Nākamās desmitgades laikā Norvēģijas bruņoto spēku prioritātes būtiski nemainīsies - paredz Norvēģijas Ārpolitikas centra vecākais pētnieks Kaštens Fri (Karsten Frii). Sarunā ar “Sargs.lv” viņš analizē arī obligātā militārā dienesta nozīmi Norvēģijas bruņoto spēku rekrutēšanā un Kara flotes attīstības problemātiku.
Lielākā daļa Rietumvalstu ir atteikušās no obligātā militārā dienesta. Kāpēc Norvēģija to turpina?
Jāņem vērā, ka obligātais militārais dienests ir noteikts Norvēģijas Konstitūcijā, kas arī apgrūtina atteikšanos no tā. Otrkārt, iesaukta tiek tikai daļa no 19 gadus vecajiem puišiem un meitenēm, līdz ar to tie, kuri tiek rekrutēti, ir visai motivēti, jo no obligātā dienests ir iespējams arī atteikties. Pašlaik, kad notiek atgriešanās pie konvencionālās aizsardzības, kas prasa vairāk karavīru nekā līdz šim, obligātais militārais dienests ir pozitīvs faktors.
Kādi ir Norvēģijas bruņoto spēku un visas Norvēģijas aizsardzības sistēmas attīstības mērķi nākamajā desmitgadē?
Norvēģijā diskusijas par aizsardzības politiku un tās attīstības stratēģiju nekad nerimstas. Pirmkārt, Norvēģijas bruņoto spēku attīstība saistās ar dažām smagajām bruņojuma platformām – Norvēģija iepirkusi 52 “F-35 Lighting II” iznīcinātājus, kuru ieviešana bruņojumā prasīs lielus finansiālos un administratīvos resursus. Otrs attīstības virziens ir Norvēģijas Kara flotes rīcībā esošās zemūdenes un fregates. Sauszemes spēku kodols ir mehanizētā brigāde trīs mehanizēto bataljonu sastāvā. Bruņoto spēku attīstības pamats pašlaik ir šo elementu attīstība kā vienotam, savstarpēji integrētam spēkam, nevis trīs atsevišķām ieroču šķirām, savukārt jau iepirktās platformas neļauj nākamās desmitgades laikā kaut ko radikāli mainīt.
Zināmas pārmaiņas ir sagaidāmas arī Kara flotē, 2018. gadā Norvēģijas fregate “Helge” uzskrēja uz sēkļa un tika norakstīta, tāpēc ir nepieciešams aizpildīt trūkumu, ko kuģa zaudējums radījis.
Karakuģi arī nav sistēmas, kas tiek mainīti pēc “viens pret vienu” bāzes, līdz ir sagaidāmas diskusijas par Kara flotes virsūdens elementa nākotni. Tāpat ir paredzama arī zemūdeņu nomaiņa. Šie jautājumi iekļaujas debatēs par Norvēģijas Kara flotes nākotni – vai tai koncentrēties uz krasta apsardzi, vai arī iekļaut kādus elementus, kas gatavi operēt arī t.s. “zilo ūdeņu” operācijās.
Atsevišķs temats ir tehnoloģijas un to ietekme uz bruņoto spēku nākotni. Šajā gadījumā jārunā ne tikai par bezpilota vai autonomajām sistēmām, bet arī sistēmām, kuras, piemēram, veiksmīgāk integrē un padara efektīvākas jau esošās tehnoloģijas.
