Šis ir manas rezerves karavīra dienasgrāmatas ceturtais turpinājums, un tajā uzzināsiet, kādas bija sajūtas, metot īstu kaujas granātu un apzinoties, ka rokās turu ieroci, kura nāvējošais rādiuss ir desmit metri, bet šķembas var aizlidot vismaz 20 reižu tālāk. Bet tā jau nebūtu es, ja man kaut kas neatgadītos… Nesatraucieties, granātu aizmetu pietiekami tālu, drošības bedrē laicīgi notupos, lai izvairītos no lidojošām šķembām, taču adrenalīna uzplūdā pamanījos satraumēt kāju. Tas mani uz dienu izmeta no militārā grafika un, Kājnieku skolas lazaretē atpūšoties, es vairāk raudāju nevis no sāpēm, bet no domas, ka šī trauma varētu pārvilkt svītru visam rezervistu kursam. Par laimi, drīz vien atkal varēju staigāt un kursu pabeidzu godam. Bet par visu pēc kārtas.
Sagatavot granātu! Izmest granātu! Frago
Kā atzina rezervistu militārā pamatkursa priekšnieks kapteinis Jānis Mucenieks, šis kurss bija zīmīgs ne tikai ar vēsturiski lielāko dalībnieku skaitu, bet arī ar papildināto kursa programmu. Tajā, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un Krievijas agresiju Ukrainā, tika iekļauti vairāki aktuāli temati – mācījāmies par bezpilota lidaparātu jeb dronu draudu mazināšanas pamatprincipiem, realitātē mēģinot paslēpties no lidojoša drona, apguvām dažādas maskēšanās tehnikas, kā arī bijām pirmais kurss, kurš meta īstu kaujas granātu.
Tas bija mierīgs un silts sestdienas rīts, apbruņojušies ar apņēmību aizmest granātu vismaz 10, vēlams 12 metrus tālu, soļojām uz poligonā īpaši izveidoto granātas bedri.
Pirms tam jau tikām brīdināti, ja kādam ļoti bail, drīkst arī atteikties no granātas mešanas, un tas nebūs iemesls, kāpēc kāds no kursa tiks atskaitīts. Es pie sevis nodomāju: “Protams, ka es metīšu!” Un metu arī. Iepriekšējā dienā vairākas reizes metām no metāla izgatavotu granātai līdzīgu priekšmetu, lai trenētos tālmešanā. Ideālā variantā to vajadzēja aizmest vismaz desmit līdz divpadsmit metrus tālu, taču derēja arī tuvāk, galvenais – neiemest granātu bedrē, kurā pats stāvi kopā ar drošības instruktoru, jo pēc aptuveni trīs sekundēm atdrošināta granāta sprāgst…
Visas darbības secīgi mācījāmies jau ar mācību granātām, gatavojoties īstajam brīdim. Pirms tam instruktors atkal atgādināja drošības noteikumus, jautājot, vai kāds gadījumā nav pārdomājis un tomēr nemetīs. Kursa vadības lielā atbildība ir saprotama – ja nu kāds kursants bedrē ar granātu rokās un jau izrautu drošības gredzenu pēkšņi pārdomā… Bet arī šādām situācijām drošības instruktors bija gatavs vajadzības gadījumā pārņemt granātu un to izmest kursanta vietā. Tas gan šoreiz nebija vajadzīgs, visi to spēja izdarīt paši, daži pat atzīstot, ka labprāt uzreiz būtu izmetuši vēl pāris granātas, bet katram bija tikai viena reize.
Tuvojās mana kārta, granāta jau atradās uzkabes aptversomā, detonators ieskrūvēts, esmu gatava mešanai. Gaidu atgriežamies biedru no granātas bedres, bet viņš ilgi nenāk… Izrādās, viņa granāta neuzsprāga, arī tā gadās, un tas prasīja aptuveni papildu 25 minūtes, kas bija jānogaida, lai ierastos sapieri un granātu drošā veidā neitralizētu. Lai nejustos apdalīts, kolēģis granātu varēja izmest vēlreiz, un šoreiz tā uzsprāga, kā plānots.
Izmetot granātu, mums bija jāsauc frāze “Frago!”, kā mums iepriekš mācīja, un žigli jāpietupjas bedrē. Lai arī zināju, ka, atlaižot granātu, tās deglis ar sprakšķi uzliesmos jau turpat gaisā, tomēr nedaudz izbijos un bedrē tupus metos zibens ātrumā. Tikai pēc brīža, jau kāpjot ārā, sapratu, ka esmu sastiepusi kādu no ceļgaļa saitēm, atpakaļ devos stipri pieklibodama, jo sāpošo kāju normāli nevarēju iztaisot. Toties granātu biju izmetusi, un sirds drebēja no tikko piedzīvotajām asajām izjūtām.
Kad adrenalīns kritās, zem labā ceļgala sāka sāpēt aizvien stiprāk. Turpat netālu dežurēja ātrā medicīniskā palīdzība, kā tas ierasts, kad notiek kaujas šaušana vai granātas mešana, bet pie viņiem vēl nedevos, jo cerēju, ka pāries.
Pēc mežā paēstām pusdienām divas stundas vēl pavadīju šautuvē, šaujot pa mērķi no 100 metru attāluma ar tēmekli. Ieņemot pozīciju tupus vai guļus, kad kājas ātri jāsaliec un jāiztaisno, labā kāja jūtās pavisam nelāgi, tāpēc pēc šaušanas tomēr aizkliboju līdz mediķiem.
Kad 15 minūtes turētais aukstuma maisiņš stāvokli neuzlaboja un kāju saliekt un iztaisnot varēju tikai ar grūtībām, mani tomēr aizveda uz Kājnieku skolas lazareti. Ar mani kopā brauca meitene no blakus nodaļas, kurai, šķiet, bija angīna. Arī viņa ļoti pārdzīvoja, ka savi biedri jāatstāj, nezinot, kad varēs atkal piedalīties kopīgajos militārajos uzdevumos.
Divas naktis lazaretē
Otrā dienā visiem bija brīvdiena, un svētdienā biju iecerējusi kopā ar nodaļas biedriem pastaigāt pa Alūksni, mazliet atpūsties, pirms gaidāmajām aktīvajām kursa noslēdzošajām dienām un fināla pārbaudījuma mežā. Te tev nu bija ilgi gaidītā brīvdiena! Tagad man būs jāguļ lazaretē, atslogojot kāju un ik pēc pāris stundām liekot aukstuma kompreses. Vislielāko satraukumu raisīja neziņa, cik nopietna ir mana trauma un vai varēšu drīz atgriezties ierindā, jo līdz finišam bija palicis pavisam nedaudz.
Otrā rītā pa lazareti pārvietojos jau bez kruķa, nedaudz vēl pieklibojot. Kāju sāku lēni vingrināt jau iepriekšējā vakarā, jo no savas treneres pieredzes un studijām zinu – kur kustība, tur dzīvība. Arī te es varu apgalvot, ja cilvēks ikdienā regulāri trenējas, tad jebkura trauma un savainojums dzīst ātrāk.
Atpakaļ ierindā
Pirmdienas pēcpusdienā ārsts man deva zaļo gaismu atgriezties pie nodaļas biedriem, kuri todien mežā raka tranšejas. Atlikušajās trīs kursa dienās es gan biju atbrīvota no rīta rosmes skriešanas, krosa un maršiem, līdz ar to instruktori man ļāva mazliet modificēt šaušanas pozīcijas, noguļoties vai notupjoties tā, lai mazāk noslogotu kāju. Paldies viņiem par to, jo tēmēt un šaut tas netraucēja.
Arī noslēguma vingrinājumā, kurā bija jāliek lietā viss, kas kursā apgūts, man un vēl dažiem kursantiem – vājiniekiem – bija nelielas atlaides. Mēs nevis gājām uzbrukumā, bet tēlojām pretiniekus, kas pārsteidz pretējo pusi un no slēpņa šāva pretī. Ar mācību munīciju, protams. Mācību patronu bija daudz, un mēs savu pretinieka lomu nospēlējām godam. Labais ceļgals pēc aktīvākas noslodzes gan mazliet smeldza, bet zināju, ka pēc kursa beigām atsākšu to atkal vingrināt un drīz viss būs labi.
Kā sacīja instruktori, mums rezervistu kursā bija labi, ja 30% no tā grūtību un sarežģītības līmeņa, ko līdzīgos kursos piedzīvo profesionālā dienesta karavīri. Tagad es viņus cienu vēl vairāk, jo zinu, ka daudzi, īpaši speciālo uzdevumu vienības karavīri, faktiski ir izgājuši cauri ellei, apgūstot to, ko viņi prot un dara ikdienā. Ne katrs to var, jo tā ir gan milzīga psiholoģiska, gan fiziska slodze.
Mēs, civilie, kas izlēmuši kļūt par rezerves karavīriem, tomēr mazliet tikām saudzēti. Pēc katras aktīvākas nodarbības instruktori vaicāja, vai kādam nav radušās veselības problēmas, un vajadzības gadījumā nogādāja pie Kājnieku skolas mediķiem. Kad kurss jau tuvojās noslēgumam, jautājums tikai pārfrāzēts: “Vai kādam nav radušās jaunas veselības problēmas?”, jo par “vecajām” jau instruktoriem bija zināms. Tās visas gan bija savienojamas ar uzdevumu izpildi un kursantu dalību vingrinājumos, katrā ziņā viss bija pašam jāizpilda, lai šo kursu varētu pabeigt.
Rezerves karavīra dienasgrāmatas noslēdzošo daļu lasiet “Sargs.lv” nākamajā sestdienā, 26. oktobrī.
