka vienošanās par Krievijas militāro klātbūtni “prasa papildu sarunas”. “Līdz šim nekas nav mainījies. Mēs vienojāmies turpināt padziļinātas konsultācijas,” pēc tikšanās sacīja M. Bogdanovs.
Savukārt “Bloomberg”, atsaucoties uz anonīmiem avotiem, raksta, ka Krievija, visticamāk, saglabās samazinātu militāro klātbūtni Sīrijā.
“Maskava ir tuvu darījumam ar jauno Sīrijas valdību, kas ļautu tai saglabāt valstī daļu personāla un aprīkojuma”, norādījuši avoti, kuri vēlējās palikt anonīmi.
Nav garantijas, ka pašreizējās sarunas izdosies panākt vienošanos, taču pirmā notikusī telefonsaruna starp Sīrijas prezidentu Ahmedu aš Šarā un Krievijas diktatoru V. Putinu liecina, ka impulss pieaug.
“Maskava varētu palīdzēt cīņā pret Islāma valsti, kas aktīvi darbojas Sīrijas austrumos”, medijam pauduši avoti, “Krievijas pastāvīgā klātbūtne varētu arī palīdzēt Sīrijas līderiem līdzsvarot pieaugošo Turcijas ietekmi.”
Maskavas centieni panākt vienošanos ar aš Šaraa, lai saglabātu klātbūtni Tartūsā un Hmeimimā janvārī nonāca strupceļā. Cenšoties no tā iziet, V. Putins apliecināja gatavību dot ieguldījumu Sīrijas atjaunošanā.
Daudzas Eiropas amatpersonas vēlas, lai Krievijas spēki pamestu Sīriju. Taču Dienvideiropas politiķi, bažījas, ka Krievija savus varētu pievērsties Lībijai, ja tā zaudēs savas jūras spēku un gaisa spēku bāzes Sīrijā.
Kopš Asada krišanas vairākas lielvaras centušās iegūt ietekmi Sīrijā. Bijušā Sīrijas līdera galveno atbalstītāju - Irānas un Krievijas ietekme ir samazinājusies. Taču Turcija, Katara un Saūda Arābija ir izveidojušas ciešas saites ar aš Šarā. Ankara atbalsta draudzīgos spēkus ziemeļos un apsver iespēju būvēt militārās bāzes reģionā, savukārt Doha un Rijāda, iespējams, finansēs daļu no kara izpostītās valsts atjaunošanas.
Krievijas militāro bāzu zaudēšana Sīrijā būtiski ietekmēs tās militārās operācijas Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Kamēr Maskava cenšas paplašināt klātbūtni Āfrikas valstīs, tās loģistikas ķēdes kļūst sarežģītākas un finansiāli dārgākas.
Turpmākie Krievijas soļi būs atkarīgi no tā, vai tā spēs rast vienošanos ar Sīrijas valdību, vienlaikus izveidojot alternatīvas bruņoto spēku loģistikas bāzes Lībijā un Sudānā. Ja tas neizdosies, Maskavai būs jāsamazina militārā aktivitāte un klātbūtne reģionā vai jāatrod jauni sabiedrotie, kas varētu palīdzēt nodrošināt tās stratēģiskās intereses.
