Eiropas valstīm, jo īpaši Baltijas valstīm, ir aktīvi jāgatavojas iespējamai agresijai no Krievijas puses. Tā sarunā ar portālu “Sargs.lv” stāsta bijušā Ukrainas aizsardzības ministra Oleksija Rezņikova vietniece Hanna Maļara. Kā norāda eksperte, lai laicīgi atturētu Krieviju no tālākiem soļiem, uz jebkuriem hibrīdajiem uzbrukumiem jāseko stingrai un Krievijai saprotamai spēka reakcijai.
Portāls “Sargs.lv” uz sarunu Ukrainas eksperti aicināja laikā, kad Baltijas valstis saskaras ar teju regulāriem uzbrukumiem to kritiskajai zemūdens infrastruktūrai. Krievijas hibrīdā agresija nav mazinājusies arī uz robežu ar Baltkrieviju, kur jau kopš 2020. gada pāri robežai tiek aktīvi raidīti Tuvo Austrumu un Āfrikas valstu pilsoņi. Tāpat Latvija saskaras ar pastāvīgām informatīvajām operācijām, kiberuzbrukumiem un dažāda veida Krievijas dienestu orķestrētām provokācijām – vandālisma un huligānisma aktiem.
Vēsturiskā laika bumba
Lai saprastu, kā mūsdienu Krievija un diktators Vladimirs Putins gatavos savu kara gājienu, pēc H. Maļaras teiktā, ir jāraugās vēsturē, jo īpaši Padomju savienības un tās diktatora Josifa Staļina rīcībā.
Visievainojamākās pret Krievijas agresijas izpausmēm ir teju visas valstis, kas reiz atradās PSRS jūgā. Lai arī pēdējo 30 gadu laikā kopš sarkanās impērijas sabrukuma tās visiem spēkiem virzījušās prom no Krievijas ietekmes, daudzviet ievainojamības avoti meklējami PSRS atstātajā mantojumā – piespiedu kārtā īstenotajā tautu pārsūtīšanas un nacionālā sastāva samaisīšanas mēģinājumā.
Hanna Maļara uzsver, ka Staļina paveiktā “tautu sajaukšana un tās radītie iekšējie konflikti ikvienā valstī, kas reiz ietilpa padomju impērijā, ļauj ātri eskalēt iekšpolitisko konfliktu.
Klātesošā Krievijas aģentūra
Eksperte skaidro, ka Krievija pirms iebrukuma Ukrainā ieguldīja lielus līdzekļus darbam ar sabiedrisko domu, meklējot efektīvus ietekmes kanālus. Šādi Krievija aktīvi finansēja dažādu prokremlisku organizāciju veidošanos, lai vajadzības gadījumā tās līderus izmantotu kā savas agresijas atbalstītājus.
Viņa atzīst, ka strādājot aizsardzības ministra vietnieces amatā nākusi izpratne, ka Krievijas aģentūra Ukrainā bija un arī aizvien ir integrēta visās institūcijās un pārstāvēta visās sabiedrības grupās.
Bijušā Ukrainas aizsardzības ministra vietniece arī atminas, ka pirms pilna mēroga iebrukuma, krievi masveidā Kijivā ieveda cilvēkus. Šīs personas noīrēja dzīvokļus, iekārtojās darbā – pamatā par taksometra šoferiem, lai apgūtu pilsētu un perfekti tajā orientētos pilsētā, turklāt pieradinātu pie savas klātbūtnes arī vietējos iedzīvotājus. Agresoru aprēķins bija tāds, ka, ieejot Kijivā, Kremļa specdienestu dusošo aģentu loks viņiem palīdzēs veikt pilsētas okupāciju un politiskās varas sagrābšanu.
Vai Krievija gatavojas jaunai agresijai?
Kā uzskata H. Maļara, vislabākais marķieris nākamās Krievijas agresijas virzienu noteikšanai ir naida kurināšanas līmeņa svārstības oficiālajā Kremļa propagandā. Vadoties no Ukrainas pirmskara pieredzes analīzes, jāpievērš uzmanība tam, kādi naratīvi un sarunu diskursi sāk dominēt oficiālās Maskavas propagandas medijos.
Krievijas militārā uzbrukuma gatavošanas stadijā nekādā gadījumā nedrīkst paļauties tikai un vienīgi uz racionālo militāro operāciju plānošanas pieeju.
“Krievija rīkojas iracionāli. Viņiem nav resursu, bet viņi iet. Tādējādi, pat ja viņiem nav resursu, tas neizslēdz iespējamību, ka viņi savā karagājienā neies tālāk,” uzsvēra eksperte.
Lai gan Krievija kopš kara sākuma Ukrainā ir zaudējusi gan lielāko daļu kaujas tehnikas, gan profesionāli sagatavotu karavīru, pašu aizsāktais karš šķietami novājināto agresoru tomēr ir stiprinājis.
Kā piemēru H. Maļara minēja Krievijā sakārtoto dažāda tipa munīcijas ražošanas procesu un īstenoto ekonomikas transformāciju, pārliekot to uz kara laika ražošanas režīmu. “Tie militārās nozares uzņēmumu vadītāji, kas atteicās izpildīt šīs necilvēcīgās kara laika normas, tika vienkārši nogalināti. Tagad šī sistēma strādā precīzi kā pulkstenis. Viņi aizvien spēj ražot raķetes, dronus un citas lietas lielos apjomos,” viņa atzina.
Pēc H. Maļaras aplēsēm, šā brīža Krievijas militārais resurss nav pietiekošs, lai pilnībā iekarotu kādu valsti, taču ar to pietiek, lai sāktu uzbrukumu jaunā virzienā un turpinātu karot. “Piedevām nevajag aizmirst, ka viņi izmanto Ziemeļkorejas resursus, kuriem ir gan liela armija, gan lieli materiāltehniskie resursi, ieroču un tehnikas krājumi.”
Mīts par mieru
Vaicāta par ASV jaunā prezidenta Donalda Trampa centieniem panākt mieru starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu, H. Maļara norādīja, ka jebkuras cerības par stabila miera panākšanu ar V. Putina vadīto noziedzīgo režīmu ir mīts.
Attiecībās ar Krieviju H. Maļara Rietumvalstu līderiem iesaka atkāpties no civilizētajās valstīs ierastās pieklājības un sarunu vešanas paņēmieniem, tā vietā pieņemot paša Kremļa noteikumus.
Viņa pauda, ka līdzšinējie Rietumvalstu centieni, virzot iespējamo miera procesu, jau pašā sākumā ietvēruši būtisku kļūdu, jo nosakot toni un pozīciju iespējamajam sarunu formātam Rietumvalstis par iespējamo Krievijas rīcību spriež, vadoties no savas vērtību un uzvedības normu prizmas.
Lai gatavotos miera sarunām no spēka pozīcijām, H. Maļara iesaka palielināt kara izmaksas Krievijai. To iespējams nodrošināt ar tehnoloģiski attīstītas kaujas tehnikas piegādi Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Vienlaikus viņa neslēpj šaubas par Eiropas valstu vadītāju un to sabiedrību gatavību pieņemt drosmīgus lēmumus attiecībā uz Kremļa diktatora sakāvi.
Viņa atzina, ka atsevišķos gadījumos jau ir saskatāmi Krievijas centieni gatavoties nākamajai agresijai, piemēram, pastāvīgā sabotāžu un provokāciju veikšanā, tostarp, no tās vasaļvalsts – Baltkrievijas puses.
“Krievi pastāvīgi testē pieļaujamās robežas. Tāpēc ES un NATO gaisa telpās ielido Krievijas raķetes un tikai pēc tam pagriežas uzbrukumam Ukrainas teritorijā. Tas pats notiek ar kaujas droniem. Aizvadīto trīs gadu laikā konstatēti vairāki gadījumi, kad Rietumvalstu teritorijās nokrīt tādu vai citu ieroču nesēju atlūzas. Ir bijuši arī raķešu trāpījumi Rumānijā un Polijā. Taču visiem ir bail kaut ko pasākt. Šādi Krievija sper katru nākamo soli un vēro reakciju. Ja Rietumvalstis turpina klusēt, krievi spers nākamo soli. Viņu izpratnē tas nozīmēs tikai to, ka nedz Eiropas Savienība, nedz NATO neko nedarīs. Šāda attieksme viņiem ļaus pildīt tālākos uzdevumus,” uzsvēra Hanna Maļara.
