Pasaule ir mainījusies, un NATO uzdevums šajā mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā ir turpināt nodrošināt gan kolektīvo aizsardzību, gan nepieciešamības gadījumā spēt tikt galā ar krīzēm, sadarbojoties ar līdzīgi domājošiem partneriem visā pasaulē. Tā intervijā “Sargs.lv” atzīst NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos Baiba Braže. Viņa arī stāsta, ka par spīti dažādu globālu izaicinājumu radīšanai Ķīna šobrīd netiek uztverta kā NATO pretinieks, bet tiek atzīts, ka pastāv gan izaicinājumi, gan neskaidrības, tomēr ir iespējama arī sadarbība tādās jomās kā klimata izmaiņu mazināšanā.
Baiba Braže stāsta – NATO jaunais stratēģiskais koncepts nepieciešams, lai NATO spētu gan atturēt, gan aizsargāt pret arējiem draudiem situācijā, kad strauji attīstās tehnoloģijas, digitalizācija, autonomu sistēmu izstrāde, robotika, kosmosa tehnoloģijas, kā arī vienlaikus draudus valstu drošībai var radīt arī klimata izmaiņas.
Tāpat arī nav atklātības un iesaistīšanās no Ķīnas puses par tās straujās militārās attīstības nolūkiem un bieži vien – arī izaicinošo uzvedību. Tāpēc NATO sabiedrotie uzskata, ka veiksmīgu dialogu vislabāk uzturēt, ja valstis savstarpēji sadarbojas. Vienlaicīgi NATO rūpīgi seko līdzi arī Ķīnas un Krievijas kopīgajiem projektiem, lai gan pašreiz abu lielvaru sadarbība tiešus draudu aliansei nerada.
Pēc NATO spēku, jo īpaši ASV kontingenta, haotiskās izvešanas no Afganistānas Krievija un Ķīna sāka izplatīt divus naratīvus – NATO nepildīs savas saistības, kamēr Rietumi zaudē savas pozīcijas globālajā politikā un ir “aizejoša vara”. Kāda situācija šobrīd ir NATO iekšienē, kad, kā atzinuši vairāki militārie eksperti, par spīti uzvarētajām kaujām, pats karš ir zaudēts?
NATO sabiedrotie Afganistānā bija vairāk nekā 20 gadus. Alianses spēku klātbūtne, par ko tika lemts pēc 2001. gada teroraktiem ASV, sākās 2003. gadā ar nelielu klātbūtni. Tomēr sabiedrotie pakāpeniski Starptautisko drošības spēku jeb ISAF (International Security Assistance Force) misijas uzdevumus paplašināja, pāraugot operācijā, kas aptvēra visu Afganistānas teritoriju, un tajā piedalījās līdz pat 150 000 karavīru. Tā tiešām kļuva par vērienīgu militāru operāciju, bet diezgan paradoksāli radot situāciju, ka militārie spēki ne tikai veica bruņotas darbības, bet arī gādāja par daudzām citām lietām – vadīja atjaunošanas darbus, pat atsevišķas provinces, veicot uzdevumus, kuri militārajiem aizsardzības spēkiem pēc būtības nebūtu jādara.
Vēlāk sabiedrotie nonāca pie secinājuma, ka NATO loma Afganistānā ir cita, pakāpeniski nododot provinču vadību Afganistānas pusei, kamēr NATO apmācītu un trenētu vietējo armiju. Tā tika izveidota „Resolute Support” operācija, kas ilga līdz 2021. gadam. Šo gadu laikā NATO karavīri palīdzēja Afganistānas drošības spēkiem, apmācot armiju un trenējot īpašās Speciālo uzdevumu vienības, kuras rūpējās par drošību Afganistānas teritorijā, veica kaujas operācijas pret Taliban un citām grupām. NATO spēkus veidoja ap 12 000 karavīru, no kuriem ASV spēki sastādīja salīdzinoši nelielu daļu.
Operācija pēc visu sabiedroto konsultācijām un kopīga lēmuma tika izbeigta šogad, nododot atbildību par drošību valstī pašu Afganistānas drošības spēku rokās. Protams, tā vairāk bija ASV iniciatīva, un visi NATO militārie spēki drošā veidā tika izvesti līdz šī gada 4. jūlijam. Kad talibi pārņēma varu arī Kabulā, sabiedrotie organizēja vērienīgu evakuācijas operāciju, kas faktiski bija līdzvērtīga krīzes vadības misijai un paradīja sabiedroto militārās spējas, īsā laikā evakuējot ap 120 000 cilvēku.
Jāatceras, ka visas NATO operācijas laikā no Afganistānas netika veikts neviens uzbrukums sabiedroto valstu teritorijām. Tagad būtiskākais Taliban režīmam būs, kā viņi spēs pārvaldīt valsts teritoriju un nodrošināt, lai no tās nenotiktu teroristu uzbrukumi.
Šobrīd NATO iekšienē notiek diskusijas par šajā starptautiskajā operācijā gūtajām mācībām – kas paveikts labi, kas ne tik labi un ko no tā ņemt vērā citās jomās.
Vai šī Afganistānas pieredze varētu ietekmēt NATO spēku iesaisti citās starptautiskās miera uzturēšanas operācijās nākotnē? Kā zinām, NATO spēki joprojām atrodas, piemēram, Kosovā.
Šobrīd starptautiskā drošības un miera operācija KFOR Kosovā ir lielākā NATO operācija. Tā ir ar ANO mandātu izveidota operācija, kurā piedalās arī Latvijas bruņoto spēku karavīri. Jau tagad varam teikt, ka tā ir pasargājusi no konfliktu uzliesmojumiem, kuru saasinājumu vēl nesen redzējām, kad NATO karavīriem bija jāpastiprina robežkontrole uz Kosovas robežas ar Serbiju. Politiski iesaistījās arī Eiropas Savienība, līdz ar to kopīgiem spēkiem konflikta saasinājums tika noregulēts.
Par to, kā tieši Afganistānā gūtās mācības tiks izmantotas tālāk, vēl pāragri spriest. Decembra sākumā būs publisks NATO paziņojums par secinājumiem. Protams, katra sabiedroto valsts par šiem jautājumiem diskutē atsevišķi, un tas ir saprotami, jo tā bija skaitliski lielākā NATO operācija ar tik daudziem iesaistītiem karavīriem.
Taču vēlos uzsvērt, ka šajā operācijā piedalījās faktiski visa starptautiskā sabiedrība, NATO loma nebija visaptveroša, īpaši pēdējos gados, kad nodrošinājām apmācību un palīdzības misiju. Sava loma šajā operācijā bija gan ANO, gan ES, gan starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām.
Cik gatava alianse ir globālo lielvaru sāncensības periodam? Vai NATO tā nebūs zināma “atgriešanās pie saknēm”?
Lasot protokolus un diskusijas par NATO izveidošanu 1949. gadā, redzam, ka valstu prātos liela loma bija arī Vācijas kā 2. Pasaules kara agresora atturēšanai un vēlāk – “ievilkšanai” kādā sadarbības formātā. Tā kā tas nebija tikai par PSRS vai Auksto karu. Tajā brīdī visiem bija skaidrs, ka pastāv vairāki ārējie izaicinājumi.
Protams, svarīga bija lielvalstu sacensība, kā mēs šobrīd sakām – sistēmiskā sacensība – starp nosacīti demokrātiskajām valstīm un autoritārajiem režīmiem. Tā pastāv arī pašlaik, un NATO uzdevums šajā situācijā neapšaubāmi ir rast nākamos piemērošanās instrumentus, lai nodrošinātu gan kolektīvo aizsardzību, gan krīžu vadību mūsdienu ģeopolitiskās sacensības apstākļos.
Iepriekšējo gadu laikā īpaši aktuāls kļuva jautājums par Eiropas dalībvalstu lielāku finansējuma nepieciešamību aizsardzības izdevumiem un aliansei kopumā. Kā šis jautājums tiks risināts nākotnē?
Skaidrs, ka Eiropas valstīm jāturpina investēt savā aizsardzībā. Tā “miera dividende” kopš Aukstā kara beigām, samazinot finansējumu un investīcijas aizsardzības spēkos, daļēji ir pārvarēta. Kopš 2014. gada finansējums visā aliansē, īpaši Eiropas dalībvalstu vidū, ir ievērojami audzis. Paredzam, ka līdz šī gada beigām NATO kopīgais aizsardzības izdevumu palielinājums sasniegs vismaz 260 miljonus eiro, kas liecina, ka šī tendence ir pareiza. Taču svarīgi ir investēt nevis tikai aizsardzībā vispārīgi, bet gan konkrētās spējās. To, kādas spējas dalībvalstīm jāattīsta, nosaka konkrēti NATO plāni.
Līdz šim NATO izdevies noturēt militāro pārākumu pār potenciālajiem pretiniekiem. Kā to izdarīt arī turpmāk?
Jāatzīst, ka sabiedroto valstīm ir šīs spējas daudzās jomās – vai tas būtu informācijas un datu uzņēmums, “smagās” aizsardzības industrijas vai tehnoloģiju uzņēmums. Tas ir sabiedroto spēks, taču jautājums – kā to izmantot mūsu visu aizsardzībai un apdraudējumu novēršanai? Skaidri zinām, ka šie tehnoloģiskie sasniegumi un attīstība no mūsu sāncenšu puses tiek izmantoti mērķtiecīgiem kiberuzbrukumiem un dezinformācijas kampaņām. Te parādās privātā sektora loma un atbildība, kas ir jaunais elements, ko NATO apzināti attīsta, jo svarīgs ir ne tikai dialogs ar “tradicionālo” aizsardzības industriju, bet arī jauno tehnoloģiju, start-up uzņēmumiem. Tāpēc jau pagājušajā NATO samitā tika lemts par NATO Aizsardzības industrijas akseleratora un Inovāciju fonda izveidi. Tas ir veids, kā 30 sabiedroto vidū nepazaudēt šo tehnoloģisko pārākumu, celt arī kopējo līmeni.
NATO valstis saskaras ar dažādiem drošības izaicinājumiem – Eiropas Ziemeļaustrumos tos rada Krievija, Dienvidos – Tuvo Austrumu klātbūtne un teroristiskās organizācijas. Tikmēr ASV nobažījušās par Ķīnas ģeopolitiskajām ambīcijām. Vai NATO jaunais stratēģiskais koncepts paredz aktīvāku alianses iesaisti šo izaicinājumu novēršanā?
NATO, tāpat kā ikviena sabiedrotā valsts atsevišķi, aug un piemērojas apstākļiem, arī kompānijas mainās šajā datu un metadatu laikmetā, kas paātrina ne vien lēmumu pieņemšanas procesu, bet arī spēju rīkoties. Tas attiecas gan uz aizsardzības industriju, gan sabiedroto sadarbību, gan uz dažādiem konceptiem. Tieši tāpēc 30 dalībvalstis stratēģiskā līmenī vienosies par nākamajiem pamatuzdevumiem aliansē. No tā izriet, kāda piemērošanās vajadzīga mūsu militārajam sektoram, un tas attiecas arī uz lēmumu pieņemšanu.
Laikmetā, kad pastāv dažādas autonomās sistēmas, kosmosā izvietotās spējas ar datu novadi, tiek testētas mākslīgā intelekta vadītas iekārtas, skaidrs, ka fiziska uzbrukuma gadījumā fiziska sapulcēšanās varētu būt novēlota, tāpēc jābūt skaidram lēmumu pieņemšanas procesam.
Šobrīd NATO nav konkrēti definējis Ķīnu kā potenciālo pretinieku. Vai pieļaujat, ka šis statuss jaunā stratēģiskā koncepta ietvaros varēt tikt pārskatīts?
Jums taisnība, Ķīna nav definēta kā potenciālais pretinieks, bet gan kā izaicinājumu radītāja un potenciālais partneris. Vienlaikus sabiedrotie skaidri izteikušies, ka no Ķīnas vēlas saņemt skaidrību gan par tās militāro spēju straujās attīstības nolūkiem, gan kodolspēju un kosmosa tehnoloģiju attīstību. Vēlamies zināt, kāpēc Ķīna pret NATO valstīm un to uzņēmumiem vērš daudzus kiberuzbrukumus, kas ir šī “piespiedošā” rīcība to darīt? Ne vienmēr Ķīna iesaistās un mums atbild, taču sadarbība ar šo lielvaru NATO ir ļoti svarīga arī globālās bruņojuma kontroles, klimata izmaiņu jautājumu un tehnoloģiju regulējuma kontekstā. Svarīgi, lai Ķīna iesaistītos un sadarbotos.
Tikmēr Ķīna arvien ciešāk sadarbojas ar Krieviju, arī militārā jomā. Vai tas varētu pamudināt Krieviju veikt kādas jaunas avantūras?
Krievijas agresīvā sistēmiskā uzvedība, pārkāpjot starptautiskas tiesības, neapšaubāmi rada draudus eiroatlantiskajai drošībai. Tas attiecas gan uz Latviju, gan citām sabiedroto un arī partnervalstīm ārpus alianses. Nevaram paļauties uz valsti, kas ir spējīga citai valstij atņemt teritoriju un par to melot. Līdz ar to arī nav īsti skaidrs Krievijas nolūks sadarbībai ar Ķīnu, taču nevaram teikt, ka abu lielvalstu pašreizējā sadarbība radītu tiešus draudus NATO – uzmanīgi vērojam un sekojam līdzi notikumu attīstībai.
Lukašenko režīms Baltkrievijā pašlaik tiek izmantots kā “Putina huligāns” hibrīdkarā pret ES un NATO valstīm. Kā Baltkrievijas loma varētu mainīties, vai Krievija to var censties iesaistīt savās avantūrās?
Baltkrievijas uzvedība neatzītā un neleģitīmi ievēlētā prezidenta Lukašenko vadībā ir krasi mainījusies. Ja pirms pēdējām vēlēšanām vēl pastāvēja kāda iespēja potenciālai sadarbībai, jo esam kaimiņvalstis un mūsu interesēs ir saglabāt paredzamus, iespējami demokrātiskus un turīgus kaimiņus, tad šobrīd autoritārais Lukašenko ne tikai pārkāpis elementārākas cilvēktiesības – pulcēšanās un izteiksmes brīvību, bet arī vēl ciešāk sācis sadarboties ar Krieviju.
To varēja redzēt arī neseno militāro mācību “Zapad” laikā, Baltkrievijas teritorija tika brīvi atvēlēta Krievijas vingrinājumiem. Protams, NATO pašlaik nav pamata panikai, bet rūpīgi jāseko līdzi un jāsaprot notiekošais. Tas, ka Baltkrievija organizē nelegālo migrantu iestumšanu citu valstu teritorijā, riskējot ar cilvēku likteņiem, diemžēl nav pārsteigums. Ja nerēķinās ar savas valsts cilvēkiem un tos apspiež, tad nav jābrīnās, ka arī citu valstu pilsoņi tiek izmantoti hibrīddraudu radīšanai. Te arī skaidri parādās, ka tā ir organizēta shēma, kurā dažādas Baltkrievijas organizācijas acīmredzot gūst ieņēmumus ārvalstu valūtā. Tas nav pārsteigums, bet mums jābūt modriem, jāstiprina sava robeža un gatavība reaģēt uz dažādiem scenārijiem.
