Ir daudz darāmā gan ASV, gan Eiropas Savienībai. Mūsu stratēģiskie pretinieki, tai skaitā Krievija, neatkāpsies, ja viņi mūs uzskata par vājiem, sašķeltiem un apjukušiem, centīsies to izmantot savā labā. Varbūt viņiem nav ilgtermiņa plāna, bet īstermiņa kārdinājumiem šīm valstīm var būt pārāk grūti pretoties. Tā, uzstājoties Lennarta Meri konferencē Tallinā, saka viens no pieredzējušākajiem Eiropas politiķiem, bijušais Zviedrijas ārlietu ministrs un ekspremjers, tagad Eiropas Ārlietu padomes (The European Council on Foreign Relations) līdzpriekšsēdētājs Karls Bilts (Carl Bildt).
Bijušajam Igaunijas prezidentam L. Meri veltītajā lekcijā K. Bilts uzsvēra, ka šajās dienās aprit trīsdesmit gadi, kopš Igaunija, Latvija un Lietuva atguva neatkarību. Kaut retrospektīvi tas izskatās vienkārši vai pat harmoniski, tas bija dramatisks laiks. Šajā procesā ceļā uz brīvību Igaunijas eksprezidents L. Meri bijis ārkārtīgi pārliecināts, jo pēc būtības viņš nebija politikas vai varas, bet gan ideju, vēsturiskas perspektīvas un kultūras pārliecības cilvēks.
“Viņam Krievija bija Aleksandrs Puškins, Eiropa – Imanuels Kants un Igaunija, protams, bija mājas. Mājas, kas bija daļa no šīs apgaismības Eiropas un kuras mērķis bija dzīvot – kā viņš pats teicis – mierā un laimē bez Krievijas,” norāda K. Bilts.
Tas attiecas gan uz Covid-19 pandēmijas apkarošanu, palielinot vakcinācijas aptveri, gan uz kopīgiem centieniem mazināt “cilvēka pēdas” nospiedumu uz straujajām klimata pārmaiņām.
“Kādreiz mēdzu teikt, ka Arktikā tas notiek divreiz ātrāk nekā citur. Tā vairs nav taisnība. Jaunākajos Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojumos teikts, ka nu jau pārmaiņas tur notiek trīs reizes ātrāk nekā citur. Polārais ledus sarūk, jo Grenlandes “ledus cepurē” līst lietus. Tikai pāris gadu desmiti, un tas ietekmēs mūs visus. Pasaulei jāpāriet uz nulles emisiju līmeni, izbeidzot vairākus gadsimtus ilgo atkarību no fosilā kurināmā,” viņš saka, atzīstot – tas nepavisam nebūšot viegli, jo pasaules valstis joprojām tērējot piecus triljonus dolāru fosilā kurināmā subsidēšanai. Taču reāls rezultāts sagaidāms vien tad, ja kopīga mērķa vārdā sadarbojas visi bez izņēmuma.
Diemžēl pieaugošais ģeopolitiskais saspīlējums, kurā lielu lomu ieņem gan Krievija, gan Ķīna, šo sadarbību tikai apgrūtinās. Pārāk ilgu laiku mūsu uzmanība ģeopolitikā galvenokārt bijusi vērsta uz Eirāziju, taču veiksmes pamatā ir spēcīgākas Eiropas Savienības veidošana ar ciešu eiroatlantisko saiti attiecībās ar ASV un Kanādu.
Tāpat viņš vērš uzmanību, ka iespējamās konfliktzonas Eiropai ir daudz tuvāk, nekā sākumā var šķist. Tā pati Afganistāna nemaz neatrodas ļoti tālu, un tur notiekošais var tieši ietekmēt kā Dienvidāziju, tā Vidusāziju. Tā ir daļa no bīstamas nestabilitātes zonas, kas stiepjas no Nīlas līdz Indai.
Atskaņas no aiziešanas no Afganistānas mūs satricinās vēl ilgi. Ir daudz mācību, kas jāapgūst. Tas attiecas arī uz uzticamību, saistībām, stratēģisku pacietību. Alianšu un partnerības saliedētību arī stresa apstākļos.
Tuvāko nedēļu laikā Baltijas valstu robežu tuvumā Krievijas un Baltkrievijas kopīgo militāro mācību “Zapad” laikā gaidāma milzīga militārā spēka koncentrācija. Ja militārie manevri ir tikai manevri, likumīgi un nepieciešami, tad nav pamata uztraukumam, taču, tā kā “Minskā [Aleksandrs Lukašenko] ir trakais šo manevru vidū, mums ir pamats būt modriem”, uzskata eksperts. “Izmisuši diktatori ir bīstami,” viņš piebilst. Taču vienmēr tuvumā atrodas arī Krievija – visapdzīvotākā no Eiropas valstīm, ar vienpadsmit laika joslām un simtkārt lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Igaunijā.
“Acīmredzamu iemeslu dēļ Lennarts Meri domāja par Krievijas nākotni, vienā no savām pēdējām runām sakot – “mēs esam par zemu novērtējuši Krievijas milzīgo vēsturisko inerci", un brīdināja – priekšstats, ka kaimiņi ir bīstami, dzīvo Krievijā.” saka K. Bilts.
Tāpat L. Meri savulaik uzskatījis, ka Krievijai būs vajadzīgas vismaz divas paaudzes, lai atveseļotos no totalitārisma un atbrīvotos no šīs sāpīgās vēstures nastas, tomēr “šobrīd prezidents Putins vairāk nodarbojas ar savas valsts vēstures pārrakstīšanu, nevis tās nākotnes veidošanu”.
Tāpat pastāv bažas, ka laika gaitā arī Ķīnai ir ambīcijas kļūt par pasaules lielvaru, pat, ja tās ietekme pieaugs, Ķīnai ir līdzīgas problēmas kā Krievijai – nespēja padarīt savus kaimiņus par labākajiem draugiem. Līdz ar to patiesais varas lielums pārskatāmā nākotnē nebūs sasniedzams.
“Man prātā fundamentāls jautājums – vai Eiropa atkal var būt lielvara, kas ir gatava dalīties atbildībā ar saviem sabiedrotajiem otrpus Atlantijas okeānam, bet spēj arī rīkoties viena, aizstāvot savas intereses?” retoriski jautā K. Bilts. “Ko šodien teiktu Lennarts Meri? Domāju, viņš būtu ļoti noraizējies par tagadni, bet vienlaicīgi arī būtu pārliecināts par nākotni. [..] Viņš droši vien būtu teicis – tas, ko Kants rakstīja 1795. gadā savā slavenajā filozofiskajā esejā “Par mūžīgo mieru”, šodien ir tikpat aktuāli kā toreiz. Tikai tad, kad visas valstis, to laiku vārdiem sakot, kļūst par republikām (mūsdienu izpratnē – demokrātijām ar atvērtām sabiedrībām), mēs varam sākt redzēt mūžīgu mieru kā patiesi iespējamu,” rezumē Karls Bilts.
