Mikroķirurgs, kapteinis Dzintars Ozols un bērnu neirologs, vecākais zemessargs Jurģis Strautmanis jau ceturto nedēļas nogali ziedo brīvo laiku, lai piedalītos Zemessardzes ložmetējnieku kursā. Pēc kursa pabeigšanas abi Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes Medicīnas rotas speciālisti ir pilnveidojuši spējas darboties kā atbalsts mobilo ķirurgu vienībā. Kaujas apstākļos šīs vienības atrastos frontē, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu cietušo glābšanu. Sarunā ar “Sargs.lv” Zemessargi neslēpj – saplānot civilo dzīvi ar Zemessardzi ir izaicinājums, taču, ja ir motivācija – tas ir iespējams.
Vecākais zemessargs Jurģis Strautmanis un kapteinis Dzintars Ozols kopā ar citiem mediķiem Zemessardzē iestājās 2015. gada sākumā. Kopš tā laika abi mediķi centušies sabalansēt laiku starp karjeru, ģimeni un Zemessardzi, ziedojot vismaz vienu nedēļas nogali mēnesī, lai slīpētu prasmes bruņotajos spēkos.
Abi mediķi uzsver – atšķirības starp civilo medicīnu un militāro medicīnu ir plašas. Ievainojumi, ar kuriem militārie mediķi saskaras kaujas laukā, ir daudz smagāki un to apjoms ir lielāks. Kā atzīst mikroķirurgs D. Ozols, civilo mediķu ikdienā šautas brūces vai nu nav vispār, vai arī parādās reizi gadā. Tās civilo mediķu praksē ir ārkārtīgi reta parādība, taču kaujas laukā tā ir ikdiena.
D. Ozola sacīto papildina J. Strautmanis, skaidrojot, ka civilajiem ārstiem kaujas apstākļos ir jāspēj pielāgoties citiem medicīnas standartiem. Militārajiem mediķiem ir jābūt spējīgiem glābt dzīvības transportlīdzeklī vai mežā, jāspēj sniegt palīdzība ar ierobežotiem resursiem un laiku. Visbeidzot – jāmaina arī ārstēšanas mērķis, kas primāri ir cietušo stabilizācija. Ja nākas veikt operāciju, tad tā ir dzīvību glābjoša operācija, kas ļauj izdzīvot vien nedaudz ilgāk, toties sniedz iespēju nogādāt ievainoto līdz slimnīcai.
Pirmos septiņus gadus D. Ozols nodienēja kājniekos. Vien nepilnus divus gadus atpakaļ viņš pārgāja uz medicīnas vienību un atzīst – zināšanas no civilās medicīnas jomas palīdz, taču militārā medicīna ir daudz primitīvāka un tai ir jāpielāgojas.
Arī J. Strautmanis atzīst, ka Zemessardze ir devusi lielu pienesumu civilajā dzīvē. Kā atzīst vecākais zemessargs, Latvijā mediķiem ir ļoti augsti kvalificēta izglītība un ārsts ar sešu gadu izglītību bez specializācijas ir spējīgs apgūt jebkuru medicīnas nozari, tai skaitā militāro. Neskatoties uz to, viņš arī uzsver, ka ir nepieciešama augsta motivācija un spēja ziedoties.
Skaidrojot militārās medicīnas nozares principus, J. Strautmanis uzsver – militārajiem mediķiem ir vien 20 minūtes laika ievainoto karavīru stabilizēšanai. Ja trauma ir ķirurģiski ārstējama, operācija ir jāveic divu stundu laikā. Ja militārie mediķi atrodas pārāk tālu no frontes, tad ievainotie var neizdzīvot.
Gaidot 18. novembri, abi zemessargi neslēpj prieku par tik nozīmīgu svētku tuvošanos. Viņi dienas pirmo pusi pavadīs studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” gājiena ietvaros uz Brāļu kapiem, lai pieminētu Latvijas varoņus un domātu par to, ko paši vēl var dot Latvijas valstij. J. Strautmanis norāda – mums ne tikai nav jābaidās mirt par savu Latviju, bet arī dzīvot par Latviju un dzīvot pilnvērtīgu un priecīgu dzīvi.
