Krievijai, kas ilgstoši atbalstījusi multipolāras pasaules ideju, arvien vairāk nāksies rēķināties ar citu spēcīgu valstu interesēm, savā pagājušā gada pārskatā secinājis Satversmes aizsardzības birojs (SAB).
SAB pārskatā secinājis, ka Krievijas ārpolitikas mērķi un to sasniegšanai izmantojamie instrumenti un metodes pēc būtības nemainās - tā joprojām vēlas būt par vienu no starptautiskās politikas un drošības sistēmas centriem un saglabāt ietekmi tuvējās pierobežas valstīs.
Tomēr arī Krievijai pērn nācās pielāgoties dažādiem ārējiem un iekšējiem apstākļiem un mainīgās pasaules izaicinājumiem. 2020.gadā Krievijas politika primāri bija vērsta uz režīma saglabāšanu ilgtermiņā un Covid-19 seku mazināšanu īstermiņā. Režīma nocietināšanās, lai pašsaglabātos, atstāja ietekmi arī uz ārpolitikas lēmumiem.
Vairāki notikumi attiecībās ar Rietumvalstīm, kā arī Krievijai stratēģiski nozīmīgajām tuvējās pierobežas valstīm ilustrēja zināmu piesardzību Krievijas ārpolitikā. Krievijas reakcija biežāk bija nogaidoša un arvien pragmatiskāka. Kopumā Krievija prasmīgi izmantoja pārbaudītas metodes un turpināja līdzšinējo oportūnistisko pieeju, tās stiprā puse aizvien bija spēja pamanīt un iesaistīties īstajā brīdī tā, lai gūtu sev labumu, skaidro SAB.
Krievijai kopumā raksturīgs pragmatisms - tā var diskreditēt un kritizēt Rietumus kā draudu pasaules drošībai, vienlaikus draudzīgi piedāvājot kopīgi sēsties pie sarunu galda un risināt praktiskus jautājumus, piemēram, ekonomisko sadarbību.
Nosūtot uz Rietumeiropas, kā arī sabiedrotajām valstīm politiski motivētas palīdzības kravas un mediķu vienības, kurām sekoja propagandas žurnālisti, Krievija mēģināja demonstrēt, ka ir atbildīga valsts un spēj efektīvi risināt Covid-19 krīzi.
Pandēmija un ar to saistītais globālās ekonomikas kritums Krievijas sabiedrotajās valstīs ne tikai veicināja iekšpolitisko nestabilitāti, bet arī izgaismoja Krievijas ierobežotās iespējas tām palīdzēt. Tāpat pandēmija izgaismoja arī Eirāzijas Ekonomiskās savienības kā ekonomiska instrumenta neefektivitāti. Tās paziņojumi par pandēmijas seku likvidēšanu bija lielākoties deklaratīvi, turpinājās iekšējās nesaskaņas par gāzes tarifu.
Līdztekus pandēmijai 2020.gadā Krievijai tuvējā pierobežā nācās sastapties ar vairākiem citiem izaicinājumiem, kurus tā, visdrīzāk, nebija prognozējusi, taču lielā mērā radījusi.
Arvien biežāk šo valstu esošie vai jau bijušie vadītāji tiek raksturoti kā tādi, "ar ko Kremlis nav apmierināts, bet tam nav citas alternatīvas". Piemēram, Baltkrievijā, kas ir Krievijas tuvākais sabiedrotais, uzplauka līdz šim nepieredzēta iekšpolitiska pretestība ilggadējam prezidentam Aleksandram Lukašenko.
Krievija nodrošināja propagandas palīdzību, polittehnologu konsultācijas, kā arī starptautiski iestājās par Lukašenko kā likumīgi ievēlētu prezidentu, aicinot citas valstis neradīt spiedienu uz Baltkrievijas iekšpolitiku.
Krievijai nācās meklēt balansu starp centieniem nosargāt Baltkrievijas stabilitāti, pārskatāmā termiņā atrisināt iekšpolitisko konfliktu un nepasliktināt Krievijas tēlu Baltkrievijas sabiedrības acīs.
Ar izaicinājumiem sastapās vēl viena Krievijas sabiedrotā - Armēnija. Saasinājums Kalnu Karabahā apliecināja, ka reģionā pieaugusi Turcijas loma, kas atbalstīja Azerbaidžānu karā pret Armēniju. Krievijai atkal nācās meklēt vidusceļu, kā nezaudēt ietekmi reģionā tā, lai tās sabiedrotā Armēnija neciestu pilnīgu sagrāvi un Krievija nepasliktinātu attiecības ar Azerbaidžānu un Turciju.
Gandrīz droši var apgalvot, ka Krievijai negaidīts bija arī Moldovas prezidenta vēlēšanu iznākums - tajās zaudēja Krievijas atbalstītais sociālistu partijas līderis Igors Dodons. Tomēr maz ticams, ka tas tuvākajā laikā ietekmēs Krievijas attiecības ar Moldovu, jo Krievijai Moldovā ir ilgstoši attīstītas un uzturētas ietekmes sviras politikā, ekonomikā un enerģētikā.
Vienlaikus Krievija aktīvi īstenoja pasākumus, lai šķeltu Ukrainas sabiedrību. Krieviju apmierina pašreizējais status quo Donbasā - iesaistīto pušu nespēja vienoties par konflikta atrisinājumu un tālāka virzība uz iesaldētu konfliktu.
Krievijai kopumā raksturīgs pragmatisms - tā var diskreditēt un kritizēt Rietumus kā draudu pasaules drošībai, vienlaikus draudzīgi piedāvājot kopīgi sēsties pie sarunu galda un risināt praktiskus jautājumus, piemēram, ekonomisko sadarbību, norāda SAB.
Krievija turpmāk kļūs arvien pragmatiskāka un, ja iespējams, izmantos nogaidīšanas taktiku. Krievijas rīcībā aizvien ir politiskā un militārā kapacitāte, ietekmes aģentu tīkls un ekonomiskie instrumenti, lai vajadzības gadījumā rīkotos izlēmīgi, secina SAB.
Tā neatlaidīgi pieprasīs atteikšanos no sankcijām, lai gan turpinās darbības, kuru dēļ tās tika piemērotas. Tāpat nav sagaidāma piekāpšanās no Krievijas tādos jautājumos kā ieroču kontrole, Austrumukraina, konflikti Tuvajos Austrumos.
Vienlaikus Krievijai, kas ilgstoši atbalstījusi multipolāras pasaules ideju, arvien vairāk nāksies rēķināties ar citu spēcīgu valstu interesēm.
