Vladimirs Putins pie varas nonāca masu slepkavību (daudzdzīvokļu bloku spridzināšanas) un Čečenijas karu laikā. Līdz šim Vladimira Putina režīms slepkavoja konkurentus, kritiķus un pārbēdzējus gan Krievijā, gan ārvalstīs. Jaunākajā Eiropas politikas pētījumu centra (CEPA) pētnieka Edvarda Lukasa (Edward Lucas) rakstā viņš skaidro, kā Vladimira Putina izvēle nogalināt Jevgeņiju Prigožinu atšķiras no citu V.Putina upuru slepkavībām. “Vagner” grupas dibinātājs nebija bijusī elites persona vai tāds, kurš par to vēlētos kļūt. Viņš bija svarīgs iekšējās informācijas avots, kas raksturoja mūsdienu Krievijas elites pārstāvi, kurā saplūst bizness, valdība, propaganda un stulbums.
J.Prigožins, tāpat kā viņa biznesa impērija, bija V.Putina radīts. Bijušā šefpavāra darbs bija kalpot savam saimniekam, nevis izaicināt viņu. Tāpēc pēc jūnijā sarīkotā dumpja J.Prigožina nāvei vai ieslodzījumam vajadzēja noritēt ātri un bez liekām problēmām, nevis vilcinoties un ar lielām nekārtībām.
Divu mēnešu kavēšanās, kam sekoja aviokatastrofa, liek domāt, ka Krievijas līderis pārrēķinājās, pārdomāja un ķērās klāt pie teatrāliem gājieniem, lai atgūtu savu prestižu.
Ģenerāļa Sergeja Surovikina atlaišana no aviācijas spēku komandiera amata ir daļa no plašākas armijas tīrīšanas, lai atbrīvotos no cilvēkiem, kuri, iespējams, jutuši līdzi neveiksmīgajam apvērsumam vai pat sadarbojušies ar J.Prigožinu.
Vladimira Putina lielākais sasniegums savā valdības laikā ir pietiekama personisko brīvību nodrošināšana un paredzamības sniegšana iedzīvotājiem, norāda E.Lukas. Krieviem noteikumi var nepatikt, bet viņi zina, kādi tie ir. Spēlējiet līdzi, un šodiena būs līdzīga vakardienai, un rīt tāpat, un visa atlikusī dzīve.
Tā arī grauj ilūziju par viszinību un visvarenību, kas ir V.Putina autoritātes pamatā. Tiklīdz šī ilūzijas sabruks, varu Krievijā sagrābs citi. Pašlaik V.Putins izskatās nepastāvīgs un atrauts no realitātes.
E.Lukas paredz, ka krīze nāks 2024. gada prezidenta vēlēšanās, kad V.Putinam būs nepieciešami 80% balsu, lai tas atbilstu viņa iepriekšējiem triumfiem. Tai vajadzētu būt tikai formalitātei, taču tagad tas izskatās par grūti sasniedzamu mērķi.
Tuvās vēlēšanas arī paaugstina likmes politisko manevru veikšanai pirms tam. Ja šķiet, ka boss paliek arvien vājāks, ir bīstami gaidīt. Nevienam nepatīk zaudētāji, īpaši Krievijā, tāpēc būs jāizdara likmes uz citiem, iespējamiem uzvarētājiem. Tas savukārt nozīmē vairāk paranojas, vairāk plānošanas, vairāk privātu armiju.
E.Lukas paredz, ka šī, iespējams, ir pēdējā putinisma fāzē. Tā sākās ar stabilitātes un modernizācijas solījumu, tikai vēlāk pārauga atklātā antirietumnieciskā, militārismā un neopadomju imperiālismā. Burkānu bija daudz, un nūju mazāk. Vardarbības draudi bija efektīvāki par to izmantošanu. Šajā jaunajā fāzē sprādziens ir tukšs, ekonomika stagnē, uzvara nav redzama, un draugi (īpaši Ķīna) ir nepacietīgi un skeptiski. Spēks ir novājinātā līdera pēdējais un, iespējams, vienīgais līdzeklis.
