Saskaņota reakcija uz Krievijas līdera Vladimira Putina rīcību varētu "nostiprināt globālu aliansi, kas apvieno demokrātijas pret Krieviju un Ķīnu un tādējādi nodrošina brīvo pasauli nākamajai paaudzei". Šādā skatījumā Krievijas karš Ukrainā varētu būt izšķiroša epizode globālajā cīņā starp autokrātiju un demokrātiju, uzskata ārpolitikas jautājumiem veltītā izdevuma “Foreign Affairs” eksperti. Uz jautājumu, vai V. Putina rupjā normu pārkāpuma dēļ demokrātijas tomēr apvienosies, lai ar muskuļiem no jauna apliecinātu liberālo starptautisko kārtību, viņi atbild – visticamāk, tā ir tikai cerība.
Karš neapšaubāmi ir seismisks notikums, kam būs dziļas sekas Krievijā, tās tuvākajiem kaimiņiem un pārējai Eiropai. Taču tas nepārveidos globālo kārtību un nerosinās ideoloģisku demokrātiju cīņu pret Ķīnu un Krieviju. Galu galā daudzas no pasaules lielākajām demokrātijām, tostarp Indija, līdz šim nav pievienojušās ASV vadītajai ekonomiskajai kampaņai pret Krieviju un pat nav skaidri nosodījušas iebrukumu. Karš ne tuvu nav konsolidējis "brīvo pasauli", bet gan uzsvēris tās fundamentālo nekonsekvenci. Jebkurā gadījumā globālās kārtības nākotni izšķirs nevis kari Eiropā, bet gan cīņa Āzijā, uz kuru Ukrainas notikumiem ir ierobežota ietekme.
Lielās ilūzijas
Daudzas valstis Krievijai ir veltījušas pārmetumus, taču nosodījums nav bijis universāls. Vairākas lielākās demokrātiskās valstis, īpaši Indija un Dienvidāfrika, atturējās no balsošanas ANO Ģenerālajā asamblejā 2. martā, kurā tika pieprasīts, lai Krievija atkāpjas no Ukrainas. Latīņamerikas lielās demokrātijas, tostarp Brazīlija un Meksika, ir atteikušās piedalīties sankcijās. Gandrīz puse no visām Āzijas un Āfrikas valstīm atturējās vai balsoja pret rezolūciju. Un tikai trīs Āzijas valstis - Japāna, Singapūra un Dienvidkoreja, ir pilnībā pievienojušās ASV un ES sankcijām pret Krieviju.
Āzijas valstis, protams, bija satrauktas par iebrukumu. Akciju tirgi visā reģionā strauji kritās pēc ziņām par V. Putina gājienu. Taču lielākā daļa komentāru Āzijas galvaspilsētās šo konfliktu uzskatīja par karu starp eiropiešiem par Eiropas drošības kārtību, nevis par karu, kas būtu globāla problēma. Jā, konflikts ir būtiski mainījis Eiropas drošības aprēķinus. Rietumeiropas valstis ir centušās nostiprināt savu aizsardzību, Vācija ir paziņojusi par bruņošanās procesu, NATO ir vienotāka nekā jebkad agrāk, un transatlantiskā alianse ir atdzīvojusies. Vēl nepieredzēti stingrās ES un ASV ekonomiskās sankcijas pret Krieviju simbolizē šo jaunatklāto Rietumu vienotību.
Taču, raugoties no Āzijas perspektīvas, karš Ukrainā ne tik daudz liecina par gaidāmajām pārmaiņām, cik uzsver jau notikušās pārmaiņas. Tas, ka karš notiek starp eiropiešiem Eiropas teritorijā, liecina par to, cik ļoti kopš Aukstā kara beigām ir mainījusies globālā ģeopolitika. Pirms tam, kad Eiropa bija centrālā līnija lielvaru cīņā, šajā reģionā nenotika kari, robežas palika iesaldētas, lai nekādas izmaiņas neizraisītu konfliktu starp divām ar kodolieročiem apbruņotām lielvarām. Taču pēc Aukstā kara konflikts bijušajā Dienvidslāvijā 90. gados un šodien Ukrainā nekļuva ne neiedomājams, ne arī saistīts ar tādiem pašiem iznīcināšanas vai eskalācijas riskiem, neraugoties uz dažu paniku par šīm apokaliptiskajām iespējām šodien.
Šodien pasaules ekonomikas smaguma centrs ir pārvietots no Atlantijas okeāna uz austrumiem no Urāliem. Ģeopolitiskie strīdi un drošības dilemmas, kas var ietekmēt globālo kārtību, koncentrējas Āzijas jūras reģionā. Un pasaule meklē jaunu līdzsvaru, lai ņemtu vērā Ķīnas uzplaukumu. Sarežģītā politiskā dinamika Āzijā nav viegli pielāgojama tādai asai konfrontācijai, kāda notiek Ukrainā. Rietumvalstu politikas veidotājiem nevajadzētu domāt, ka viņu rīcība jaunajās frontes līnijās Eiropā noteiks turpmākās plašākās cīņas kontūras.
Neapskaužama izvēle
Protams, karš Ukrainā būtiski ietekmēs arī Āzijas valstis - to ekonomiskās perspektīvas saistībā ar energoresursu, dārgmetālu un stratēģisko metālu, minerālmēslu un graudu piegādi. Globālās ekonomikas lejupslīde, ko izraisīja naftas un gāzes cenu kāpums, īpaši ietekmēs Āzijas valstis, kuras kopumā nodrošina gandrīz 60 % no jēlnaftas importa pasaules ekonomikā. Energoietilpīgo mēslošanas līdzekļu ražošanas izmaksu pieaugums pastiprinās sāpes, ko radīs Krievijas un Ukrainas kviešu tirgus, kas veido vairāk nekā 25% no pasaulē tirgotajiem kviešiem.
Ķīna, iespējams, ir Āzijas ekonomika, kuras ekonomika ir visvairāk saistīta ar Krieviju pārtikas, enerģijas un citu produktu jomā. Ukraina ir arī trešais lielākais ieroču importa avots pēc Krievijas un Francijas. Līdz šim savā publiskajā nostājā Ķīna ir devusi priekšroku Krievijai, nevis Ukrainai, taču tās attiecības ar Krieviju nekādā ziņā nevar salīdzināt vai aizstāt Ķīnas ekonomisko atkarību no Rietumiem.
Pārējās Āzijas valstis ir ievērojami mazāk pakļautas tirdzniecībai ar Krieviju, un Krievijas investīcijas Dienvidāzijā, Dienvidaustrumāzijā un Austrumāzijā ir nelielas vai to nav vispār. Jā, šīs valstis kara dēļ piedzīvos zināmus satricinājumus. Visas Dienvidāzijas valstis, piemēram, ir naftas importētājas, un tās ir neaizsargātas pret cenu kāpumu tieši tad, kad to tautsaimniecības piedzīvo pandēmijas izraisītu inflāciju un satricinājumus. Lielākajā daļā Dienvidāzijas valstu tuvākajos divos gados gaidāmas vēlēšanas, un to pašreizējie vadītāji, visticamāk, pieņems populistiskus lēmumus, risinot izejvielu cenu svārstību problēmu, izvēloties subsīdijas, cenu samazināšanu un paaugstinātu parādu, nevis pasākumus, kas ilgtermiņā būtu ekonomiski pamatotāki.
Tomēr karš nemainīs fundamentālo ģeopolitisko dinamiku Āzijā, ja vien Amerikas Savienotās Valstis ļoti nenovirzīsies no savas Indijas un Klusā okeāna stratēģijas. Daudzas Āzijas valstis, tostarp ASV sabiedrotās, ir ekonomiski piesaistītas Ķīnai, tomēr to drošība ir atkarīga no ASV. Viens no piemēriem ir Indija. Tās tirdzniecība ar Ķīnu pēdējos divos gados ir sasniegusi jaunus rekordus, neraugoties uz politiskajām attiecībām, militāro spēku palielināšanos un sadursmēm pie kopīgās robežas. Tajā pašā laikā Indijas drošības un izlūkošanas saites ar ASV ir ievērojami palielinājušās. Krievijas, kas 2002. gadā veidoja 88 % no Indijas ieroču importa, īpatsvars līdz 2020. gadam samazinājās līdz 35 %, kad ASV un tās sabiedrotie veidoja 65 %.
Indijai karš ir radījis smagu un nevēlamu izvēli starp Rietumiem un Krieviju, izvēli, no kuras tā ir darījusi visu iespējamo, lai izvairītos. Amerikas Savienotās Valstis ir būtisks un neaizstājams partneris Indijas modernizācijā, bet Krievija joprojām ir svarīgs partneris ģeopolitisku un militāru iemeslu dēļ. Ja Krievija ir gatava izstrādāt un ražot tādas sensitīvas aizsardzības tehnoloģijas kā raķetes “BrahMos” un dalīties ar Indiju ar kodolzemūdenēm, tad Ziemeļamerika un Eiropa nodrošina Indijai piekļuvi progresīvām tehnoloģijām, tirgiem, finanšu un izglītības sistēmām, ar kurām Krievija nevar līdzināties.
Amerikas Savienotās Valstis ir būtisks partneris Indijas jūras drošībai Indijas un Klusā okeāna reģionā, tostarp sadarbojoties tā sauktās četrotnes ietvaros, kas ir partnerība, kurā ietilpst arī Austrālija un Japāna. Taču Indijas interesēm Eirāzijas kontinentā tagad, kad Amerikas Savienotās Valstis vairs nav militāri pārstāvētas Afganistānā, ir nepieciešama sadarbība ar Krieviju un Irānu. Tāpēc Indijas diplomāti ir izvēlējušies uzsvērt nepieciešamību sarunu ceļā rast izeju no kara Ukrainā, un premjerministrs Narendra Modi ir mudinājis V. Putinu un Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski runāt tieši vienam ar otru, lai ātri izbeigtu krīzi.
Indija ir smalki paudusi savu neapmierinātību ar iebrukumu, atkārtoti paužot atbalstu Ukrainas teritoriālajai integritātei un suverenitātei. Sabiedrības viedoklis Indijā par iebrukumu joprojām ir dalīts, lai gan daudzas sabiedrībā pazīstamas personas ir paudušas stingrāku nosodījumu iebrukumam nekā valdība.
Lai arī cik satriekti Rietumu politikas veidotāji apgalvo, ka ir Krievijas iebrukums Ukrainā, viņi varētu atcerēties, ka šāda rīcība nav nedz bezprecedenta gadījums, nedz arī liecina par reālām izmaiņām valstu uzvedības normās Eiropā un pasaulē. Pirmkārt, šādu suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpumu Āzija ir pieredzējusi un pieredzējusi jau agrāk no lielvaru puses. Garais ārējo intervenču un iebrukumu saraksts (tostarp ASV iebrukums Irākā 2003. gadā un Vjetnamas karš), notiekošie pastarpinātie kari un "iesaldētie" konflikti, kuros katru dienu pieaug upuru skaits, ir pierādījums tam, ka lielvalstis ir apmierinātas ar to, ka tās mutiski ievēro suverenitātes un teritoriālo konfliktu normas, pat ja šīs normas tiek atkārtoti pārkāptas. Turklāt ir grūti iedomāties kādu spēcīgu valsti, kas nav bijusi saistīta ar šādiem nodarījumiem vai bezdarbību. Tas neattaisno Krievijas rīcību Ukrainā. Taču tas liek domāt, ka analītiķiem un politikas veidotājiem vajadzētu būt apdomīgākiem, veidojot šo strīdu un izvirzot prasības Āzijas un Āfrikas valstīm.
Līnija smiltīs?
Neatkarīgi no tā, cik ilgi turpinās karš Ukrainā, kā Rietumi izolēs Krieviju un kā kara sekundārā ietekme uz tirgu ietekmēs Āzijas ekonomiku, spēku līdzsvaru Āzijā tas, visticamāk, būtiski neietekmēs. Protams, Krievijas valsts pilnīgam sabrukumam būtu nopietnas sekas, taču pagaidām šāds iznākums šķiet maz ticams. Āzijā karš nesamazinās militāro spēku plaisu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu, no vienas puses, un daudzajām vidējām un apakšreģionālajām Āzijas lielvarām, no otras puses. Pēdējām joprojām būs jārisina sarunas starp vienīgo lielvaru un Ķīnu. Tāpat nešķiet ticams, ka nesen nostiprinātā Rietumu alianse, lai arī cik tā būtu spēcīgāka, atradīs enerģiju, lai aktīvi vai jēgpilni iesaistītos drošības dilemmu risināšanā Āzijā, kamēr tā būs aizņemta ar Krievijas ierobežošanu Eiropā.
Tā vietā, lai konsolidētu, karš Ukrainā, visticamāk, novedīs pie vēl lielākas globālās kārtības sadrumstalotības. Tas ir pastiprinājis vēlmi veidot stratēģisko autonomiju Eiropā, jo Eiropas valstis sāk uzņemties lielāku daļu savas aizsardzības, nevis tik lielā mērā paļauties uz ASV. Tas ir pastiprinājis arī Āzijas atšķirību apziņu - tās koncentrēšanos uz stabilitāti, tirdzniecību un peļņu, kas Āzijas valstīm ir tik labi kalpojusi pēdējos 40 gados. Karš, visticamāk, būs izaicinājums tautsaimniecībām, kuras jau ir atpalikušas no pandēmijas un globalizācijas atkāpšanās pēdējā desmitgadē.
Taču Krievijas iebrukums nenovilks svītru smiltīs starp brīvās pasaules sabiedrotajiem un tās ienaidniekiem. Globāla cīņa nav gaidāma. Novērotāji, kas cer, ka no Mariupoles un Harkivas drupām varētu rasties šāda mēroga konflikts, būs vīlušies.
