Oficiāla attiecību iesaldēšana ar transatlantisko aliansi sniedz Kremlim jaunu iespēju paaugstināt spriedzi NATO austrumu flangā ne tikai attiecībās ar Ukrainu, bet arī Baltijas valstīm un Poliju, tā Vācijas sabiedriskajam medijam “Deutsche Welle” raksta žurnālists un politikas analītiķis Konstantīns Egerts.
Eksperts atgādina, ka Sergejs Lavrovs izsmejošā tonī, kas nu jau kļuvis par sava veida Krievijas ārlietu ministra atpazīstamības zīmi, ierosinājis – steidzamu jautājumu gadījumā aliansei sazinātues ar Maskavas vēstniecību Briselē, kas nodarbojas tikai ar Krievijas un Beļģijas divpusējo attiecību jautājumiem.
K. Egerts norāda – ja starp NATO un Krieviju patiešām pastāvētu normālas attiecības, var pieņemt, ka būtu jārisina virkne steidzamu jautājumu, piemēram, drošības problēmas Afganistāna, spriedze Indijas un Klusā okeāna reģionā, terorisms, kā arī globālās migrācijas problēmas.
Lai gan neviens oficiāli nav atcēlis 1997. gadā pieņemto NATO un Krievijas padomes dibināšanas aktu, kopš Krievijas un Ukrainas konflikta sākuma 2014. gadā alianses un Maskavas attiecības bijušas lielā sasaluma stāvoklī.
Jauns sasalums
Kopš tā laika V. Putins uzsācis jaunu fāzi jaunajā aukstajā karā pret Rietumiem, kuru galvenais simboliskais ienaidnieks ir NATO. Ja ne iznīcināšana, tad vismaz transatlantiskās alianses valstu iekšējās vienotības graušana, pēc V. Putina uzskata, ir ne tikai drošības garantija viņa paša izveidotajam režīma pastāvēšanai Krievijā, bet arī viņa nākotnes mantojumam.
Kā šī eskalācija varētu izskatīties no malas? Tās varētu būt dažāda veida militāras darbības, piemēram, Kerčas šauruma bloķēšana Melnajā jūrā vai pat Ukrainas ostu bloķēšana. Runājot par NATO austrumu flangu – Maskava, ar Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko atbalstu, jau palīdz radīt migrācijas krīzi uz Lietuvas, Latvijas un Polijas robežām ar Baltkrieviju. Pastāvīga Krievijas īstenota NATO valstu robežu noturīguma un drošību testēšana ir būtiska Kremļa taktikas sastāvdaļa.
Dūzis V.Putina piedurknē
Kremlis ir pārliecināts, ka šāda politika palīdzēs vēl vairāk pretstatīt un “iedzīt ķīli” Eiropas valstu iekšējās attiecībās starp “labajiem” francūžiem, vāciešiem, itāļiem un beļģiem un “sliktajiem” poļiem, čehiem, lietuviešiem, latviešiem un rumāņiem.
Šādas taktikas paraugstundu pirms pāris nedēļām sniedza Krievijas vēstnieks Beļģijā Aleksandrs Tokovinins. Diplomāts intervijā beļģu žurnālistiem slavēja Beļģiju kā nāciju, kas, pretēji citām vārdā nenosauktām Eiropas valstīm, attiecībās ar Krieviju nerada problēmas. “Jūs esat saprātīga valsts,” viņš sacīja. Pēc tam gan Tokovinins uzreiz pievērsās citai svarīgai tēmai, stāstot, cik ļoti ikvienai Eiropas valstij ir lietderīgi un izdevīgi būt par Krievijas enerģētikas giganta “Gazprom” klientu.
Jāatzīmē arī, ka pašreizējā gāzes krīze, ko Maskava izmanto savā labā, V.Putinam ļauj cerēt uz īpaši veiksmīgu gadu. Tas sākās ar V. Putina un ASV prezidenta Dž. Baidena samitu Ženēvā, kas faktiski izbeidza V.Putina starptautisko izolāciju, tālāk tas turpinājās ar sociāldemokrātu uzvaru Vācijas parlamenta vēlēšanās. (Te K. Egerts piebilst, ka šo Vācijas politisko partiju Kremlis uzskata par īpaši pietuvinātu Maskavai). Visbeidzot, Krievijā vizītē tika uzņemta ASV valsts sekretāra vietnieces Eiropas un Eirāzijas lietās Viktorija Nulanda, kura bija ieradusies apspriest atbruņošanos un Krievijas iespējamo lomu Afganistānas problēmu risināšanā.
Šie priekšnosacījumi bijuši veiksmīgi, lai Krievijas režīmam tagad varētu starptautiski reklamēt savu stratēģiskās nozīmes enerģētisko ieroci - gāzes cauruļvadu “Nord Stream2”. Iesaldējot diplomātiskās attiecības ar NATO, šo un citus savā rīcībā esošos instrumentus, Kremlis izmantos vēl aktīvāk.
