Lai gan ASV izlūkdienesti brīdina, ka Krievija mobilizē savus sauszemes spēkus uzbrukumam Ukrainai, joprojām ir cerīgi domāt, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins nekad neīstenos galējo riskanto soli. Tomēr, ja spēcīgam autoratīvam vadonim ir tik maz iespēju saglabāt varu, riska aprēķins mainās, uzskata Krievijas politikas pētnieks Anders Oslunds.
Mūsdienu Krievija rada skaidrus un aktuālus draudus mieram pasaulē. Jūlijā prezidents Vladimirs Putins publicēja garu rakstu "Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību", faktiski noliedzot Ukrainas kā neatkarīgas nacionālas valsts pastāvēšanas leģitimitāti. Viņš arī ir īstenojis militāro mobilizācijas politiku ap Ukrainas robežu, vispirms aprīlī un vēl intensīvāk pēdējās nedēļās. Ukrainas un ASV augstākās amatpersonas, tostarp prezidents Džo Baidens, brīdina, ka 2022. gada sākumā Krievija pret Ukrainu var vērst lielu sauszemes iebrukumu.
Tiek izvirzīti dažādi Krievijas agresivitātes cēloņi, bet svarīgākais no tiem ir vērsts uz Krievijas lejupslīdi un tā ir padarījusi šo valsti vēl bīstamāku. Vai Putins patiešām vēlas uzbrukt Ukrainai? Ja tā, tad kā Ukrainai un Rietumiem būtu jārīkojas šajā jautājumā?
ASV dolāru izteiksmē Krievijas IKP samazinājās no 2,3 triljoniem ASV dolāru 2013. gadā līdz 1,5 triljoniem ASV dolāru 2020. gadā. Kopš Putins 2014. gadā pirmo reizi iebruka Ukrainā un nelikumīgi anektēja Krimu, Krievijas mājsaimniecību reālie rīcībā esošie ienākumi ir samazinājušies par 10 %. Neko labu par ekonomiku V. Putins nav teicis, bet ir izcēlis Krievijas lielās starptautiskās valūtas rezerves un minimālo valsts parādu. Šī statistika, šķiet, apstiprina viņa centienus pēc valsts "diženuma", kas kļuvis par sinonīmu viņa paša kā spēcīgā līdera valdīšanai.
V. Putins tiecas izveidot sava veida mūsdienu Spartu - valsti, kas koncentrējas tikai uz savu militāro varenību. Kopš Krievijas 2008. gada augusta uzbrukuma Gruzijai, kas atklāja būtiskus militāros trūkumus Krievijas bruņotajos spēkos, Kremlis ir uzsācis ievērojamu militāro modernizāciju, kamēr lielākā daļa pārējās Eiropas turpināja atbruņošanos, kas tika uzsākta pēc Aukstā kara. Taču Krievijas relatīvās bruņoto spēku spējas, iespējams, jau ir sasniegušas maksimumu. Saskaņā ar Stokholmas Starptautiskā miera pētniecības institūta datiem Krievijas militārie izdevumi 2020. gadā sasniedza 62 miljardus ASV dolāru, kamēr ASV militārie izdevumi bija 778 miljardi ASV dolāru, bet Ķīnas - 252 miljardi ASV dolāru. Pat Indija ar savu 73 miljardu ASV dolāru militāro budžetu apsteidza Krieviju, skaidro Krievijas politikas pētnieks.
Turklāt šā gada izejvielu (jo īpaši enerģijas un metālu) cenu pieaugums ir pastiprinājis Kremļa stimulu uzbrukt, kamēr “dzelzs vēl ir karsta”. Līdzīgi kā dzīvnieks, kas iespiests stūrī, Krievijas varas elite, kuras ietekme samazinās, bieži vien ir visbīstamākie.
Pašreizējā kontekstā krievi, šķiet, plāno Otrā pasaules kara tankistu un artilērijas kampaņu. Ja tā, tad viņu kara mašinērija ir tikpat novecojusi kā V. Putina uzskati par Ukrainu. Mūsdienu, mieru mīlošais Rietumu lasītājs varētu brīnīties, kāpēc V. Putins gribētu sākt karu. Krievijas līderis noteikti ir pazīstams ar Krievijas iekšlietu ministra Vjačeslava fon Plehves mantojumu, kurš 1904. gadā slavinoši apgalvoja: "Lai novērstu revolūciju, mums ir vajadzīgs mazs, uzvarošs karš!". Drīz pēc tam V. fon Plehvi nogalināja kāds revolucionārs.
Tomēr 1904. gadā sākās Krievijas-Japānas karš. Šis konflikts nebija nedz mazs, nedz uzvarošs, un tas noveda pie 1905. gada revolūcijas katalizatora. V. Putins, visticamāk, ir vairāk koncentrējies uz saviem mazajiem, veiksmīgajiem kariem Gruzijā 2008. gadā un Krimas okupāciju 2014. gadā, kas noveda viņu pie vēsturiski augstākajiem reitingiem. Kopš tā laika viņa uzticība Krievijas sabiedrībā ir sasniegusi jaunu zemāko līmeni, un, pieaugot sabiedrības neapmierinātībai, viņš ir pastiprinājis politiskās represijas līdz tādam līmenim, kāds nav pieredzēts kopš viņa varoņa, mirušā padomju līdera Jurija Andropova, valdīšanas laika (1982-1984).
Lai attaisnotu aizvien pieaugošās represijas, V. Putins ir palielinājis Kremļa propagandas mehānismu līdz padomju laika līmenim. Taču pret Rietumiem vērstie vēstījumi nepārliecinās iedzīvotājus viņu atbalstīt. Lai to panāktu, viņam ir nepieciešams vēl viens ļoti veiksmīgs karš. Un tā kā Krievijai nav nekādu izredžu lielā karā pret visiem Rietumiem, tai ir vajadzīgs daudz ierobežotāks konflikts. Tāpēc V. Putins ir izvēlējies Ukrainu, kuru viņš dēvē par Rietumu vasali. Taču arī Ukrainā nav iespējams neliels, uzvaru nesošs karš. Kā nesen norādīja Ukrainas jaunais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs: "Cilvēkresursu izmaksas Ukrainai būtu katastrofālas, bet ukraiņi neciestu vieni paši. Arī Krievija ciestu milzīgus zaudējumus. Sociālajos medijos kā vīruss izplatītos attēli ar zārkiem, kas atgriežas Krievijā no frontes līnijām Ukrainā, un drīz vien pat Kremļa cenzūrai tas izrādītos par daudz, lai šo informācijas plūsmu savaldītu. Liels karš Ukrainā iegrūstu visu Eiropu krīzē."
ASV izlūkdienesti brīdina, ka Krievija pie savas robežas ar Ukrainu mobilizē aptuveni 175 000 karavīru. Taču pat ar šāda lieluma spēkiem nepietiktu. Ukrainas aktīvajos bruņotajos spēkos ir 250 000 karavīru, daudziem no kuriem ir liela kaujas pieredze un daudzi no šiem karavīriem aizstāvētu savu dzimteni, tādējādi ukraiņu karavīriem šis mērķis būtu krietni motivējošāks par karavīra algas saņemšanu.
Krievijas kļūda 1904. gadā bija tā, ka tā Japānu militārajā jomā neuztvēra nopietni. Kad Japāna izcīnīja uzvaru, cara vara Krievijā jau bija liktenīgi novājināta, kas ļāva notikt tālak sekojošajai revolūcijai. Krievijas un Ukrainas karš 2022. gadā varētu izrādīties vēl lielāka muļķība, ko diez vai pārdzīvotu V. Putins un viņa režīms.
Papildus militāro piegāžu un apmācību nodrošināšanai Ukrainai, Rietumiem būtu jāpiemēro patiesi iznīcinošas sankcijas pret Krieviju. ASV prezidents Džo Baidens un ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens to jau ir apsolījuši. Tagad viņiem un Amerikas sabiedrotajiem Eiropā ir jānoved viss līdz galam.
