Šis ir manas rezerves karavīra dienasgrāmatas piektais un noslēdzošais ieraksts, kurā varēsiet lasīt par kaujas šaušanu 200 metru distancē pa mērķi savā dzimšanas dienā, kā arī par vārdos neaprakstāmajām sajūtām, dodot karavīra zvērestu Alūksnes ezera krastā. Vai pēc šī trīs nedēļu ilgā rezervistu kursa es jūtos ļoti zinoša un varoša militārajā jomā? Godīga atbilde ir nē. Taču šis laiks mani kaut nedaudz vairāk sagatavoja tam, ka jebkurā krīzes brīdī svarīgi ir saglabāt vēsu prātu un zināt kā (ne)rīkoties. Ikvienam Latvijas pilsonim būtu vērtīgi gūt ieskatu šajā kursā kaut vai tāpēc vien, lai paši justos pārliecinātāki par sevi un uztrenētu psiholoģisko noturību. Turklāt daudzi jaunieši pēc šī kursa saprot, ka grib militāro karjeru turpināt un piesakās profesionālajam militārajam dienestam, kāds atkal iestājas Zemessardzē, bet citam pietiek ar šīm trīs nedēļām, jo ne visiem ir jākļūst par karavīriem vai zemessargiem. Taču visiem ir jābūt atbildīgiem pret sevi un mūsu valsti. Mana Latvija, mana atbildība.
Citāda dzimšanas diena
15. augusta rītā modinātājs telefonā visiem zvanīja kā ierasts – pirms pulksten sešiem. Teltī vēl bija tumšs, kad pēkšņi pie manas gultas parādījās svecīte un visi sāka dziedāt “Daudz baltu dieniņu!”. Lieki piebilst, ka no pārsteiguma apraudājos un biju pateicīga par to, ka kolēģi atcerējās manu dzimšanas dienu. Dāvanā saņēmu Piebalgas pļavās ievāktu medu, ko jau drīz likšu pie tējas (oktobra vidū jau apēsts – red.piez.) un atcerēšos līdz šim visgrūtāko un izaicinošāko pārbaudījumu, kādam esmu gājusi cauri. Un, protams, savus nodaļas biedrus, ar kuriem vārda tiešā nozīmē es esmu gatava (un to arī darīju) iet izlūkos.
15. augustā vēl bija plānots pēdējais nopietnais pārbaudījums – kaujas šaušana pa mērķi 200 metru attālumā. Mums katram izdalīja 75 patronas, kuras bija jāizšauj no pozīcijas guļus un no ceļgala.
Pirmie šāvieni atkal bija mazliet bailīgi, kā nekā tikai trešā šaušanas reize ar īstu triecienšauteni un kaujas patronām. Ieroci ērti ieplecoju, kā tas iepriekš tika mācīts teorētiskajās nodarbībās, lai atsitiens un ieroča stobra izkustēšanās netraucētu precīzi notēmēt pa 200 metru attālo mērķi.
Izlēmu, ka savā dzimšanas dienā es tomēr pacentīšos, tāpēc ar katru nākamo šāvienu centos ievērot precīzas šaušanas pamatprincipus – guļus pozīcijā elkoņi atstutēti stabili pret zemi, tēmēšana precīza un šaušanas pozīcija nemainīga. Dažas reizes mēģināju caur tēmekli uz mērķi skatīties ar abām acīm, nevis kreiso aizvērtu, un izrādās, tas uzlaboja manu sniegumu!
Mēģināju pielikt klāt arī pareizu elpošanu – elpoju tā, lai grauds tikai nedaudz sakustas uz augšu un leju, izelpā viegli aizturēju elpu un tikai tad izšāvu.
Kursa pēdējās dienas vakarā mēs ne tikai atkal tīrījām ieročus, bet arī telti, kas trīs nedēļas bija mūsu mājas. Vakarā sekoja zvēresta ceremonijas ģenerālmēģinājums. Pirmo reizi ierindā tikām nostādīts viss kurss – vairāk nekā 220 cilvēku vienkopus. Līdz šim visas nodarbības un treniņi mums notika vadu sastāvā, tāpēc skats bija iespaidīgs, kad kursa virsseržanta sveicienam visi kopā atbildējām ar dārdošu “Es sveiks!”. Šie vārdi uz dažām sekundēm atbalsojās blakus esošajos Alūksnes mežos un arī manā sirdī.
Tikām instruēti, kādas Kājnieku skolas virsnieku uzrunas būs otrā dienā gaidāmās zvēresta došanas ceremonijas laikā, kā pareizi iziet no ierindas, ja kāds kursants par izcilu sniegumu kursā tiks apbalvots (tādi bija četri), kurā brīdī ir jāpaceļ un jānolaiž divi pirksti, izrunājot karavīra zvēresta tekstu. Ierocis visu laiku bija jātur pareizā augstumā un leņķī ar nekustīgu rādītājpirkstu uz tā. Jau mēģinājuma laikā, kas ilga tikai nepilnu stundu, mani labās rokas pirksti pamatīgi notirpa, nopriecājos, ka nestāvu pirmajā rindā un nemanot tos uz sekundi slepus varu izkustināt.
Karavīrs zvērestu dod tikai vienreiz
17. augusta rītā kravas automašīnas “Scania”, ar kurām mēs tikām pārvietoti arī uz mācībām mežā, mūs nogādāja Kājnieku skolā Alūksnē. Bija pāris minūtes laika matu sakārtošanai, lai nelien ārā no cepures, un devāmies uz zvēresta došanas vietu – laukumu pie pieminekļa 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem blakus Kājnieku skolai Alūksnes ezera krastā, kur tradicionāli notiek zvēresta došanas ceremonijas un citi svinīgi militāri pasākumi.
Tur, vasarīgi tērpušies, mūs jau gaidīja atbraukušie draugi un ģimenes locekļi, kuri bija gatavi savus mīļos – nu jau rezerves karavīrus – pēc tam arī nogādāt uz mājām. Man bija mazliet skumji, ka mans vīrs ar meitām todien nevarēja atbraukt, līdz ar to neredzēja mani formas tērpā kopā ar vēl vairāk nekā 220 Latvijas pilsoņiem vienlaicīgi izsakot maģiskos karavīra zvēresta vārdus. Tos Kājnieku skolas virsseržants skaļi lasīja priekšā, un mēs pa teikumam vienā balsī atkārtojām aiz viņa:
Pēc karavīra zvēresta došanas saņēmām rezerves karavīra apliecību, kā arī apliecinājumu par šī kursa beigšanu, tiekot ieskaitīti Nacionālo bruņoto spēku rezervē. Ko tas nozīmē dzīvē? Vismaz reizi četros gados mums jāatjauno iemaņas rezerves karavīru mācībās, bet tie, kuri grib būt aktīvāki, var izrādīt iniciatīvu un mācībās kopā ar citām NBS, tostarp Zemessardzes vienībām, piedalīties ik gadu. Vai arī, ja vecums ļauj, stāties profesionālajā militārajā dienestā vai papildināt zemessargu rindas Zemessardzē.
Pēc tam pasākuma viesi turpat zem klajas debess varēja baudīt Kājnieku skolas pavārīšu sarūpētās gardās pusdienas, kā arī apskatīt nelielu militārās tehnikas displeju, kamēr jaunie rezerves karavīri nokārtoja pēdējās saistības šajā kursā – gāja nodot ieročus un mugurā esošo formas tērpu.
Nobeiguma vietā
Neticami, ka trīs nedēļas paskrēja vēja spārniem, lai arī bija brīdis kaut kad kursa vidū, kad laiks uz brīdi vilkās kā gliemezis. Tas laikam bija lūzuma punkts, kad ļoti gribējās mājās atpakaļ savā ierastajā vidē, taču šo vājuma brīdi ātri izdevās pārvarēt.
Šajā laikā es apguvu tādus priekšmetus kā ieroču un šaušanas apmācība ar triecienšauteni “G-36”, kā arī kaujas rokas granātas mešanu. Bija ieskats, kādi ir aktuālie normatīvie akti, ierindas apmācība, topogrāfija un orientēšanās, sakaru apmācība, lauka administrācija, lauka kaujas iemaņas, nodaļas kaujas paņēmieni un taktiskie uzdevumi, kaujas atbalsts un militārā tehnika, pirmās palīdzības apmācība kaujas laukā, aizsardzība pret masu iznīcināšanas ieročiem un gala pārbaudījums, kurā tika apvienots praktiski viss, ko iepriekš apguvām.
Lai arī visi šī gada rezervistu militārā kursa plānošanā un īstenošanā iesaistītie NBS virsnieki un instruktori ir pelnījuši uzslavu, īpašu paldies vēlos teikt sava 3. vada vadībai, ar kuru ikdienā biežāk bijām kopā. Nodaļas komandierim kaprālim Elgaram Demiteram, kurš mums visu kursa laiku mums bija ne tikai skolotājs un padomdevējs, bet arī piemērs, no kura mācīties. Viņa pacietība un spēja izskaidrot ir apbrīnojama. Paldies vada seržantam Armīnam Gaspertam un vada komandierim virsseržantam Viktoram Tihomirovam. Paldies arī kursa priekšniekam kapteinim Jānim Muceniekam un vada virsseržantam štāba virsseržantam Gatim Drunkam.
Prieks, ka Latvijas sabiedrība pamazām kļūst psiholoģiski noturīgāka, un šāds rezervistu militārais kurss ir viens no veidiem, kā sevi sagatavot vēl labāk. Protams, ka trīs nedēļu laikā var gūt tikai pavisam nelielu ieskatu militārajā ikdienā, taču kādam šis kurss būs atspēriena punkts tālākai profesionālai izaugsmei. Arī manā nodaļā bija vairāki puiši, kuri pēc vidusskolas absolvēšanas plāno kļūt par profesionālā militārā dienesta karavīriem, tādējādi izvēloties to par savu nākamo profesiju.
Kāds atkal stāsies Zemessardzē, jo saprata, ka grib sniegt savu devumu Latvijas aizsardzībā un nedēļas nogalēs var atvēlēt laiku dalībai militārās mācībās. Vēl kāds, savukārt, laimīgi nopūtās, ka šis kurss ir beidzies un neko tamlīdzīgu savā dzīvē vairs negrib pieredzēt (tā neesmu es, es piederu pie otrās kategorijas). Un arī tas ir normāli, jo ne visiem ir jākļūst par karavīriem. Taču visiem ir jābūt atbildīgiem pret sevi un mūsu valsti, kaut vai citā veidā.
Aicinu arī citus Latvijas pilsoņus iedvesmoties no maniem piedzīvojumiem, izmantot šo unikālo iespēju un trīs nedēļu laikā apgūt pašus pamatus militārajā jomā, pārbaudot savus spēkus un izturību.
Nākamais rezervistu kurss plānots 2025. gada ziemā – no 8. februāra līdz 1. martam. Interesentiem ir iespēja pieteikties līdz šī gada 29. novembrim vienotajā rekrutēšanas platformā “klustikaravirs.lv”, tiešsaistē aizpildot pieteikuma anketu. Pieteikties aicināti gan vīrieši, gan sievietes vecumā no 18 līdz 60 gadiem.
Ziemā šis kurss varētu būt vēl interesantāks, jo sniegs un aukstums, kas Alūksnes pusē pieturas līdz pat pavasarim, noteikti sagādās papildus izaicinājumus. Kursantiem noteikti būs iespēja izmēģināt arī siltās ziemas zeķes, silto apakšveļu un izbaudīt visus militāros pārbaudījumus ziemas apstākļos. Mēs iztikām ar vasaras formas tērpiem, toties aktīvi cīnījāmies ar odiem un knišļiem, kuri ziemā netraucēs.
Sargāsim Latviju kopā, un to var izdarīt vien tad, ja zināsim savu vietu un lomu visaptverošas aizsardzības sistēmā – jo stiprāks un zinošāks būs katrs indivīds, jo stiprāka būs sabiedrība kopumā. Tāpēc svarīgi apzināties, ka šis Latvijas bruņoto spēku vadmotīvs “Mana Latvija, mana atbildība” attiecas uz ikvienu no mums, un runa jau nav tikai par militāro jomu.
