Karš Ukrainā ir sagrāvis ilūzijas par pasauli bez kodolieročiem. Autoritārie režīmi, piemēram, Krievija, Ziemeļkoreja un Ķīna, izmanto kodolarsenālus kā varas instrumentus, un NATO ir spiesta pastiprināt savu kodolatturēšanas stratēģiju. Lai gan alianse ir apņēmusies īstenot kodolatturēšanu un dalīšanos ar kodolieročiem, joprojām pastāv nopietni jautājumi par to, vai NATO esošā pieeja atbilst mūsdienu drošības izaicinājumiem.Tā teikts NATO Aizsardzības koledžas 2025. gada janvāra publikācijā “Nuclear NATO: How to Make it Credible and Efficient”, kuru sagatavojis Karls - Heincs Kamps (Karl-Heinz Kamp), Vācijas Ārlietu padomes asociētais pētnieks.
NATO kodolatturēšanas pamatā galvenokārt ir 100 ASV B-61 kodolbumbas, kas izvietotas Eiropas dalībvalstīs, tostarp Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, Itālijā un, iespējams, Turcijā, taču ģeogrāfiskais izvietojums vēl joprojām balstās Aukstā kara domāšanā.
Šie ieroči veido kodolieroču dalīšanās sistēmas pamatu, kurā uzņemošās valstis nodrošina nesējlidmašīnas – pārsvarā F-35 iznīcinātājus –, savukārt ASV saglabā kontroli pār kodolgalviņām. Šo ieroču stāvoklis un gatavība ir klasificēta informācija, kas apgrūtina to efektivitātes novērtēšanu.
Francija un Apvienotā Karaliste uztur neatkarīgu kodolarsenālu, kas nepieder NATO dalīšanās sistēmai, tomēr veicina NATO kopējo atturēšanas potenciālu, radot papildu nenoteiktību potenciālajiem pretiniekiem.
NATO kodolpolitika sastopas ar vairākām problēmām, kas sakņojas Aukstā kara laikmeta pieejās. B-61 bumbas, kas paredzētas tuvas darbības mērķiem Varšavas līguma valstīs, mūsdienu apstākļos ir mazāk piemērotas, ņemot vērā Krievijas modernizētos pretgaisa aizsardzības ieročus. Turklāt NATO paļaušanās uz vienu kodolieroču veidu ierobežo tās elastību, reaģējot uz iespējamām eskalācijām.
NATO kodolstratēģija arī sastopas ar iekšējām domstarpībām. Piemēram, Vācija jau ilgi aicinājusi izvest ASV kodolieročus no savas teritorijas, kamēr Polija izteikusi gatavību tos uzņemt, tādējādi atklājot dažādas drošības prioritātes starp dalībvalstīm.
Pētījuma autora Karla - Heinca Kampa ieskatā ir trīs galvenie risinājumi, lai NATO stiprinātu savu kodolatturēšanas stratēģiju:
-
ASV kodolarsenāla palielināšana Eiropā
Papildu ASV B-61 bumbu izvietošana Eiropā būtu spēcīgs atturēšanas signāls Krievijai un apliecinājums ASV apņēmībai aizstāvēt NATO sabiedrotos. Taču šī pieeja saglabātu ierobežojumus, kas izriet no paļaušanās uz vienveidīgu ieroču arsenālu. -
Kodolarsenāla dažādošana
Papildus esošajām bumbām NATO varētu ieviest jaunus taktiskos kodolieročus, piemēram, zemes bāzētās spārnotās raķetes. Šāda dažādošana palielinātu NATO elastību un spētu nodrošināt ticamu reakciju dažādos konflikta eskalācijas līmeņos. Taču tas varētu saskarties ar politiskiem šķēršļiem un prasītu ievērojamus ieguldījumus. -
Kodolieroču pārvietošana uz Austrumeiropu
Kodolieroču izvietošana tādās valstīs kā Polija būtu atbilstoša jaunajiem draudiem no Krievijas un ievērojami stiprinātu NATO klātbūtni reģionā. Lai gan šāds solis varētu izraisīt politiskas domstarpības un prasītu ievērojamus finanšu resursus, tas būtiski paaugstinātu NATO gatavību un sarežģītu Krievijas uzbrukuma plānošanu.
Kopš 2022. gada drošības situācijas izmaiņām kodolatturēšanas nozīme ir ievērojami pieaugusi. Lai NATO kodolatturēšana būtu ticama un efektīva, aliansei ir jāuzsāk sistemātiska stratēģijas pārskatīšana, kas pārsniedz esošās diskusijas un noved pie jauna kodolstratēģijas dokumenta izstrādes, norāda Vācijas Ārlietu padomes asociētais pētnieks.
Turklāt NATO jāpielāgo sava kodolpolitika atbilstoši pārskatīšanas rezultātiem. Tas var ietvert B-61 bumbu skaita palielināšanu Eiropā, kodolarsenāla paplašināšanu ar jauniem ieročiem vai kodolieroču pārvietošanu uz Austrumeiropu. Lai gan katra no šīm iespējām rada sarežģītus izaicinājumus, turpināt esošo pieeju, lai izvairītos no grūtiem lēmumiem, vairs nav pieļaujams.
