Krievijas militārā noturība veidojas caur stingriem mentālajiem un kulturālajiem aspektiem, kurus raksturo krievu nevēlēšanās pielāgoties apkārtējai pasaulei un ieviest izmaiņas armijas un sabiedrības domāšanā. Lai arī šāda noturības izpausme ir trausla, tā tomēr demonstrē karavīru un sabiedrības spēju izturēt karu. Krievijas sabiedrības stratēģiskā kultūra veicina tās pakļaušanos visdažādākajām Kremļa iegribām, pat ja tas nozīmē iracionālas politikas piekopšanu vai pašdestrukciju. Šādus novērojumus sarunā ar “Sargs.lv” pauda Egmonta institūta Briselē pētnieks doktors Joriss van Bladels (Joris van Bladel).
Joriss van Bladels ir specializējies drošības un aizsardzības jautājumos, asimetrisko draudu analīzē, stratēģiskajā prognozēšanā un Krievijas stratēģiskajā kultūrā. Viņa disertācijas darba nosaukums ir “Brīvprātīgo armija Krievijā: transformācija bez izmaiņām”.
Stāstot savus novērojumus par Krievijas karavīru mentalitāti, viņš to salīdzina ar laiku, kad Rietumvalsts armijas rindās tika dislocēts Somālijā. Viņa karavīru komanda Somālijā tika izkliedēta vairāk nekā 600 kilometru plašā reģionā, kas nozīmēja, ka viņš kā virsnieks nevarēja personīgi vadīt šo cilvēku darbu. Šādas operācijas laikā ikvienam bija jāpaļaujas uz savu biedru individuālo profesionalitāti un savstarpējo spēju sadarboties, kas esošajā Krievijas armijas virsnieku un karavīru attiecību modelī nebūtu iespējams.
Neraugoties uz to, ka Krievijas armija nav attīstījusies savā domāšanā, tā turpina pastāvēt un uzturēt spēju karot. J. van Bladels to raksturo kā sistēmas elastību, jo pretstatā Krievijas armijai šāda varas vertikāle un karavīru dienesta apstākļi nespētu saglabāt funkcionējošus bruņotos spēkus nedz Eiropā, nedz Amerikā. “Tomēr modelis joprojām ir stabils un darbojas Krievijas armijā, un mums nevajadzētu cerēt uz tās sabrukumu. Lai gan mēs šo kultūru un domāšanas veidu nespējam izprast, mums ar to ir jāsamierinās,” norāda eksperts.
Viņš atminas pieredzi Horvātijā, kad tur vienlaikus atradās Beļģijas un Krievijas bruņotie spēki. Kāda izbrauciena laikā viņš pamanīja krievu karavīru, kurš stāvēja lauka vidū.
Nākamajā dienā viņš tajā pašā vietā atkal sastapa to pašu karavīru. No aukstuma un izsalkuma drebošais puisis joprojām uzcītīgi pildīja vakardienas pavēli. J. van Bladels atzīst, ka Rietumu karavīri nekad nepakļaujas šādām pavēlēm bez pielāgošanās situācijai uz vietas. Vienlaikus šāda veida incidenti liecina par noturīgu mentalitāti.
Tomēr eksperts arī atzīst, ka Krievijas kultūrai un tās noturībai ir arī vājās puses – tā ir trausla, jo tā nespēj attīstīties. Galvenais jautājums ir – cik ilgi tā var šādi pastāvēt?
Krievijas izvērstais karš pret Ukrainu ir skaidri parādījis Krievijas sistēmas ievainojamību. Lai gan iebrukums Ukrainā ir Krievijas varas elites kļūdainu aprēķinu rezultāts, mēs redzam Krievijas spēju to izturēt. Eksperta ieskatā, svarīgākais ir nenovērtēt par zemu šo noturību un neprognozēt drīzu režīma sabrukumu.
Eksperta ieskatā būtiska problēma ir arī kodolieroči. Viņš ir drošs, ka tad, kad Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam parādīsies risks ciest sakāvi, jautājums par kodolieroču izmantošanu tiks apsvērts.
Eksperts Rietumu pozīcijas un V. Putina pašreizējo situāciju karā pret Ukrainu salīdzina ar amerikāņa rakstnieka Džozefa Hellera satīrisko romānu “Āķis 22” (Catch-22), uzsverot, ka jebkāds kara iznākuma scenārijs ir potenciāli bīstams.
“Ja mēs runājam par kognitīvo karu, manuprāt, mums vajadzētu pārnest karu uz Maskavu. Laikrakstā “The Economist” izlasīju vienu jauku saukli “Maskava nekad neguļ”. Tā tam vajadzētu būt. Cilvēkiem Maskavā vajadzētu baidīties tāpat kā cilvēkiem Kijivā.”
