Aukstā kara laikā Rietumeiropas valstīm dalība NATO bija nozīmīgākais veids kā aizsargātu savu teritoriju no padomju ekspansijas. NATO tika dibināta 1949. gadā kā kolektīvās aizsardzības alianse ASV vadībā, un tās galvenais mērķis bija ar politiskiem un militāriem līdzekļiem aizsargāt savu dalībvalstu brīvību un drošību, taču tiek maz runāts, kāda bija Rietumeiropas valstu nozīme miera un drošības uzturēšanā Aukstā kara laikā Eiropā. “Sargs.lv” skaidro, ko Eiropas valstis darīja, lai uzlabotu savu drošību, kā arī pilnveidotu NATO darbību.
Aukstā kara laikā Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) kļuva par Rietumu aizsardzības centrālo pīlāru pret padomju draudiem. ASV bruņotie spēki, kodolieroči un Māršala plāns, lai atbalstītu Rietumeiropas valstu atkopšanos pēc Otrā pasaules kara, palīdzēja Eiropai fokusēties uz valstu iekšējo attīstību, netērējot līdzekļus valstu militarizācijai, taču Rietumeiropas valstis spēlēja svarīgu lomu NATO, līdzsvarojot ASV lielvaras ietekmi ar savu reģionālo ieskatu un stratēģisko ieguldījumu.
ASV spēku izvietošana Eiropā
Būtiska loma Eiropas valstīm drošības nodrošināšanā bija ASV militāro bāzu izvietošana kontinentā, kas bija ļoti svarīga ātrai spēku nosūtīšanai konfliktā gadījumā. Šī klātbūtne bija skaidrs signāls PSRS par Rietumu vienotību un gatavību sevi aizstāvēt. Līdz 1950. gadu vidum ASV bija izvietojušas vairāk nekā 400 tūkstošus karavīru Eiropā ar bāzēm Rietumvācijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē.
Piemēram, Rietumvācija, kas robežojās ar Austrumu bloku, uzņēma ievērojamu skaitu ASV karavīru – 250 tūkstošus. Rietumvācijas kanclers Konrāds Adenauers stingri iestājās par amerikāņu militāro klātbūtni, uzskatot, ka tā ir būtiska Eiropas drošībai.
Viņam nebija ilūziju par padomju militāro draudu apmēriem. Uz austrumiem no “dzelzs priekškara” atradās vairāk nekā 30 padomju divīzijas, kas bija pārākas par Rietumu armijām gan karavīru skaita, gan aprīkojuma ziņā. Viņš sabiedrotos mudināja palielināt savus bruņotos spēkus un paplašināt drošības garantijas.
ASV kodollietussargs Rietumeiropā
ASV kodolieroču izvietošana Rietumeiropā bija NATO atturēšanas stratēģijas stūrakmens, taču tā arī ir viena no vispretrunīgāk vērtētajām stratēģijām. Tas nostādīja Eiropas valstis Aukstā kara iespējamās kodolkonfrontācijas pašā priekšā, taču tādi līderi kā Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere stingri aizstāvēja kodolieroču izvietošanu Eiropā.
1954. gada septembrī ASV uzsāka kodolieroču izvietošanu Eiropā, Lielbritānijas bāzēs izvietojot gravitācijas bumbas. Nākamajā desmitgadē ieroči nonāca Vācijā, Itālijā, Francijā, Turcijā, Nīderlandē, Grieķijā un Beļģijā. Kopumā ASV Eiropā izvietoja 24 dažādas ieroču sistēmas. 1971. gadā Eiropā bāzēto ASV kodolieroču skaits sasniedza aptuveni 7300. Pakāpeniski ASV divdesmit gadu garumā samazināja Eiropā izvietoto kodolieroču skaitu līdz aptuveni 4000.
Lai gan ASV kodolieroči bija svarīgākā PSRS atturēšanas sastāvdaļa, tas neatturēja no savu kodolieroču radīšanas arī Rietumeiropas valstis. Savu pirmo atombumbu Lielbritānija izmēģināja 1952. gadā, savukārt Francija 1960. gadā.
Eiropas politiskā vadība un lēmumi
Lai gan Aukstais karš bija sāncensība starp ASV un PSRS, arī Eiropas valstīm bija svarīga loma šajā laikā, lai stiprinātu NATO, kā arī uzlabotu attiecības ar Austrumu bloku.
Francijas prezidents Šarls de Golls kritizēja ASV dominējošo stāvokli NATO un vēlējās Eiropu bez ASV dominances, tāpēc nolēma atjaunot Francijas militāro, tehnoloģisko un diplomātisko neatkarību un izstrādāja Francijas kodolatturēšanas stratēģiju. Viņš veicināja debates par Eiropas autonomiju aizsardzībā, kas rezultējās plānā, kura mērķis bija izstrādāt kopēju Eiropas aizsardzības politiku.
Konrāds Adenauers komunistiskās varas paplašināšanos Eiropas sirdī uzskatīja par tiešu draudu Rietumu vērtībām. Neticot mierīgas līdzāspastāvēšanas iespējai, viņš stingri iestājās par NATO un ierobežošanas politiku, kā arī strādāja, lai izveidotu labas attiecības ar tās gadsimtiem ilgajiem ienaidniekiem, īpaši Franciju.
Savukārt Villijs Brends, Rietumvācijas kanclers no 1969. līdz 1974. gadam, centās uzlabot attiecības ar Austrumu bloku, izmantojot politiku, kas pazīstama kā Ostpolitik. Viņa darbības rezultātā 1970. gada augustā tika noslēgts līgums ar Padomju Savienību, aicinot uz demilitarizāciju un pašreizējo Eiropas robežu pieņemšanu, kā arī tika parakstīts neuzbrukšanas līgumu ar Poliju. 1971. gadā viņam tika piešķirta Nobela Miera prēmija.
Lielbritānijas premjers Harolds Makmilans strādāja, lai uzlabotu Lielbritānijas un ASV attiecības, kuras saspīlēja Suecas krīze. Saskaņā ar Naso līgumu 1962. gadā starp H. Makmilanu un ASV prezidentu Džons F. Kenediju ASV nodeva kodolraķetes britu zemūdenēm. Lielbritānija bija viena no aktīvākajām valstīm Aukstā kara laikā, nodrošinot militārās bāzes, komandcentrus amerikāņu karaspēkam, kā arī uzņēma ASV kodolzemūdenes.
Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere uzturēja kopīgu pasaules redzējumu ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu attiecībā pret Austrumu bloku, uzskatot to par “ļaunu ienaidnieku, kas nav pelnījis kompromisus”, saglabājot vēsas attiecības ar Padomju Savienību līdz Mihaila Gorbačova uzsāktajām reformām 1985. gadā.
NATO dalībvalstis Eiropā atvēlēja arī ievērojamu daļu no sava budžeta aizsardzības izdevumiem, saskaņojot to ar organizācijas mērķiem. Tās uzturēja ievērojamas pastāvīgas armijas, izstrādāja progresīvas militārās tehnoloģijas un piedalījās kopīgās mācībās, lai nodrošinātu NATO spēku savietojamību.
Militāro izdevumu statistikā pārsvarā dominē ASV, uzrādot skaidrus izdevumu pieaugumus Korejas karā, Vjetnamas karā un militāro spēku palielināšanu 80. gados. Rietumeiropas militārie izdevumi diezgan konsekventi pieauga Aukstā kara laikā, pēc tam strauji kritās no 1990. līdz 1995. gadam. Lielbritānija laika posmā no 1954. līdz 1969. gadam aizsardzībā tērēja aptuveni 7,4% no IKP, Francija 7%, savukārt Rietumvācija 4,7%.
