Viena no šīs vasaras gaidītākajām filmām ir Kristofera Nolana (Christopher Nolan) biogrāfiskā drāma "Openheimers". Pēc 78 gadiem, kopš amerikāņu bumbvedējs “Boeing B-29 Superfortress” Hirosimā nometa atombumbu “Little boy” jeb “Mazo zēnu”, atkal esam spiesti aizvien vairāk domāt par šo bumbu. “Bloomberg” žurnālists Makss Heistings (Max Hastings) savā viedokļa rakstā apskata, kā pasaule ir mainījusies pēc Roberta Openheimera radītās atombumbas un ko mēs varam gaidīt šajā kodolterora laikmetā, kad Ziemeļkoreja pastāvīgi izmēģina jaunas raķetes, Irāna steidzas radīt savu bumbu, Indija un Pakistāna atjaunojušas savu bruņošanās sacensību, arī Ķīna un Rietumvalstis cenšas piepildīt savas noliktas, kamēr Krievijas elite pastāvīgi nodarbojas ar kodolšantāžu — lietas kļūst tikpat biedējošas kā Aukstā kara laikā.
Miljoniem cilvēku pasaulē aizvien pulcējas, lai redzētu Kristofera Nolana jauno biogrāfisko filmu “Openheimers”, lai gan tās stāsta par atombumbas radīšanu un tās “tēva” biogrāfiju, taču bumbas ietekme sniedzas daudz tālāk. Filma noslēdzas ar Roberta Openheimera drūmo apgalvojumu Albertam Einšteinam, ka, radot atomieročus, cilvēce ir parakstījusi savu nāves spriedumu.
Ziemeļkoreja pagājušajā mēnesī izmēģināja jaunu ballistisko raķeti. Šķiet, ka Irāna ir nostājusies uz kursa, kas gandrīz droši beigsies ar kodolieroču radīšanu. Krievijas diktators Vladimirs Putins regulāri vicina savu kodolieroču zobenu, paralēli tam pārvietojot raķetes uz savu vasaļvalsti Baltkrieviju.
Tomēr šodien tas mainās. Ķīna krasi paplašina savu raķešu un kaujas galviņu krājumus. Pakistāna, kaut arī daudz mazākā mērogā, rīkojas tāpat, galvenokārt tāpēc, ka karā ar nīstajiem indiešiem tās konvencionālie spēki nevar cerēt uz uzvaru. Indija savukārt nevar palikt atbildi parādā, kad divi tās potenciālie pretinieki apbruņojas.
Ņemot vērā nepielūdzamo spriedzi reģionā, īpaši starp Indiju un Pakistānu, kodolkonfliktu draudi Āzijā ir lielāki nekā Rietumos.
Lielākā daļa no mums nedomā par kodolieroču draudiem, tā sevi pasargājot. Mēs arī sakām sev, ka neviens racionāls valsts līderis nebūs gatavs palaist atombumbu, riskējot izraisīt pilnīgu cilvēces iznīcināšanu.
Tad R.Openheimers pieņēma, ka, ja nākotnes ienaidniekam būtu spēja atriebties par bumbas uzmešanu, neviens valsts līderis necentīsies izmantot atombumbu, lai iegūtu pārsvaru kaujas laukā.
1948. gadā R.Openheimers rakstīja:
Viena no zinātnieka neaizmirstamākajām frāzēm, kurā viņš salīdzina ASV un Padomju Savienību - "divi skorpioni, kas iesprostoti pudelē": ja tie iedzels viens otram, abiem ir jāiet bojā. Šodien, gandrīz astoņdesmit gadus vēlāk, R.Openheimera spriedums par par valstu līderu lēmumiem izklausās racionāls, taču pārspīlēts.
Neatkarīgi no apdomīgo valstu līderu pašsaglabāšanās apziņas pastāv risks, ka ne tik racionālās personas — Irānas augstākais līderis, Ziemeļkorejas Kims Čenuns, kaislīgs pakistānis, pat Donalds Tramps — var nepiekrist R.Openheimera spriedumam, ko kopš tā laika atkārto daudzas autoritatīvas balsis – kodolkarā nav uzvarētāju.
R.Openheimers uzskatīja, ka tikai nepieredzēta mēroga starptautiska sadarbība padarīs pasauli drošu, tomēr būtu pienākums atzīt, ka pasaule, kas nevar efektīvi sadarboties, lai pārvarētu klimata pārmaiņas, vēl mazāk sadarbosies, lai glābtu sevi no kodoldraudiem.
Mēs varam lolot cerības, ka kodolieroču ierobežošana, kādu to praktizēja ASV un Krievijas līderi — starp Ronaldu Reiganu un Mihailu Gorbačovu, starp Baraku Obamu un V.Putinu — varētu atkal būt jaunā realitāte. Tomēr neviena vara, nekad neatteiksies no iespējas aizsargāt sevi, raidot triecinu pret ienaidnieku, kā arī neviena valsts nepiekritīs nodot savus ieročus starptautiskas institūcijas kontrolē.
Vēl viens jautājums, kuru R.Openheimers centās pacelt publiskajā debatē vēl pirms viņa nāves 1967. gadā, bija nepieciešamība pēc godīguma kodoljautājumos. Viņš apgalvoja, ka daudzi Vašingtonas karavadoņi slēpj neērtas patiesības aiz aizbildinājuma ar valsts drošību.
1953. gadā Roberts Openheimers rakstīja: “Iespējams, ka lielajā vēstures gaismā, ja vēsturei ir jābūt, atombumba nebūs īpaši citādāka, nekā tā bija pirmajā atombumbas sprādzienā. Daļēji tā laika noskaņojuma dēļ, daļēji tāpēc, ka bija ļoti skaidrs priekšstats par to, ka tas varētu iezīmēt ne tikai lielā un briesmīgā kara beigas, bet arī šādu karu beigas visai cilvēcei.”
Daļēji viņam ir taisnība - kopš 1953. gada pasaulē ir bijuši daudzi kari. Neviena no tām nav bijusi eksistenciāla cīņa starp lielvarām, kā Otrais pasaules karš. Daudzi no mums uzskata, ka tas lielā mērā ir kodolterora līdzsvara sekas. Šajā traģiskajā Hirosimas gadadienā mums noteikti jācenšas sniegt cerības vēsti saviem bērniem un mazbērniem. Katrai paaudzei ir jānodod nākamajai paaudzei: “Paskatieties uz mums — mēs to paveicām, pretrunā ar Openheimera bažām. Arī jūs varat."
