Kopš aukstā kara beigām NATO valstis nav rīkojušas plašas, sarežģītas mācības, kurās tiktu pilnā apmērā pārbaudīta ne tikai bruņoto spēku, bet arī lēmumu pieņēmēju gatavība atvairīt augsti tehnoloģiski attīstīta un skaitliski liela pretinieka spēka iebrukumu. Apstākļos, kad Krievija pauž arvien agresīvāku retoriku pret NATO, ultimatīvā formā pieprasot alianses nepaplašināšanos un izvākšanos no Baltijas reģiona, pienācis laiks plašākai aizsardzības pieejas pārskatīšanai, tā savā jaunākajā pētījumā norāda Eiropas politikas analīzes centra pētnieki – Edvards Lūkass (Edward Lucas) un bijušais ASV Armijas komandieris Eiropā atvaļinātais ģenerālleitnants Bens Hodžs (Ben Hodges).
Savā jaunākajā pētījumā, pētnieki izvirzījuši galvenās problēmas un piedāvājuši vairākus potenciālos risinājumus, lai daudz efektīvāk sagatavotu Baltijas jūras valstis pret iespējamām krīzē pirms ienaidnieks nolēmis šķērsot valstu teritoriālo robežu.
Tā kā Krievijas militāro spēku palielināšanās ap Ukrainu rada bažas par plašāku drošības krīzi starp Austrumiem un Rietumiem, NATO sabiedrotie steidz stiprināt Baltijas valstu aizsardzību, bet Zviedrija un Somija, kas nav NATO dalībvalstis, stiprina savas saites ar aliansi. Janvāra beigās Igaunijā ieradās ASV Gaisa spēku iznīcinātāji F-15, kas bija daļa no plaša mēroga centieniem atjaunot drošību. Citviet Eiropā un ASV bāzēs 8 500 ASV militārpersonu ir paaugstinātas gatavības režīmā un gatavas doties uz Eiropu kā daļa no NATO ātrās reaģēšanas spēkiem, kuros kopumā ir 40 000 cilvēku.
Lai gan šie pasākumi ir vēlami, tie ir novēloti un nepietiekami, uzskata E. Lūkass. Reģionālā drošība Baltijas jūrā ir bijusi problēma daudz ilgāk nekā pašreizējā saspīlējuma apstākļos ar Krieviju. Lai to atrisinātu, ir nepieciešams vairāk nekā vienreizēja, reaģējoša bruņoto spēku izvietošana.
Virspusēji apmierinošā situācija
Netālu esošajā Polijā ASV klātbūtne ir daudz ievērojamāka, proti, 5 000 karavīru. Baltijas valstīm un Polijai aizsardzības budžetu finansējuma apmēri pārsniedz NATO noteiktos minimālos 2 % no IKP. Šie līdzekļi tiek tērēti saprātīgi, tostarp moderniem ieročiem, kas varētu vismaz palēnināt un palīdzēt atturēt Krievijas uzbrukumu.
Arī Zviedrija un Somija, kas atrodas otrpus Baltijas jūrai, ir palielinājušas savus aizsardzības izdevumus. Šīm divām valstīm, kas nav NATO dalībnieces, ir ciešas militārās saites gan savā starpā, gan ar NATO. Kaimiņvalsts Norvēģija, lai gan tā nav piekrastes valsts, ir cieši iesaistīta Baltijas jūras drošībā, izmantojot savas loģistikas, izlūkošanas un militārās aviācijas spējas. Dānija ir mainījusi savu līdzšinējo aizsardzības nostāju, kas noraidīja jebkādu teritoriālās un reģionālās aizsardzības nepieciešamību. Polijas, Ziemeļvalstu un trīs Baltijas valstu IKP kopā ir lielāks nekā Krievijas IKP. Taču to kopējie aizsardzības izdevumi ir aptuveni uz pusi mazāki par Krievijas aizsardzības izdevumiem. Tur pretim Kremlim, kas neslēpj savas globālās ambīcijas, ir, piemēram, kosmosa ieroči, flote un stratēģiskais kodolarsenāls.
Vācija ir atbalstījusi divus ar Kremļa interesēm cieši saistītos “Nord Stream” dabasgāzes cauruļvadu projektus, izbūvējot tos pa Baltijas jūras gultni. Citas reģiona valstis tos uzskata par nopietnu apdraudējumu, kas nostiprina Kremļa dominējošo stāvokli reģiona energoapgādē. Atbildot uz šiem draudiem, Polija ir veikusi pretpasākumus un nupat ir izbūvējusi gāzes cauruļvadu uz Norvēģiju.
Vai Krievijas provokācijas gadījumā Vācija atbalstītu agresora atturēšanu, jeb aicinātu abas puses uz dialogu un kompromisu? Vācijas izvairīgā rīcība Ukrainas jautājumā, kas ietvēra arī aizliegumu Igaunijai dāvināt Ukrainai dažas tās rīcībā esošās, bet Ukrainai tik ļoti nepieciešamās haubices, ir pastiprinājusi šīs šaubas. Pagājušajā nedēļā Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks raksturoja Vācijas pieeju kā "amorālu un liekulīgu".
Tikmēr Austrumos daudzi uzskata, ka NATO klātbūtne šajā reģionā jau ir aizgājusi pietiekami tālu. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir pieprasījis NATO izvākt bruņotos spēkus no reģiona un apņēmies nepieļaut arī Zviedrijas un Somijas iestāšanos NATO.
Eiropas Politikas analīzes centra ziņojumā tika identificētas vairākas nopietnas problēmas. Sākot ar Rietumu attieksmi pret Krieviju. Reģiona politiķi un lēmumu pieņēmēji joprojām radikāli atšķirīgi vērtē draudus. Baltijas valstis jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ir cēlušas trauksmi par Krievijas ietekmi. Citas valstis to dara daudz vēlāk un ir daudz piesardzīgākas savos izteikumos.
Šie atšķirīgie draudu novērtējumi un politiskās pieejas ir šķēršļi visam pārējam.
Izlūkdati
Izlūkdatu vākšanu un apmaiņu kavē plaisa starp NATO un valstīm, kas nav NATO dalībvalstis. Vašingtona sargā savus labākos izlūkdatus, piemēram, visu, kas saistīts ar Krievijas zemūdeņu pārvietošanos. Pat NATO iekšienē izlūkdatu apmaiņā eksistē dažādi ir iekšējie un ārējie loki. Piemēram, pastāv Lielbritānijas un ASV nolīgums par izlūkdatu apmaiņu, kurā ir iesaistītas arī citas tā sauktās "piecas acis" - Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande.
Militārā mobilitāte
Eiropas valstu spējas pārvietot būtiski lielu karavīru skaitu kopā ar to tehniku un aprīkojumu aizvien ir dažādas. Vēl aizvien nav kopējas jūrniecības stratēģijas. Tomēr krīzes gadījumā tieši kontrole pār Baltijas jūras ūdeņiem noteiks to, kā varētu attīstīties situācija uz sauszemes Sistēmas sauszemes mērķu aizsardzībai pret gaisa un raķešu uzbrukumiem ir dārgas un nevienai reģiona valstij nav pietiekami daudz šādu aizsardzības sistēmu. Dažām tādu nav vispār.
Gaisa telpa
NATO nelielā gaisa telpas kontroles klātbūtne nav pietiekama. Parasti Baltijas gaisa telpā patrulē tikai četras kaujas lidmašīnas, kas bāzētas Igaunijā vai Lietuvā. Šāds līdzekļu apmērs ir nepietiekams. Turklāt šī misija ir paredzēta, lai risinātu miera laika problēmātiku, piemēram, gaisa telpas pārkāpumus, nevis lai cīnītos pret Krievijas gaisa spēku radītajiem draudiem.
Bruņoto spēku vadība
Lai gan Baltijas valstis militārajā ziņā ir salīdzinoši mazs operacionālais rajons, tām visām ir trīs valstu štābi, no kuriem katras valsts bruņoto spēku vadība komandē savus mazos bruņotos spēkus.
NATO ir divas divīzijas un viens korpusa štābs. Igaunijas un Latvijas spēki ir Dānijas štāba pakļautībā, kas daļēji atrodas Dānijā un daļēji Latvijā. Pārējie divi štābi atrodas Polijā. Tālāk hierarhijā ir NATO galvenais sauszemes spēku štābs, kas atrodas Nīderlandē, bet tas uzņemas vadību pēc sešu mēnešu rotācijas principa kopā ar savu jūras spēku štābu Neapolē, Itālijā. Aiz tā visa atrodas ASV reģionālais štābs Polijā un galvenais štābs Eiropā Virdžīnijā. Kaut kur citur atrodas briti ar saviem Apvienotajiem ekspedīcijas spēkiem un Vācijā bāzētā Apvienotā atbalsta un nodrošinājuma pavēlniecība, kuras uzdevums ir nodrošināt, lai īstajā laikā un īstajā vietā tiktu nogādāti vajadzīgie bruņotie spēki.
Šajā sistēmā vēl nav pieminēta piecu Ziemeļvalstu aizsardzības sadarbības sistēma, Francijas vadītā Eiropas intervences iniciatīva un, protams, pašas Eiropas Savienības topošais aizsardzības centiens, proti, kaujas grupas.
Secinājumi
Tiek pieņemts, ka krīzes gadījumā visa šī sistēma spēs darboties. CEPA pētnieki uzskata, ka būtu labi pārbaudīt šo pieņēmumu ar reālām, smagām un sarežģītām mācībām, kurās lēmumu pieņēmēji varētu vingrināties pārvarēt birokrātiskos un fiziskos šķēršļus, kas kavēs lēmumu pieņemšanas efektivitāti reālajā laikā. Pašreizējās mācības Baltijas reģionā ir pārāk mazā mērogā, pārāk labi izstrādātos scenārijos un ar pārāk mazu sarežģītības pakāpi. Plānotājiem ir atvēlēti daudzi mēneši, lai nodrošinātu, ka viss norit gludi. Pārāk bieži kulminācija ir tikai izcila apmeklētāju diena, kas vairāk ir orientēta uz medijiem un līdzinās teātra izrādei, nevis mācību pasākumam, kurā dalībnieki identificē problēmas, tās izdzīvojot reālā dzīvē.
Agrāk NATO mācības bija citādākas - grūtākas, lielākas, plašākas un dārgākas. Aukstā kara laikā Rietumvācijā, piemēram, britu un ASV tanki traucās pāri lauksaimniecības zemēm, iznīcinot dzīvžogus un izpostot zemnieku iesēto ražu. Aiz tiem brauca apvidus auto ar virsnieku, kas tūdaļ nesa gan naudu, gan bankas čekus lauksaimniekiem, lai kompensētu zaudējumus. Bieži tika slēgti ceļi, lai uz tiem nosēdinātu lidmašīnas, kā arī naktīs bija dzirdams milzīgs troksnis. Šādas neērtības un izmaksas ir drošības un brīvības cena. Tās vietā mūsdienās priekšroka dota civilajai dzīvei.
Visi šie jautājumi, kas saistīti ar Baltijas jūras valstu attiecībām ar NATO, pakļauti konfrontācijai ar Krieviju. [Krievijas autioritārā prezidenta Vladimira] Putina ierosinātais veto lēmums par turpmāku NATO paplašināšanu tieši skar Somijas un Zviedrijas suverenitāti un drošību, kuras jau gadiem ilgi ir apgalvojušas, ka, lai gan tās nevēlas pievienoties aliansei, tām ir tiesības to darīt, ja tās to vēlētos.
Krievijas pieaugošā militārā klātbūtne Baltkrievijā vēlreiz apliecina Suvalku koridora neaizsargātību. Putina draudi atbildēt NATO ar "militāri tehniskajiem pasākumiem" varētu viegli ietvert vidēja darbības rādiusa raķešu, varbūt pat kodolieroču izvietošanu Krievijas Kaļiņingradas eksklāvā. Krievijas kiberuzbrukuma draudi un karadarbība jau ir kļuvusi acīmredzama.
Kā atrisināt NATO problēmas Baltijas reģionā?
Viens no vieglākajiem soļiem būtu saskaņot reģiona drošības mērķus, izstrādājot un publicējot kopīgu draudu novērtējumu. Neklasificēta šīs publikācijas versija veicinātu sabiedrības informētību. Klasificēta versija būtu materiāls militārās plānošanas, mācību un aizsardzības budžeta veidošanai.
Igaunijas pretizlūkošanas dienests jau vairāk nekā 20 gadus ir publicējis trāpīgu ikgadēju ziņojumu par Krievijas veiktajiem pasākumiem un citiem draudiem. Lai gan tas var sniegt Kremlim norādes par Igaunijas pretizlūkošanas dienesta informācijas avotiem, metodēm un mērķiem, ieguvumi atturēšanas un sabiedrības noturības ziņā ir daudz lielāki.
Ir nepieciešams veicināt sabiedrības drošības kultūru, kas palielina ne tikai militāro pretestību, bet arī ekonomisko, sociālo un politisko noturību. Somija ir izcils piemērs šajā jomā. Šajā valstī vēl aizvien ir obligātais militārais dienests, plašas apmācības civilajiem lēmumu pieņēmējiem, pret dezinformācijas izplatību vērstās mācības skolās un regulāras militāras mācības.
Pareizas izlūkošanas, novērošanas un izlūkošanas spējas, kas apvieno bezpilota lidaparātu, sensoru un satelītu spējas ar mūsdienīgu skaitļošanas jaudu, rada neredzamu “aci”, kas var ielūkoties Krievijas iekšienē, identificējot Kremļa spēku darbības ilgi pirms krīzes faktiskās attīstības. Pārstrādājot noteikumus par datu apmaiņu ar valstīm, kas nav NATO dalībvalstis, proti - Zviedriju un Somiju, varētu maksimāli palielināt šāda ieskata lietderību.
Arī NATO ir jāmainās, izstrādājot jaunu stratēģisko koncepciju, lai skaidrāk uzsvērtu aizsardzību pret Krievijas uzbrukumu reģionā un atturēšanu no tā. Eiropas Savienības neveiksmīgajiem centieniem kodificēt savu pieeju kopējai drošības un aizsardzības politikai ir nepieciešama skaidra valoda par militāro gatavību un gatavību izmantot spēku, reaģējot uz agresiju.
Lēmumu pieņemšana ir jāracionalizē. Tieši Amerikas Savienotās Valstis ir tās, kas padara NATO drošības garantijas pilnībā uzticamas. Tāpēc ir lietderīgi, lai ASV augstākajam virsniekam Eiropas kontinentā - Sabiedroto spēku virspavēlniekam Eiropā (SACEUR), būtu iepriekš politiski dota atļauja izdot attiecīgas pavēles apstākļos, kas vēl nav uzskatāmi par atklātiem kara apstākļiem.
Krievijas bruņoto spēku “zibenskarš”, iespējams, pēc intensīva, mākslīgi radīta apjukuma perioda, lai dažu stundu laikā varētu sasniegt Baltijas jūru vai pārraut Suvalku koridoru.
NATO galvenokārt ir vajadzīgas mācības. Labākais veids, kā palielināt aizsardzības iekšējo un ārējo uzticamību, ir praktizēties, izmantojot sarežģītus scenārijus reālajā laikā. Tajos jāiekļauj pārsteigumi, traucējumi, eskalācijas un smagu lēmumu pieņemšana, priekšplānā izvirzot progresīvo tehnoloģiju sniegtās iespējas. Labs šo vingrinājumu rezultāts būtu, ja tie radītu daudz mulsinošu situāciju. Piemēram, Polijas pagājušā gadā rīkotās mācības atklāja, ka, neraugoties uz Polijas valdības pieņemtajiem lēmumiem par dažādu modernu ieroču sistēmu iegādi, poļu spēki piecu dienu laikā tika sakauti un iedomātajiem pretiniekiem, kas imitēja Krievijas armiju. Rezultātā mācību pretinieki bija gatavi ieņemt Varšavu.
