Latvijas valsts vēsture nav sena, tai ir mazliet vairāk nekā 100 gadu, taču šajā laikā ir piedzīvots daudz ciešanu. Latvijas Neatkarības karš, Nacistiskās Vācijas un PSRS okupācija, kā arī Otrais pasaules karš, kas atņēmis tūkstošiem Latvijas civiliedzīvotāju un karavīru dzīvību. Karā un okupāciju laikā kritušie tiek pieminēti piemiņas dienās, viena no tām ir 16.marts, kurā atminas par latviešu leģionā dienējošajiem tautiešiem. Šis dienas ietvarā Latvijas Kara muzejs organizēja diskusiju, uzdod provokatīvu jautājumu – vai apvienot visu karu karavīru piemiņas dienas vienā?
Par karavīru piemiņas vietu izveidi ir atrastas liecības jau kopš Viduslaikiem, un kā norāda Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) pētnieks Valdis Kuzmins, šajās piemiņas vietās tika godināti visu karojošo pušu kritušie karavīri.
Jau tuvāk mūsdienām, vairākas valstis ir ieviesušas vienotu piemiņas dienu visiem karos kritušajiem karavīriem – ASV tā ir “Memorial Day” katra gada maija mēneša pēdējā pirmdienā, Lielbritānijā tā ir “Remembrance Day” 11. novembrī, kad tiek pieminēti visi mirušie karavīri neatkarīgi no viņu armijas piederības. Un tieši Valdis Kuzmins uzdeva šo provokatīvo jautājumu – vai arī Latvijā gan Leģionāru dienu, gan 8., vai 9.maiju apvienot vienā datumā, kurā atcerētos par abās frontes pusēs kritušajiem latviešu karavīriem.
Diskusijas sākumā V.Kuzims gan piebilst, ka “laikam ejot, tas ir jāizlemj pašai sabiedrībai, nevis Saeimai nobalsojot un ar dekrētu pieņemto jauno atceres dienu.”
Dr. Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents, atbalstīja šo ideju, norādot: “piemiņas dienu mums kalendārā ir par daudz. Zinu, ka tas nav populārs viedoklis, taču arī saprotu kādēļ to ir tik daudz. Tā ir jaunas nācijas pazīme, mēs apzinām savu vēsturi, kad katrs pagrieziens katrs traģisks vēstures brīdis ir svarīgs, taču vienā brīdī rodas jautājums, kuras dienas būs svarīgākas par citām.”
Viņš izprot abu karojošo pušu veterānu piesaisti konkrētajam datumam, taču norāda, ka “tas nav stāsts par Latviju, tas ir stāsts par traģēdiju. Latvijas valsts neeksistē tajā brīdī. Latvijas valsts tajā brīdī nevar aizstāvēt savus pilsoņus. 11. novembris būtu labs risinājums. Šeit mēs varam teikt - paies laiks un tad mēs redzēsim.”
Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Kaspars Zellis diskusijā arī norādīja, ka bieži politiskās partijas un politiķi, savā aģitācijā izmanto vienas vai otras puses bruņoto spēku piemiņas dienu un bieži šādā veidā pašu karavīru piemiņa pazūd politiskajās debatēs.
Vēstures skolotājs un Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības valdes loceklis Roberts Ķipurs atzina, ka lai gan mēs esam jauna nācija ar lielu skaitu piemiņas dienu, taču pats svarīgākais ir izprast šo atceres dienu nozīmi sabiedrībai, jo tādējādi “mēs parādām sev un arī nākotnei kā tad šī valsts ir attīstījusies.”
Arī vēstures skolotājs Edgars Plētiens uzsvēra nepieciešamību skaidrot vēstures notikumus. “Skolēniem tie ir tikai datumi, tie daudz ko neizstāsta. Ir nepieciešams skolā mācīt vēsturi ar piemēriem. Es saviem skolēniem šo vēstures pieredzi mākslīgi uzkonstruēju, nevis vienkārši lasot tekstu, bet iejūtoties abu karaspēku karavīru situācijā un izprotot viņu nostāju,” diskusijā Latvijas kara muzejā sacīja skolotājs E.Plētiens.
Vienisprātis eksperti bija arī par kopīgo piemiņas vietu Latvijas karavīriem – Brāļu kapi. Valdis Kuzmins diskusijā saka: “Brāļu kapi ir uzbūvēti tā, lai uzrunātu jebkuru, lai pieminētu jebkuru un jebko, kas šķiet pieminēšanas vērts.”
Pasākuma ietvaros notika arī Latvijas Kara muzeja izdevuma “100 liecības par Latviju Otrajā pasaules karā” prezentācija. Tā ir muzeja vēsturnieku sagatavota grāmata, kur ar muzeja priekšmetu starpniecību tiek izstāstīts Latvijas Otrā pasaules kara stāsts. Katalogā lappusēs atrodami kara laikā lietotie ieroči un munīcija, formas tērpi un ekipējuma piederumi, krūšu nozīmes un apbalvojumi, karogi un plakāti, unikāli dokumenti, fotogrāfijas un citas liecības no teju visām muzeja krājuma kolekcijām.
