Sarunu ar Starptautiskās Šaha federācijas FIDE valdes priekšsēdētāja vietnieci/rīkotājdirektori Danu-Reiznieci Ozolu esam noorganizējuši Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljona kazarmās. Pirms nepilniem trīs gadiem Dana bija Saeimas deputāte ar ilggadēju pieredzi politikā. Viņa joprojām sevi asociē ar politiķi, atzīstot, ka gūtās prasmes noder arī pašreizējā amatā FIDE vadībā. Vērtējot savu pienesumu 3. kājnieku bataljonam, Dana uzsver: “Dienējot šeit, es cenšos kļūt par labāko karavīru, izmantojot savas spēcīgās puses, lai stiprinātu komandu.”
Danas Reiznieces-Ozolas lēmumu aiziet no aktīvās politikas esot diktējuši vairāki iemesli. Pirmkārt, viņa atzīst, ka politika ir ļoti nogurdinoša darbības joma. Tiem, kas šajā nozarē strādā no sirds, nākas ziedot ļoti daudz.
Otrkārt, viņa uzsver, ka cilvēkiem nevajadzētu kļūt atkarīgiem no sava amata. Viņasprāt, īpaši politikā ir bīstami “iekrampēties” amatā, jo tas rada bailes to pazaudēt. Šādā gadījumā politiķi vairs nespēj kvalitatīvi pieņemt svarīgus lēmumus.
“Ne visi labie un vajadzīgie lēmumi ir patīkami un viegli. Dažkārt tu saskaries ar diezgan lielu pretestību un baidies zaudēt amatu, un tad rodas šaubas, vai konkrētais lēmums tiešām ir vajadzīgs,” norāda bijusī ministre.
Lai gan brīvdienas aizvadītas, aktīvi piedaloties apmācībās, viņa joprojām šķiet enerģijas pilna un gatava jaunai darba nedēļai. Arī komandas gars Danai nav svešs – viņa allaž cītīgi seko līdzi pulkstenim un informē pārējos biedrus par atlikušo laiku, lai vienībā uzturētu možu garu.
Lēmums par iestāšanos Zemessardzē bijis klātesošs kopš bērnības
Sarunā ar “Sargs.lv” Dana Reizniece-Ozola atklāj, ka Zemessardze jau kopš bērnības ir saistījusies ar viņas stipro tēti, kurš deviņdesmito gadu sākumā viens no pirmajiem iestājās Zemessardzes rindās. Nospiedumus atstājušas arī Danas dzimtajā pilsētā Kuldīgā populārās šaha un šaušanas sacensības, ko organizēja Zemessardze.
Daudzus gadus vēlāk, kad viņa jau kā ekonomikas ministre apmeklēja kādu izstādi Jelgavā, par nepiepildīto sapni viņai atgādināja zemessargi, kuri izstādē pārstāvēja savu vienību.
“Es uzreiz atliku savus darbus, lai pieietu pie viņiem. Vaicāju, kā var pieteikties. Viņi man visu izstāstīja, paņēmu kontaktinformāciju, tomēr, kamēr biju ministre, man fiziski nebija brīva laika,” skaidro izbijusī politiķe.
2022. gadā sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, kurš turpmākā gada laikā pamudināja nepilnus četrus tūkstošus Latvijas pilsoņu iesniegt pieteikumus dienestam Zemessardzē. Starp viņiem bija arī Dana Reizniece-Ozola, kura pieteicās SzS Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, un viņas meita, kura dienestu uzsāka Ventspilī, 46. kājnieku bataljonā. Nepilnus divus gadus vēlāk viņas abas dien kopā Ādažos.
Dana atzīst, ka cilvēkiem, kas apsver iestāšanos Zemessardzē, šis lēmums ir jāpieņem atbildīgi, izvērtējot savas spējas atvēlēt pietiekami daudz laika. Daudzi iestājoties Zemessardzē pat nenojauš, kas viņus sagaida. Patiesībā dienestā ir salīdzinoši liela fiziskā slodze.
Spītība motivē pārvarēt savus ierobežojumus
“Šahs man ir iemācījis, ka ar talantu nepietiek, lai gūtu panākumus. Ir ļoti jāstrādā. Daudzi iedomājas, ka panākumi nāk viegli, taču kalnā tomēr ir jāuzkāpj.” Viņa norāda, ka ceļš līdz virsotnei ir pieveicams, tikai ejot uz priekšu. Vienīgi ar šādu mentalitāti zemessargi spēj stāties pretī izaicinājumiem.
Danas dzīvē sportam vienmēr bijusi nozīmīga loma. Kādam varbūt šķiet, ka šahs nepieprasa lielu fizisko piepūli, tomēr cilvēkiem, kuri nav labā fiziskā formā, ir grūti kļūt par labiem šahistiem. Spēja nosēdēt vairākas stundas un nopietnā līmenī spēlēt šahu prasa milzīgu smadzeņu piepūli – laba fiziskā sagatavotība palīdz noguruma apstākļos nepieļaut kļūdas. Tomēr arī viņai dienesta pirmajos mēnešos bija fiziski izaicinājumi.
Vaicāta, kā Dana Reizniece-Ozola dienestā jūtas kā sieviete, viņa atminas pirmos apmācību mēnešus 3. kājnieku bataljonā: “Es uzreiz pamanīju, ka šeit ir ļoti daudz labvēlīgas vīrišķīgas enerģijas. Šie puiši un kungi, ar kuriem es kopā dienēju, ir ļoti labsirdīgi, patriotiski, gudri un patīkami, biedriski kolēģi. Nu jau var teikt, ka arī draugi – tas mani ir tikai iedvesmojis!”
Šo enerģiju vairo arī instruktori, kuri, netaupot sevi, cenšas iemācīt jaunajiem zemessargiem visu, ko zina un vēl vairāk. Arī biedriskums un savstarpējā izpalīdzēšana, kuru instruktori māca topošajiem karavīriem no pirmās dienas, ir ļoti motivējis turpināt apmācību procesu.
Zemessardze sniedz iespēju apgūt prasmes un zināšanas, par kurām pat nebija nojausmas
Stāstot par apgūtajām prasmēm, viņa uzsver, ka viena no interesantākajām lietām dienestā ir iespēja apgūt visdažādākās jomas. “Man nekad mūžā nebūtu ienācis prātā, ka es varētu mācīties medicīnu, taču dienestā mēs to apgūstam.” Salīdzinoši nesen Dana Reizniece-Ozola veiksmīgi pabeidza paplašinātās militārās medicīnas kursu, kurš tika organizēts sadarbībā ar sabiedrotajiem. Šo starptautisko apmācību laikā viņa apjauta, cik spēcīgs mehānisms ir militārā vide.
Šobrīd viņa ar nepacietību gaida iespēju, kad varēs apgūt sakarnieka specialitāti. “Man šķiet, ka tas varētu būt piemērots man, tur ir jābūt precizitātei, arī valodas zināšanas noder. Man vienmēr patikušas tehniskas jomas”.
Dienests ļāvis arī aplūkot dažādas lietas dzīvē no atšķirīgiem skatpunktiem. Savā profesionālajā dzīvē Danai Reizniecei-Ozolai ir jāpieņem lēmumi, jāuzņemas atbildība, jāvada cilvēki un kā vadītājai jāsaskaras ar sekām. Savukārt dienests Zemessardzē sniedz iespēju no tā “atslēgties”: “Sākumā man ar sevi bija jāpastrādā. Kad esi pieradis komandēt citus, tavs prāts strādā tā, ka brīdī, kad tev dod pavēli, ir tendence to apšaubīt un uzskatīt, ka var labāk.”
Viņa atklāj, ka dienests licis aizdomāties, kas mūsdienu pasaulē ir drosmīgs cilvēks: “Ikdienā no mums netiek prasīta liela drosme. Respektīvi, netiek prasīts daudz, lai tevi varētu saukt par drosmīgu cilvēku. Drosmīgs cilvēks ir tāds, kurš atbildīgi dara savu darbu, varbūt kādās krīzes situācijās pārliecinoši pieņem lēmumus. Neviens neprasa riskēt ar savu dzīvību vai veselību.”
Viņa uzsver, ka mēs dzīvojam laikā, kad “drosmīga cilvēka” jēdziens mainās. Kad cilvēks pieņem lēmumu kļūt par karavīru vai zemessargu, tad viena no lietām, kuru viņš pārdomā, ir: kā es rīkotos “X” stundā. Neizbēgami jāuzdod sev jautājums: “Vai man pietiktu drosmes patiešām iet un cīnīties kara laukā un riskēt ar savu dzīvību?”
