Krievijas sabiedrība ir viens no šī kara apspriestākajiem faktoriem. Vai tā ir “Putina Krievija” vai tomēr “Krievijas Putins”. Lai ieskatītos dziļāk Krievijas sabiedrības būtībā, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra rīkotās konferences "Krievijas karš pret Ukrainu un tā ietekme uz Krievijas armiju un sabiedrību" laikā portālam “Sargs.lv” bija iespēja aicināt uz sarunu politikas filozofu, politikas zinātnes doktoru Sergeju Akopovu. Viņš ir dzimis un audzis Krievijā, taču tagad devies trimdā turpināt savu akadēmisko karjeru Grenobles Alpu universitātē Francijā. Viņa pētniecības jomas politiskajā filozofijā un starptautiskajās attiecībās iekļauj “vientulības politiku”, “suverenitātes demaskulinizāciju” un nacionāli noskaņota “ienaidnieka” tēla pārvarēšanu ar transnacionālām metodēm.
Vai, jūsuprāt, Krievijas sabiedrība ir tāda pēc savas būtības vai arī tā uzbūvēta šajos 23 Vladimira Putina valdīšanas gados?
Protams, jūs uzdodat ļoti sarežģītu jautājumu. Mana atbilde būs paredzama. Es teiktu, ka Krievijas sabiedrībai ir zināmas noslieces, ko mēs socioloģijā saucam par pozicionālēm, kas vēsturiski pastāv dažādās kultūrās. Tās var laika gaitā samazināt vai spēcināt, izmantojot politiskiem mērķiem.
Valdība tās var izmantot, lai radītu piemērotu ideoloģiju un propagandu. Krievijas valdībā šie cilvēki nenāk no nekurienes, viņi nāk no tās pašas Krievijas sabiedrības, tādēļ viņi zina, kuri ir tie punkti, uz kuriem jāspiež.
Tādēļ ir nepieciešamas atvērtas augstskolas un brīva telpa, kur intelektuāļi var apspriest šos jautājumus. Tāpēc mana atbilde ir tāda, ka situācijā, kurā trūkst publiskās diskusijas, protams, pastāv lielāka iespēja, ka šīs noslieces var kļūt ļoti bīstamas.
Tās var novest pie neredzētiem apstākļiem, kad nepastāv atbildība. Kad politiķi nejūtas atbildīgi vai jūtas izolēti no augstskolu vides un citu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju kontroles. Un Krievijas gadījumā pilsoniskās sabiedrības relatīvā kūtruma un kontroles neesamības problēma pastāv jau kopš Nikolaja Gogoļa laika.
Ar ko V.Putins un viņa propaganda baro tagadējo Krievijas sabiedrību? Un kā viņi ar šo propagandu raugās uz sevi un pasauli?
Mēs, protams, to nevaram skaidri zināt, jo neintervējam šos cilvēkus. Mēs varam tikai pieņemt, ka lielākā daļa politiķu savās runās daļēji atspoguļo reālos pasaules uzskatus.
Tā tas pašlaik izskatās, lai gan tas ir ļoti interpretējoši un protams, tas ir atkarīgs no tā, kurš to interpretē. Taču atbilde uz jūsu jautājumu ir samērā vienkārša. Tas izriet no Krievijas prezidenta teikto runu diskursa analīzes.
Piemēram, Krievijas civilizācijas ideāli. Tā ir Krievija ar savas valsts civilizāciju, ar savu izcilo kultūru un pārliecību par savu īpašo vietu pasaulē. Un, protams, tai ir izcila loma pasaules politikā.
Tā ir ideja par suverenitāti. Krievija savu suverenitāti vērtē ļoti augstu. Savukārt pilsoniskā sabiedrība vai kāds cits, kurš var graut šo suverenitāti, ir mazāk svarīgs. Kā arī Krieviju raksturo ideja par drošību un to, ka valsti ieskauj visāda veida briesmas.
Ja rīt, piemēram, Krievija kļūtu par demokrātisku valsti, cik ilgi saglabātos šie V.Putina laikmeta efekti? Un kāda būtu to ietekme uz sabiedrību?
Pirmais, kas man nāk prātā, ir traumas. Tās rada visi militārie konflikti. Cilvēki mirst, un tas rada kolektīvas emocijas. Diemžēl pārmaiņas nenotiek vienā naktī. Likumi un institūcijas var pasliktināties vienas nakts laikā. Piemēram, pilnvaru sadale var notikt tikai laika gaitā un pakāpeniski novest līdz demokrātijai.
Vai jūs domājat, ka tas ir iespējams?
Es nestāstīšu jums par dažāda veida demokrātijām, par kurām es parasti lasu lekcijas. Es zinu, ka tas ir iespējams, jo mums ir bijuši Krievijas demokratizācijas periodi.
Šeit atkal rodas jautājums, kas ir Krievija? Varam sākt no Novgorodas un Pleskavas republikām un tad mēs varam pāriet, piemēram, uz vēlēšanām 1918. gadā. Pirms boļševiki nāca pie varas, mums bija vēlēšanas. Faktiski boļševiki neuzvarēja, kā atceraties.
Visbeidzot, es teiktu perestroika. Es atceros, kā tas notika. Atceros, kā nez no kurienes sākām ceļot, robežas bija vaļā.
Tā bija ne tikai Krievija, bet tas notika arī Padomju Savienības valstis. Šīs pieredzes iegūšana netieši padara mani par optimistu. Jo es jautāju sev, ja manā bērnībā kaut kas notika, kāpēc tas nevarētu atkārtoties?
Es neredzu iemeslu uzskatīt, ka to nav iespējams atkārtot. Turklāt Krievijas vēsture mums rāda, ka tā visu laiku šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Tātad šajā ziņā tas ir vilnis, kuru vēlāk izaicinās cits vilnis.
Vai izmaiņas Krievijā radīs viens cilvēks?
Laiks nesīs šīs izmaiņas. Kā jau teicu, tie ir viļņi. Ar laiku es domāju arī pasaules politiku līdzsvaros noteiktas tendences. Cilvēki nogurs. Galu galā, nāks jaunas paaudzes. Visi cilvēki dienas beigās ir mirstīgi.
Es neticu teorijai, ka visu izlemj viens cilvēks, vai, ja mēs nomainīsim vienu cilvēku, viss mainīsies. Manuprāt, tas ir ļoti labi, lai atbrīvotos no atbildības par notiekošo. Nē, mēs visi esam atbildīgi. Mums ir jābūt pacietīgiem un mums ir jāturpina runāt, tā kā es to daru ar jums. Uzņemties atbildību par ziņas nodošanu.
Mana vecvecmāmiņa ir no Latvijas, un domāju – tā kā jūs vēlējāties šo interviju, tas nozīmē, ka jums joprojām ir cerība. Ceru, ka kādreiz varēsim piepildīt jūsu cerības.
