Ķīnas un Krievijas attiecības turpina attīstīties kā “jauna tipa lielvalstu sadarbība”, ko raksturo kopīgas intereses – pretestība Rietumu noteiktai pasaules kārtībai, sadarbība drošībā, tehnoloģijās un ekonomikā, kā arī vienotā autoritārā ideoloģija. Taču šī partnerība nav simetriska – Krievija kļūst arvien atkarīgāka no Ķīnas, savukārt Pekina rīkojas pragmatiski, saglabājot savas globālās intereses. Vienlaikus Ķīna redz Krieviju kā nepieciešamu partneri ilgstošajā konkurencē ar ASV. “Sargs.lv” analizē abu valstu attiecību būtību un to virzītājspēkus.
Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāja Vansa Ji tikšanās laikā ar Krievijas Drošības padomes sekretāru Sergeju Šoigu Pekinā šī gada 28. februārī iezīmēja jaunu posmu divpusējā stratēģiskajā koordinācijā. Abas amatpersonas uzsvēra, ka to sadraudzība notiek laikā, kad ASV un tās sabiedrotie cenšas izolēt Krieviju un atturēt Ķīnas ietekmes paplašināšanos.
“Ķīnas un Krievijas attiecībām ir spēcīgs iekšējais virzītājspēks, stabils sabiedrības atbalsts un unikāla stratēģiskā vērtība. [..] Ķīnas un Krievijas attiecības jaunajā laikmetā pārsniedz ne tikai Aukstā kara militārās alianses modeli, bet arī novecojušo bloku konfrontācijas domāšanu, un arvien vairāk demonstrē jaunā lielo valstu attiecību modeļa noturību un mieru. Abu valstu vadītāju stratēģiskajā vadībā Ķīnas un Krievijas attiecības arī turpmāk būs nesatricināmas kā kalns,” sacījis Vans Ji.
Tāpat Ķīnas puse vairākkārt norādījusi, ka attiecības ar Krieviju raksturo “vēsturiska loģika” un “iekšēja noturība”, kas nav pakļauta ārējam spiedienam vai apstākļu maiņai. Šāds formulējums signalizē par attiecību institucionalizāciju un noturību, kas pārsniedz parastu sadarbību.
Lai arī abu valstu līderi uzsver savienības “ne-militārās alianses” raksturu, militārā sadarbība starp Ķīnu un Krieviju pieaug, valstīm īstenojot kopīgus militāros manevrus un ieroču tehnoloģiju apmaiņu.
“Ķīnai neviena cita vara nevar dot tik daudz kā Krievija, īpaši šobrīd. Krievijas dabas resursu pārpilnība — ne tikai nafta un gāze, bet arī metāli, urāns, mēslojums, koksne, lauksaimniecības preces un ūdens – var palīdzēt Ķīnas ekonomikai. [..] Krievijai ir arī dažas progresīvas militārās tehnoloģijas, kas Ķīnai joprojām ir vajadzīgas, neskatoties uz Pekinas aizsardzības nozares attīstību,” raksta “Foreign Affairs”.
Tāpat Krievijas novājinātās, bet vēl aizvien funkcionējošās konvencionālās militārās spējas un kodolarsenāls dod Ķīnai nozīmīgu pretspēku NATO, jo piesaista ASV uzmanību Eiropas frontei un mazina spiedienu Āzijas reģionā.
Tikmēr Minhenes drošības konferencē, kas notika šī gada februārī, Vans Ji uzsvēra, ka Pekina “atbalsta jebkādus centienus panākt mieru Ukrainā” un kritizēja NATO paplašināšanos kā vienu no konflikta cēloņiem.
“Ķīna konsekventi atbalsta miera sarunas kā vienīgo izdzīvošanas ceļu, un Eiropa nedrīkst kļūt par citu lielvaru spēļu laukumu,” sacīja Vans Ji.
Viņš konferencē arī izcēla Ķīnas nepieciešamību pēc Krievijas gāzes. Vans Ji sacīja, ka Ķīna un Krievija ir guvušas spēku no pagātnes izaicinājumiem un izstrādājušas visaptverošu stratēģisku koordinācijas partnerību jaunajam laikmetam.
“Ķīnai un Krievijai ir normāla ekonomiskā un tirdzniecības apmaiņa. Ja Ķīna neimportēs naftu un gāzi no Krievijas, kā gan tā varēs apmierināt savas prasības un vairāk nekā 1,4 miljardu ķīniešu vajadzības,” sacīja Vans Ji.
Ķīna savukārt Krievijai nodrošina investīcijas, tehnoloģijas un infrastruktūras projektus, piemēram, caur “The Belt and Road Initiative” jeb "Joslas un ceļa" iniciatīvu un tās savienošanu ar Eirāzijas Ekonomisko savienību (EAEU).
Jāatzīmē arī, ka tirdzniecības paplašināšana rubļos un juaņās mazina abu valstu atkarību no Rietumu finanšu sistēmām, piemēram, SWIFT, veidojot ekonomisku drošības buferi pret Rietumu sankcijām.
Vienlaikus gan, kā analizē “Foreign Affairs”, neskatoties uz retoriku par “neierobežotu” partnerību, Ķīna tomēr piesardzīgi izvērtē savu atbalstu Krievijai. Pekina izvairās no tiešas militārās palīdzības Maskavai, baidoties no Rietumu sankcijām un reputācijas riskiem.
Gan Pekina, gan Maskava uzskata, ka ASV vada ideoloģisku hegemoniju, kuras mērķis ir uzturēt Rietumu dominanci, kuras to definē kā demokrātiju, cilvēktiesības un starptautiskos noteikumus. Šai vīzijai tiek pretnostatīts mērķis izveidot “taisnīgāku daudzpolāru pasauli”, kur lielvalstis var ietekmēt globālo kārtību uz suverenitātes, neiejaukšanās un savstarpējās cieņas pamata.
